Atzīšana bez priekšnoteikumiem? Kāpēc priekšlaicīga Palestīnas valstiskuma atzīšana apdraud likuma varu, stabilitāti un mieru 0
Rihards Kols, Eiropas Parlamenta deputāts
Šā gada septembrī vadošās Rietumvalstis – tostarp divas ANO Drošības padomes pastāvīgās locekles, Apvienotā Karaliste un Francija – kopā ar Austrāliju un Kanādu gatavojas atzīt Palestīnas valsti ANO ietvaros. Nevis tāpēc, ka Rāmalā vai Gazā būtu panākts kāds institucionāls progress, bet kā sodu Izraēlai par tās militāro kampaņu Gazā.
Šāda rīcība būtiski izkropļo valstiskuma atzīšanas jēdzienu. Starptautiskajās tiesībās atzīšana nav simbolisks žests vai politiska bartera līdzeklis. Tā ir juridiska darbība, kas apliecina objektīvi pastāvošas valsts atbilstību noteiktiem kritērijiem. Šī procesa politizēšana kara apstākļos rada bīstamu precedentu: tas pārvērš starptautiskās tiesības par īslaicīga spiediena instrumentu, atalgojot tos, kas noraida mieru, un sodot tos, kas cenšas nodrošināt drošību.
Juridiskais pamats nav izvēles jautājums
1993. gada Montevideo konvencija nosaka četrus pamatkritērijus valstiskumam: definētas robežas, pastāvīga iedzīvotāju populācija, funkcionējoša valdība un spēja uzturēt ārējas attiecības. Šobrīd Palestīna neatbilst nevienam no tiem.
Teritoriālās robežas joprojām nav noteiktas, un Gaza un Rietumkrasts ir ģeogrāfiski un politiski nošķirti. Nav vienotas valdības: Hamās pārvalda Gazu kā teroristisku anklāvu, kamēr Palestīnas pašpārvalde nomināli pārvalda Rietumkrastu – bez vēlēšanām vai būtiskām reformām kopš 2006. gada. Abām struktūrām trūkst kontroles pār to teritoriju, tās nespēj garantēt drošību un bieži darbojas savstarpējā pretrunā.
Vēl vairāk – nav pierādījumu, ka kāda no pusēm īstenotu valstiskuma pamatprincipu: leģitīmās vardarbības monopolu. Hamās šo ir skaidri noraidījusi, dodot priekšroku bruņotai pretestībai – stratēģijai, kas kulminēja 7. oktobra slaktiņā un turpinās ar raķetēm un terorismu. Katarā bāzētais Hamās līderis Ghazi Hamad nesen paziņoja, ka šie noziegumi neesot bijuši neveiksme, bet “diplomātisks katalizators”: “Daudzu valstu iniciatīva atzīt Palestīnas valsti ir viens no 7. oktobra augļiem. Mēs pierādījām, ka uzvara pār Izraēlu nav neiespējama, un mūsu ieroči ir Palestīnas cieņas simbols.”
Disfunkcijas atzīšana
Atzīt Palestīnu šādos apstākļos nenozīmē atzīt funkcionējošu valsti – tas nozīmē legalizēt disfunkciju. Tas nozīmē leģitimizēt sadrumstalotu proto-valstisku veidojumu, ko pie dzīvības uztur ārējā palīdzība, ko paralizē iekšējie konflikti un ar ko manipulē ārvalstis, īpaši Irāna.
Palestīnas pašpārvalde turas pie varas bez tautas mandāta, izvairoties no demokrātiskas atbildības. Tikmēr Hamās ir pārvērtusi Gazu par Irānas reģionālās ekspansijas placdarmu, izmantojot iedzīvotājus kā dzīvos vairogus un barojot tos ar mūžīga konflikta naratīvu. Gan Gazā, gan Rietumkrastā valda autoritāri režīmi, kas apspiež politisko opozīciju, kontrolē pilsonisko sabiedrību un saglabā tādas politikas kā “mocekļu ģimeņu” atbalsts, tostarp sniedzot atbalstu tiem, kas veikuši teroraktus pret Izraēlu. Sieviešu tiesības un demokrātiskās brīvības tiek ierobežotas. Rietumu demokrātijas parasti neatzītu valsti, kas tik krasi pārkāpj tiesiskuma un pamatbrīvību principus.
Šo disfunkciju vēl vairāk sarežģī palestīniešu bēgļa statusa jautājums – juridiska anomālija starptautiskajās tiesībās. Atšķirībā no vairuma globālo bēgļu lietu, kur statuss attiecas tikai uz tiem, kas personīgi ir bēguši no konflikta vai vajāšanas, palestīniešu bēgļa statuss ir unikāli iedzimts. Ikviens, kas dzimis palestīniešu bēgļa ģimenē, arī manto šo statusu, pat ja viņš nekad nav dzīvojis tagadējās Izraēlas teritorijā vai ticis no tās pārvietots. Tā rezultātā UNRWA šodien ziņo par vairāk nekā 5,9 miljoniem palestīniešu bēgļu – aptuveni 700 000 1948. gadā pārvietoto personu pēctečiem. Šajā skaitā ietilpst vairāk nekā divi miljoni cilvēku, kuriem pašlaik ir Jordānijas pilsonība, kā arī liels skaits cilvēku, kas dzīvo Rietumkrastā un Gazas joslā. Tādējādi miljoniem cilvēku tiek uzskatīti par bēgļiem no valsts, kurā viņi jau dzīvo un ir politiski pārstāvēti.
Šī bezprecedenta un mantotā bēgļu sistēma uztur ilgstošu krīzi, uztur neatrisinātas atgriešanās prasības un paaudzēs nostiprina bezvalstniecību. Tā arī krasi kontrastē ar funkcionējošu valsts iestāžu vai pārvaldības struktūru trūkumu citviet palestīniešu teritorijās. Atzīšana, kas ignorē šo juridisko un humanitāro sarežģītību, tikai padziļina strupceļu.
Tiesiska nekonsekvence un morāls apjukums
Dažas valstis mēģina pamatot savu atzīšanu kā “nosacītu” – ja Izraēla nepildīs pamiera vai apmetņu izplešanās iesaldēšanas prasības. Bet šāda loģika apgriež atzīšanas būtību: tā vairs nav balstīta uz to, vai pretendents uz valstiskumu atbilst kritērijiem, bet gan uz to, vai cita valsts ir pietiekami “sodīta”.
Tas padara valstiskumu par rīksti, ar ko sist Izraēlu, nevis par sasniegumu palestīniešiem. Jo vardarbīgāka un destruktīvāka ir Hamās, jo vairāk pieaug starptautiskais spiediens atzīt Palestīnu “jebkādos apstākļos”. Tā vairs nav diplomātija – tā ir pielabināšanās.
Jāatceras, ka Hamās 1988. gada statūti tieši aicināja uz Izraēlas iznīcināšanu, un arī 2017. gada “mīkstinātā” versija joprojām noraida Izraēlas leģitimitāti un pieprasa pilnīgu “Palestīnas atbrīvošanu”.
Ilga atteikšanās vēsture
Nav tā, ka palestīnieši nebūtu saņēmuši piedāvājumus nostiprināt savu valstiskumu. Viņiem vairākkārt ir piedāvāts valstiskums – bieži ar gandrīz visu viņu prasīto teritoriju –, taču visi piedāvājumi tikuši noraidīti: 1937. gada Pīla plāns, 1947. gada ANO sadalījums, Kempdeivida samits 2000. gadā, Taba 2001. gadā, Olmerta plāns 2008. gadā.
Katru reizi atbilde bija “nē”. Šī tendence ir acīmredzama – Palestīnas līderiem konflikta turpināšana ir izdevīgāka par valstiskumu.
Arī Izraēlas pilnīga iziešana no Gazas 2005. gadā nenoveda pie attīstības – tikai pie Hamās uzvaras vēlēšanās un terora. Sekoja nevis valsts celtniecība, bet valsts graušana: raķetes, nolaupīšanas, tuneļi, ideoloģiskais karš.
Šo destruktīvo trajektoriju veicina radikālā izglītība. ES institūcijas ir paudušas bažas par kūdīšanu Palestīnas pašpārvaldes mācību grāmatās, atsaucoties uz antisemītisku saturu un vardarbības slavināšanu. Vairākās Eiropas Parlamenta rezolūcijās ir nosodīta ES līdzekļu izmantošana šādu mācību programmu atbalstam. Lai gan atsevišķos pētījumos ir mēģināts kontekstualizēt materiālus plašākā konflikta kontekstā, nav iespējams ignorēt saikni starp naidpilnu saturu izglītībā un jauniešu radikalizāciju. Izglītības sistēma, kas slavina mocekļa nāvi un demonizē Izraēlu, liek ideoloģisko pamatu notiekošajam konfliktam, nevis izlīgumam.
Simbolisms nav suverenitāte
Palestīnai jau šobrīd ir simboliski atzīta. Tai ir ANO novērotājvalsts statuss. Vairāk nekā 140 valstis to atzīst diplomātiski. Taču tas nav novedis ne pie demokrātijas, ne institūcijām, ne reāla miera procesa. Tajā pašā laikā – miljardiem eiro starptautiskās palīdzības, korupcija, terorisma finansēšana, bēgļu statusa mūžīgums.
Simbolisms nebaro iedzīvotājus, nedemontē paramilitārus grupējumus un neveido likuma varu. Tas nerada partnerus mieram – tikai ilūzijas.
Pilnvērtīga ANO dalība Palestīnai pašlaik joprojām nav sasniedzama pamatota iemesla dēļ – jo simbolika bez būtības tikai nostiprina strupceļu. Tā kā pilnvērtīgai ANO dalībai ir nepieciešams balsojums ANO Drošības padomē, ir loģiski, ka vismaz ar pašreizējo ASV administrāciju Amerikas Savienotās Valstis uzliktu veto atzīšanas balsojumam. Un atzīšana tagad radītu progresa ilūziju, vienlaikus atstājot neskartas pamatproblēmas.
Starptautiskās kārtības pamatprincipu aizsardzība
Mēs bieži runājam par noteikumos balstītu starptautisko kārtību. Taču, ja šos noteikumus mēs ignorējam politisku iemeslu dēļ, šī kārtība sabrūk.
Priekšlaicīga Palestīnas atzīšana – bez juridiska vai institucionāla pamata – pārvērš valstiskuma atzīšanu par patvaļīgu politisku demonstrāciju. Tas grauj ne tikai Tuvējo Austrumu diplomātiju, bet arī globālās starptautiskās tiesības.
Kā mēs varam runāt par robežu neaizskaramību Ukrainā vai nosodīt Ķīnas spiedienu Indo-Klusā okeāna reģionā, ja tajā pašā laikā pārkāpjam starptautiskos tiesību principus Tuvajos Austrumos?
Irānas marionešu karš
Palestīnas valsts, izveidota un atzīta tagad, kalpotu kā instruments nevis nacionālajai neatkarībai, bet gan Irānas ietekmei. Hamās, Hizbullāh, Islāma džihāds: tie visi ir plašākas stratēģijas instrumenti, lai izolētu un galu galā iznīcinātu Izraēlu.
Tās nav nacionālistiskas kustības, kas tiecas pēc suverenitātes. Tie ir ideoloģiski grupējumi, kas kalpo Teherānas reģionālajām ambīcijām.
Apbalvot šo arhitektūru ar valstiskumu nozīmē atbalstīt Irānas marionešu izvērsto karu. Tas nozīmē dot spēku režīmam, kura mērķis nav Palestīnas uzplaukums, bet gan pastāvīga nestabilitāte.
Taisnīgs miers ir jānopelna
Mieram ir nepieciešami partneri, nevis marionetes. Ja palestīnieši vēlas valsti, viņiem ir jāpierāda spēja to vadīt. Tas nozīmē vēlēšanu rīkošanu, varas nostiprināšanu, kūdīšanas izbeigšanu, kaujinieku atbruņošanu un Izraēlas tiesību uz pastāvēšanu atzīšanu.
Atzīšanai jābūt atkarīgai no šīm realitātēm – to nedrīkst ignorēt starptautiskas neapmierinātības ietekmē. Pretējā gadījumā mēs neradām ceļu uz mieru – mēs to preventīvi graujam.
Divu valstu risinājums principā joprojām ir dzīvotspējīgs galarezultāts. Taču tam jābūt balstītam uz likumiem, nevis simboliku. Gatavībā, nevis noraidīšanā. Un atbildībā, nevis samierināšanā.
Priekšlaicīgi atzīt Palestīnu nozīmē atteikties no šiem standartiem un izraisīt lielāku nestabilitāti. Tiem, kas cenšas panākt Palestīnas atzīšanu, galu galā ir jāizlemj: vai viņi iestājas par mieru, kas balstīts uz principiem, vai par ilūziju, kas balstīta uz politisku izdevīgumu?
