Mobilā versija
+6.8°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
13. augusts, 2013
Drukāt

Ilmārs Blumbergs: Mīļais cilvēk, vērts ir dzīvot!

Foto - LETA un Gvido KajonsFoto - LETA un Gvido Kajons

“Es nemiršu” – šādu nosaukumu savai personālizstādei, kuras pamatā ir autobiogrāfisks materiāls, devis mākslinieks Ilmārs Blumbergs. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) izstāžu zālē “Arsenāls” no 16. augusta līdz 6. oktobrim būs aplūkojami vairāk nekā simts viņa darbu, kas tapuši no 1993. līdz 2013. gadam, – gleznojumi, objekti un instalācija, grafika, zīmējumi un filma.

 

Vienlaikus galerijā “Māksla XO” tiek atvērta Blumberga darbu izstāde “Es nemiršu pie Ilzes”.

Klajā nāk arī grāmata “Ilmārs Blumbergs. Es nemiršu”, kuras teksta autore ir mākslas zinātniece Anita Vanaga.

Personālizstādes priekšvakarā – saruna ar mākslinieku Ilmāru Blumbergu un kuratori Anitu Vanagu.

 

Pārmantojamība, 
pēctecība, 
sasaistīšanās

– Kas īsti Latvijai ir Ilmārs Blumbergs?

A. Vanaga: – Vispirms jau – virstalanta mākslinieks. Taču, veidojot Latvijas Kultūras kanonu, dažādu nozaru eksperti nav runājuši pie viena galda, jo kanonizēti ir tikai mirušo mākslinieku darbi. Citu nozaru eksperti rīkojās brīvāk, un Ilmārs Blumbergs Latvijas Kultūras kanonā ir minēts gan teātra, gan dizaina nozarē. Viņa starta kapitāls ir scenogrāfija, bet aizvien līdzās bijusi grafika, plakāts, grāmatniecība, glezniecība, turklāt visas jomas vienmēr bijušas ļoti saistītas. Kad Imants Ziedonis uzaicināja Ilmāru Blumbergu ilustrēt “Epifānijas”, šīs ilustrācijas redakcija “Liesma” nepieņēma un tās nonāca Rakstniecības un mūzikas muzejā. Bet “Epifāniju” idejas turpinājās estampos un Dailes teātra izrādes “Brands” scenogrāfijā. Arī “Pērs Gints” nebeidzās Jaunatnes teātrī, bet pēc tam attīstījās Blumberga grafikā, kā jautājums – kas tu esi? Šī pārmantojamība, pēctecība, sasaistīšanās starp dažādām nozarēm man šķiet ārkārtīgi svarīga, tālab tai gribēju izsekot arī grāmatā. Pats māk-
slinieks ir ierosinājis divas izrādes – Heses “Stepes vilku”, ko Dailē iestudēja Juris Strenga, un Mocarta “Burvju flautu” Latvijas Nacionālajā operā. Māksliniekam vaicāja: kāpēc Mocartu, kāpēc uzreiz ar visgrūtāko, kāpēc nevar kaut ko vienkāršāku? Bet arvien jauns un grūts uzstādījums ir Blumbergu raksturojošs lielums.

– Kas būs raksturojošs lielums šajā personālizstādē?
Blumbergscentrs_Gvido_Kajons_3

– Šī izstāde uzmanības centrā noliek pašu autoru – tie ir viņa pašportreti, sevis apzināšanās – atmiņas par bērnību, par Sibīrijas laiku. Un šo atmiņu salikšana kopā ar šodienu. Tā nav retrospekcija, bet gan introspekcija, skatiens sevī, savās atmiņās, atceroties tēvu, māti… Apziņas plūsma, atmiņas montāža, kas sakrusto dažādus cilvēkus, dažādus notikumus. Ilmāra Blumberga stāsts par Sibīriju ir stāsts par vecāku mīlestību. Viņa tēvs, leģionārs, pēc cietumā pavadītiem gadiem tiek izsūtīts. Kad ir skaidrs, ka izsūtījums ir uz mūžu, māte kopā ar Ilmāru 1951. gadā dodas uz Sibīriju, Tjuhtetu. Ilmārs tur nonāk nevis kā izsūtītais, bet kā brīvs cilvēks, reizē arī sociāli degradēts. Kā saka viņš pats, lai izsūtītā bērns varētu mācīties augstskolā, vajadzēja būt teicamniekam. Pēc Staļina nāves ģimene pieņem lēmumu – Ilmāram jāmācās latviešu skolā Rīgā, un māte ved Ilmāru mājās.

– Esat apkopojusi māk-slinieka stāstījumu grāmatā “Ilmārs Blumbergs. Es nemiršu”.

– Es precīzi pierakstīju Blumberga atmiņas un neko nemainīju, jo tās ir dokuments. Man bija svarīgi izsekot, kā viņa mākslā ienāk lielie jautājumi. “Žannas d’Arkas” maketu – viņa diplomdarbu Rīgas Krievu drāmas teātrī 1972. gadā – publicē gan poļu mākslas žurnālā “Projekt”, gan uz PSRS kataloga vāka Prāgas scenogrāfijas un teātra arhitektūras kvadriennālē. Jau šajā darbā redzam, ka darbība norisinās galvenās varones apziņā. Skatuves baltais kubs ir apziņas telpa. Blumbergs veido mizanscēnas pa domas līniju. Latvijas scenogrāfijā varam atrast režisējošos scenogrāfus, sākot ar Jāni Munci, Dailes teātra dibinātāju līdzās Smiļģim. Ilmāra Blumberga stāstījums ļauj ieraudzīt, kā notikusi sadarbība ar režisoriem Pēteri Pētersonu, Arnoldu Liniņu, Māru Ķimeli, Ādolfu Šapiro un Viesturu Kairišu. Izrādās, ka slavenā “Žanna d’Arka” tapa kopā ar režisoru Izrailu Pekeru. Un Pekers ir tas, kurš runā par upuri, par svēto mocekli, īsina Andreja Upīša drāmu un papildina to ar pasaules klases meistaru tekstiem. Rodas cita līmeņa izrāde. Kas uztaisa “Brandu” Dailes teātrī? Visur lasīsiet – režisors Arnolds Liniņš. Bet kurš reāli to uztaisa?

– Kurš tad?

– Tā ir brīnišķīga saspēle starp Strengu, otro režisoru Kārli Auškāpu, komponistu Raimondu Paulu, kustību režisoru Modri Tenisonu un aktieriem, kas darbojās kā antīkais koris. Mēs nevaram pārmest, ka kritika nerakstīja par cilvēka un Dieva attiecībām, jo nevarēja popularizēt reliģiskas idejas. Bet nospēlēt teātrī varēja ar spēcīgu formu, skatītājs to redzēja un uztvēra. Tāpēc sajūta bija, ka teātrī notiek visnozīmīgākais, cilvēki saprata Ēzopa valodu. Un tā tas bija ar daudzām izrādēm, arī “Spēlē, Spēlmani!”, kurā bija ietverti fragmenti no specfondā glabātās Čaka poēmas “Mūžības skartie”.

– Kurā no savām scenogrāfijām Blumbergs visvairāk ir viņš pats?

– Blumberga īpatnība ir tā, ka viņš var iemiesoties ikvienā – gan galvenajā varonī, gan cilvēkā no pūļa. Empātijas spēja Blumbergam ir apbrīnojama. Par viņu ir priekšstats kā par noslēgtu cilvēku, un tāds viņš arī ir pret paviršām, garāmejošām attiecībām, jo veltī absolūtu uzmanību tam, ko dara. Man šķiet, viņš ir gaišredzīgs.

 

“Pašportrets 
nav spogulis!”

Blumbergs1_Gvido_Kajons_3– Vai jūsu personālizstādes nosaukums “Es nemiršu” būtu secinājums, kas radies pēc nemitīgajām pārdomām par dzīvības un nāves tēmu jūsu darbos mūža garumā?

I. Blumbergs: – Nosaukums radies nejauši, atceroties kādu nenopietnu sarunu par nopietnu tēmu. Jautājums par dzīvošanu un nāvi ir vietā. Par to nav jārunā, bet domāt vajag vienmēr.

– Kāpēc jums šķita būtiski skart jūsu ģimenes Sibīrijas laiku?

– Tā ir dzīvojies, ka Sibīrija manai mātei, tēvam, māsai un man ir devusi jēgu saprast, kas ir dzīvošana un nāve, kas ir pacietība un mīlestība, un vai pastāv vēlēšanās un piepildījums.

– Kāpēc izstādi veidojat kā scenogrāfs, izmantojot darbus dažādās tehnikas, skaņu, gaismu, telpu? Ko tas sniedz jums, ko skatītājiem?

– Vēlos aptvert visu! Ko tas sniedz pašam? Tikai prieku un smaidu par šo vēlēšanos!

– Apkopojāt pašportretus izstādei un atmiņās apzinājāties sevi, vai varat teikt, ka nu sevi pazīstat? Kādu sevi redzat mijiedarbībā ar savu dzīvi, darbiem?

– Pašportrets nav spogulis! Zīmēt pašportretu ir tikt prom no sevis. Būt brīvam. Kāds naivums, Blumberg! Tev piedots tiks, ja nevarēji, bet mūžam…

– Kad un kā jums radās figūra ar noliekto galvu, kas redzama daudzos jūsu darbos? (Kalpošanas figūra.) Kāpēc jums tā ir būtiska? Kam ir vērts kalpot?

– Tā radās 1993. gada rudenī, strādājot pie darbu grupas ar nosaukumu “Zīmes”. Izsmeļoša skaidrojuma man nav, taču intuitīvi jūtu, kaut kas tur ir arī no manis. Es uzzīmēju, saturs jādod jums. Visu, ko domāju vai par ko nemaz nedomāju, izstāstīt nevajag un nemaz arī nevar. Jā, reizēm tā ir Kalpa figūra. Reizēm tā izskatās pēc Kunga – Dabas pielūdzēja. I tā, i tā. I stiprais, i vājais. Ambivalenta figūra. Reizē Lūdzējs, reizē Pielūdzējs. Spēka atsperes turētājs pirms sprādziena mirkļa vai tukšo gliemežvāku meklētājs pie jūras. Varbūt šaubu spēlētājs smiltīs?

Dažreiz man liekas, ka tas esmu es pats, kad darba dienas beigās, ejot ārā no darbnīcas, nedaudz pieliecos un klusi pasaku – paldies. Nezinu kam. Tam. Jā, kam ir vērts kalpot? Mīļais cilvēk, vērts ir dzīvot! Par to ir izstāde.

 

Radošā vizītkarte

ILMĀRS BLUMBERGS

Dzimis 1943. gada 6. septembrī; absolvējis Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu scenogrāfijas specialitātē.

Strādājis par scenogrāfu Dailes teātrī, kā arī Krievu drāmas teātrī, Jaunatnes teātrī, Valmieras drāmas teātrī, veidojis operu iestudējumus Latvijas Nacionālajā operā (“Aīda”, “Burvju flauta”, “Valkīra”); darbojies grafikā, glezniecībā, veidojis grāmatas, monētu dizainu, skulptūras, pievērsies fotogrāfijai un kino.

Saņēmis visaugstākos apbalvojumus visās radošās darbības jomās.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+