Latvijā
Vēsture

Leģenda par “pagānu pāvestu” Krīvu 19

Artūrs Baumanis, “Likteņa zirgs”.

Vai pirmsākumos bija viena baltu tauta?

AUTORS – AGRIS DZENIS
Viena no 19. gadsimta tautiskā romantisma strāvojuma radītajām un noturīgākajām leģendām ir stāsts par visu baltu tautu pagānisko virspriesteri ar valdnieka funkcijām – Krīvu un galveno svētnīcu Rāmavu. Šī leģenda, kas sakņojas prūšu vēstures reālijās, cieši saistīta arī ar apgaismības laikmeta autoru viedokli par latviešu tautu, proti – latvieši bijuši ne tikai mūsdienu Latvijas, bet arī Lietuvas un Prūsijas pirmiedzīvotāji. Lai tuvotos patiesībai, vispirms nepieciešams ielūkoties vēstures avotu ziņās par pagānisko baltu garīgajiem līderiem.

No visām baltu sentautām visilgāk – jau kopš 7. gadsimta – gandrīz nepārtrauktus ārējo ienaidnieku uzbrukumus nācās izturēt prūšu ciltīm. Visu 11. un 12. gadsimtu ilga prūšu un poļu kari, vēl pirms tā tikpat ilgi noritēja bruņoti konflikti ar slāvu cilti mazūriem un to sabiedrotajiem, bet piekrastē notika sadursmes ar vikingu sirotājiem un skandināvu valdnieku karapulkiem.

Tik ilgstoša pretošanās nebija iespējama bez spēcīgas motivācijas un līdz ar to tātad motivētājiem. Poļu hronikās minētie gadījumi, kad prūši sapulcēja lielus karaspēkus, lai aizstāvētu savu zemi vai iebruktu ienaidnieka teritorijā, liecina par autoritāru spēku un ideju, kas apvienoja un saliedēja prūšus, padarot tos par spējīgiem pretoties gan militāram apdraudējumam, gan svešai ideoloģijai.

Visspēcīgākais vienotājs viduslaikos bija reliģija. Islāms apvienoja dažādās arābu ciltis, kas 7. un 8. gadsimtā iekaroja milzīgas teritorijas Āzijā un Dienvideiropā. Savukārt kristietība apvienoja Eiropas kopienas un valstiskos veidojumus milzīgai ekspansijai Tuvajos Austrumos 12. gadsimtā – krusta karagājieniem. Un viņiem allaž bijuši ļoti jaudīgi motivētāji.

Vai līdzīgs vienotājspēks pastāvēja arī prūšu zemēs? Senākais no avotiem, kas var sniegt atbildi uz šo jautājumu, ir 11. gadsimtā tapušais Prāgas bīskapa Adalberta dzīves apraksts, kas sastādīts, izmantojot notikumu aculiecinieku sniegtās ziņas. Kad Adalberts ar saviem līdzgaitniekiem ieradās prūšu zemē, lai sludinātu kristīgo ticību, prūši paziņoja, ka viņu zemē jau valda viens likums un dzīvesveids, bet misionāri pārstāv svešu dzīvesveidu, tāpēc lika viņiem nekavējoties atstāt zemi. Misionāri nepaklausīja, devās dziļāk novadā un turklāt vēl nekaunīgi apmetās uz naktsguļu svētajā laukā, kurā paši prūši neuzdrošinājās ieiet. Par to svētuma apgānītāju vadoni Adalbertu prūši nogalināja. Kā viens no soda izpildītājiem minēts arī prūšu autoritāšu pārstāvis Siko, kurš bija gan priesteris, gan vadonis.

Gan ticamākajos, gan mazāk ticamajos Prūsijas vēstures avotos sastopama plaša un daudzveidīga informācija par prūšu priesteriem jeb vaidelošiem, kuru uzturētie ticējumi, morāle un dzīvesveids vienoja prūšu kopienas. Vaidelošu vadošā slāņa ilgstoša pastāvēšana no baltu tautām faktiski raksturīga tikai prūšiem. Tuvākās analoģijas var atrast vienīgi seno ķeltu sabiedrībai raksturīgajā druīdu slānī.

Senākais dokumentārais avots, kurā minēti priesteri, ir 1249. gada februāra Kristburgas līgums, ko noslēdza krustneši no vienas un Pamedes, Vārmes un Nātangas zemju prūši no otras puses. Pieņemot kristietību, pēdējie, pirmkārt, apsolījās, ka nesadedzinās vai neapbedīs mirušos kopā ar zirgiem un cilvēkiem, drēbēm un ieročiem vai citām dārgām mantām. Tam sekoja prūšu solījums savā vidū nepaturēt tulisoņus jeb un līgasoņus (Tulissones vel Ligaschones), vismelīgākos liekuļus, kas ir it kā tautas priesteri (gentilium sacerdotes), kuri uzskata sevi par tiesīgiem piedalīties bērēs. Viņi pelnījuši elles mokas par to, ka ļaunu sauc par labu un slavina mirušos par viņu zādzībām un laupīšanām, viņu nešķīstību un citiem netikumiem un grēkiem, ko paveikuši dzīves laikā. Paceļot skatienu uz debesīm, priesteri sauc, ka redz mirušo uz zirga lidojam debesu vidū (per medium coeli), rotātu ar mirdzošiem ieročiem, turot rokā vanagu un ar lielu pavadoņu pulku (cum comitatu magno) dodoties uz citu pasauli (aliud seculum). Ar šādiem un līdzīgiem melīgiem vārdiem viņi mulsina tautu un aicina atgriezties pie pagāniskajām paražām.

No šā līguma izriet daži svarīgi secinājumi par prūšu priesteru funkcijām: proti, viņi bija specializējušies bēru rituālu veikšanai, kuru laikā slavināja mirušā paveikto un apliecināja viņa pārcelšanos uz viņsauli, kā arī ar savām runām aicināja atgriezties pie pagāniskajām paražām.

Prūšu sabiedrības elites divas grupas – viedie jeb gudrie vīri, kurus iespējams identificēt ar vaidelošiem, un labieši –, kā arī kopīgu lēmumu pieņemšanas process tautas sapulcē atainots 13. gadsimta beigās sarakstītajā Livonijas Atskaņu hronikā. Lai noskaidrotu, cik spēcīga ir ordeņa jaunuzceltā Klaipēdas pils, 1253. gadā sembu cilts prūši ievēlēja varoni, kurš ar diviem pavadoņiem vispirms devās izlūkos uz Klaipēdu. Atgriezušies savā zemē, izlūki sapulcināja sembus un pastāstīja par redzēto.

Tad sanāca viedākie un apspriedās tik ilgi, kamēr viņu vecākais atrada “padomu, kas derēja”, – sembu zemi apdraudošā pils jānoposta. Visi sanāca kopā vēlreiz, lai izlemtu, kā viedo vīru padomu īstenot. Viens no labiešiem pārējiem deva padomu: ar augstāko, neapstrīdamo lēmumu pieņemt, ka visiem vīriem, kuri spējīgi nest vairogu, jādodas karagājienā uz Klaipēdu. Sembi bez ierunām piekrita un apgalvoja, ka cīņai būs gatavi 40 000 vīru ar kuģiem.

Pēc neveiksmīgā uzbrukuma Klaipēdas pilij sembu kritušos sadedzināja, kā to lika darīt viedie vīri, – nosūtot viņus uz viņsauli ar visiem ieročiem un zirgiem, jo viņiem arī tur būs jādodas ceļojumos un karagājienos. Tas norāda, ka viedie vīri noteica reliģisko kultu, šajā gadījumā – apbedīšanas rituālu, uzsverot, ka sadedzināšana ir mirušo un kapa piedevu nosūtīšana uz viņsauli.

Krīva pagāniskā vara
Runājot par prūšu pagāniskajiem ticējumiem savā Prūsijas zemes hronikā, kas sarakstīta līdz 1326. gadam, vācu ordeņa priesterbrālis Dusburgas Pēteris vēsta, ka Nadravas zemē bijusi vieta Romove, kuras nosaukums cēlies no Romas vārda. Tur dzīvojis kāds, dēvēts par Krīvu, kuru gan prūši, gan Lietuvas un Livonijas tautas godājušas gluži kā pāvestu. Viņa vara bijusi tik liela, ka ne tikai viņš pats un viņa radinieki, bet arī ziņnesis ar viņa zizli bija lielā godā pie karaļiem un vienkāršajiem ļaudīm.

Krīvs pēc sena paraduma arī glabājis mūžīgo uguni. Ja nomira vecāki, bērni gājuši pie Krīva un lūguši viņu noteiktā dienā paskatīties, vai mirušie pārgājuši uz savu namu. Krīvs viņiem parādījis, kā mirušais rīkojas ar līdzdotajām lietām, kā arī teicis, ka aizgājējs uz sava nama griestiem atstājis kādu zīmi ar šķēpu. Pēc uzvaras karā prūši trešo daļu laupījuma piešķīruši Krīvam, kurš to visu sadedzinājis.

Uzkrītoša ir Krīva loma mirušā pārejas uz viņsauli veicināšanā. Arī Vācu ordeņa virsmestra galma jurists Laurentijs Blumenavs savā 1457. gadā uzrakstītajā “Teitoņu ordeņa vēsturē” piemin gan prūšu svētos mežus, kur nedrīkstēja aizskart nevienu koku, gan augurus (pareģus), kuri uzņēmuši pie sevis ciemos mirušā dvēseli pirmajā naktī pēc nāves.

Krīva vārdu vai amata nosaukumu Dusburgas Pētera hronikas rokrakstā iespējams lasīt ne tikai kā Criwe, bet arī Griwe. Vairāki autori norādījuši, ka Grive gotu valodā nozīmē augstāko tiesnesi. Senie ģermāņi drosmīgāko no sava vidus iecēla par karavadoni, bet vecāko un viedāko – par tiesnesi, dēvētu par Graue, (Grav – “sirmais”), kurš rūpējās par taisnīgumu.

Var apstrīdēt krīva vārda ģermānisko izcelsmi, tomēr viņa šķīrējtiesneša un tautas pulcinātāja funkcija šķiet ticama. Lietuviešu izcelsmes luterāņu mācītājs Matas Pretorijs rakstīja, ka Prūsijā dzīvojošo lietuviešu ciemu vecāko amata zīme 17. gadsimta beigās bija līks spieķis – tā dēvētā krivule. Ja ciema vecākais to kādam nosūtīja, saņēmējam bija jāierodas pie viņa.

Krīva vārds, iespējams, cēlies no indoeiropiešu pirmvalodas saknes ker- , kas nozīmē griešanu vai ciršanu, respektīvi, strīdu izšķiršanu. Iespējams, krīvs bijis kāds no cienījamākajiem vaidelošiem, kurš noteiktā vietā – Rāmavā – vadījis prūšu kopīgās sapulces, izšķīris cilšu savstarpējos strīdus, apstiprinājis līgumus ar kaimiņiem. Viņa valdnieka varu ne pār visām prūšu ciltīm, ne citiem baltiem neviens cits avots gan neapstiprina.

Prūšu sabiedrības slāņu, likumu, tiesu un svētvietu izcelsmes mītisks skaidrojums sniegts ap 1525. gadu dominikāņu mūka Simona Grunava sarakstītajā hronikā iekļautajos nostāstos. Prūšu sabiedrības virsslāņu – labiešu un vaidelošu – prototips hronikā ir divi brāļi: valdnieks Vudevuts un galvenais priesteris Prūtens, kuri prūšu senčus un priekšstatus par galvenajiem dieviem Potrimpu, Parkunu un Patollu uz Prūsiju senos laikos atveduši no svešām zemēm. Pirmais galvenais krīvs – kirvaits Prūtens bijis gan likumdevējs, gan reliģijas ieviesējs, gan tiesnesis un tautas sapulču vadītājs. Sevi viņš nav uzskatījis par augstāko autoritāti, bet tikai dievu gribas uzklausītāju un tulkotāju.

Cilšu apvienošanai nepieciešamajai reliģijai vispiemērotākās dievības bijuši no pirmdzimtenes atvestie, taču, visticamāk – vaidelošu ieviestā trijotne: Potrimps, kas attēlots kā jauneklis, brieduma gados esošais vīrs Parkuns un sirmgalvis Patolls. Potrimps – dzimšana un jaunība, Parkuns – briedums, un Patolls – vecums un nāve, viņi personificēja gan dzīvības ciklu dabā, gan gada ritumu (pavasaris – vasara – ziema). Dievu tēli atbilda arī Visuma vertikālajam iedalījumam: pazeme (Patolls) – zeme (Potrimps) – debesis (Parkuns). Uz dievu darbības sfēru norāda viņu vārdu saistība ar indoeiropiešu valodu: Patolla vārdu var tulkot “zem līdzenuma”, Potrimpa – “[zemes] mīdītājs”, bet Parkuna vārda sakne norāda uz akmeni. Saskaņā ar vairākiem indoeiropiešu mītiem debesis veidotas no akmens vai metāla. Auglības dieva Potrimpa tēls sevī varēja ietvert arī senākās Prūsijas iedzīvotāju sievišķās dievības.

Prūsijas hercoga tiesas padomnieks Lūkass Dāvids savā 1536.–1576. gadā rakstītajā Prūsijas hronikā atstāstīja citus, ar Rāmavu un krīvu kirvaitu saistītus nostāstus, ko nav minējis Grunavs. Viņš pirmoreiz pievērsa uzmanību tam, ka Kriuo Kirvaito gotu valodā nozīmē “tiesnešu tiesnesis”. Krīvs kirvaits Nadravā izvēlējies ļoti resnu ozolu ar milzīgu lapotni un tad kopā ar brāli noteicis tautai dienu, kad jāierodas Rīkaitē (Rickaiten), kas vēlāk nodēvēta par Rāmavu (Romaue). Rīkaites iesvētīšanas dienā kirvaits rādījis tautai trīs elkus, ko jaunatnācēji bija atveduši sev līdzi, un ozola tuvumā tos novietojis augstu virs zemes, lai katrs varētu redzēt. Prūšu augstākais dievs bijis nāves dievs Patolls, jo viņa varā bija visu nonāvēt. Viņam vajadzējis upurēt dārgas lietas, taču neviens nezināja, kas tās par lietām bijušas.

Iespējams, 16. gadsimta autori prūšu nostāstus papildinājuši ar pašu izdomātiem vai no kristietības aizgūtiem stāstiem. Piemēram, Rāmavas svētozols, segts ar audekla priekškariem, aiz kura drīkst ieiet tikai priesteri, ļoti atgādina Vecajā Derībā aprakstīto vissvētāko vietu Jahves templī Jeruzalemē. Var pieļaut, ka rituālās darbības jau senāk no monoteistiskajām reliģijām aizguvuši arī prūšu vaideloši, lai nostiprinātu savu varu un prūšu zemēs veidotu vienotu reliģisko ideoloģiju.

Prūšu vaidelošu reliģiskie ticējumi nebija raksturīgi pagānismam citās baltu zemēs, kur rituālus veica nevis specializējušies priesteri, bet dzimtu vecākie, un to galvenais mērķis bija nevis dievu dusmu novēršana, bet svētības saņemšana no senčiem un dabas dievībām. Pēc prūšu zemju kristīšanas un vaidelošu vadītās prūšu savienības izzušanas arī prūšu pagānisma relikti kļuva līdzīgi citu baltu tautu rituāliem.

Prūšu dievu un svētnieku ienākšana Latvijā
Lielākoties fantāzijā balstītais priekšstats par krīvu kā visu baltu “pāvestu” attīstīts un popularizēts 17. gadsimta Kēnigsbergas universitātē studējušo mācīto vīru darbos. M. Petorijs savā apjomīgajā darbā “Prūsijas skatuve”, kas pabeigts 1681. gadā, rakstīja: lielā valsts pie Baltijas jūras bijusi iedalīta tās valdnieka krīva īpašumā Prūsijā un krīva jurisdikcijai pakļautajā otrā daļā, kurā ietilpa Kurzeme, Vidzeme, Žemaitija, Lietuva, Mazūrija un daži Krievijas apgabali.

Apgaismības laikmeta zinātnieku darbos šie Krīva pavalstnieki: latvieši, lietuvieši un prūši pārtapa par vienu tautu ar kopīgu nosaukumu – latvieši. Populārajā Halles universitātes profesora Johana Tūnmaņa 1772. gadā izdotajā darbā “Dažu ziemeļu tautu senvēstures pētījumi” ir nodaļa ar daiļrunīgu nosaukumu: “Par seno prūšu un citu latviešu tautu izcelšanos”. Praktiski visi vāciski rakstošie zinību vīri līdz pat 19. gadsimta vidum prūšus, latviešus un lietuviešus uzskatīja par vienu tautu.

Šā uzskata ietekmē prūšu mitoloģija vislielāko iespaidu uz topošo laviešu nacionālo kultūru atstāja ar Kēnigsbergā dzimušā mācītāja un valodnieka Jēkaba Langes starpniecību. Viņa sastādītajā un 1784. gadā izdotajā vācu–latviešu vārdnīcā atrodami praktiski visi dievi, kurus savos daiļdarbos kā latviešu dievības minējuši latviešu literāti 19. gadsimta pēdējos trijos gadu desmitos. Daļa no vārdnīcā minēto dievību vārdiem aizgūta no prūšu mitoloģijas, daļa patvaļīgi atvasināta no lietuviešu un latviešu valodas, kas latviešu nacionālajiem romantiķiem nav traucējis tās piedēvēt latviešiem, cenšoties pierādīt, ka senajiem latviešiem bijis tikpat plašs dievu panteons kā senajiem grieķiem un romiešiem.

Langes radītās “latviešu dievības” savā 1789. gadā izdotajā vārdnīcā atkārtojis un papildinājis latviešu apgaismotājs Gothards Frīdrihs Stenders, dēvēts par Veco Stenderu. Tāpat kā Lange, viņš no latviešu īpašības vārdiem nepamatoti atvasinājis gan dievu vārdus, gan funkcijas, turklāt cenšoties tos pielīdzināt antīkajiem dieviem.

Langes un Stendera darinājumus un interpretācijas vispirms pārņēma apgaismības laikmeta vācbaltiešu inteliģenti, kas dzimtbūšanai pretstatīja brīvo un laimīgo dzīvi senatnē, kad latvieši, lietuvieši un prūši bijusi viena tauta. Pazīstamākais apgaismības laikmeta publicists Garlībs Merķelis savā grāmatā “Latvieši, sevišķi Vidzemē filozofiskā gadsimta beigās”, kas izdota 1796. gadā, raksta: “Par savu augstāko soģi latvieši atzina virspriesteri – krīvu, kurš dzīvoja prūšu zemē Romnovē.” “Bez tiem tautas dievu tēliem, kas lepni pacēlās Romnovē pie svētā ozola, latviešiem bijuši, kā liekas, augstākais tikai vēl mājas elki, bet viņi upurēja birzēs un kalnos pērkona dievam Perkūnam, ražas devējam – laipnajam Potrimpam, nāves dievam – briesmīgajam Pīkolam, laimes dievei Laimiņai – Māmiņai un neskaitāmiem zemes, gaisa un ūdens gariem.”

No Merķeļa darbiem un to patosa ietekmējās jaunlatvieši un viņu sekotāji – latviešu tautiskā romantisma literāti Auseklis, Andrejs Pumpurs un Fricis Brīvzemnieks. Viņu sacerējumi pauž, ka laimīgajā, krustnešu pārtrauktajā senatnē latviešiem pastāvēja sava augsti attīstīta kultūra, kuras spilgtākā liecība ir latviešu folklora un mitoloģija. Nacionālie romantiķi latviešu mitoloģijā ieskaitīja gan Langes un Stendera valodnieciskos darinājumus, gan prūšu dievus, gan arī pašu izdomātus tēlus. Piemēram, Auseklis pats radījis pseidomitoloģiskus tēlus: Visuma radītāju Pramšanu un dzejas dievu Zvanpūti, bet vairumu dievu aizguvis no minēto vācbaltiešu mācītāju darbiem.

Nacionālās atmodas darbinieku politiskajiem centieniem piemērotas bija ziņas par Krīva valsti, kas aptvērusi visas baltu zemes. To uzskatīja par pierādījumu latvju – lietuviešu teokrātiskās monarhijas, proti, savas valsts pastāvēšanai.

Nenoliedzami, vēsturiskās īstenības ietekmētiem literātu fantāzijas tēliem bija nozīmīga loma latviešu nacionālās pašapziņas veidošanā, tomēr šī loma palikusi pagātnē kopā ar tālaika pasaules izziņas, kā arī valodniecības un vēstures zinātnes attīstības līmeni, kas pieļāva aplamas interpretācijas un patvaļīgu fantazēšanu. Fakts, ka vācbaltiešu apgaismotāju un jaunlatviešu radītās pseidomitoloģijas atziņas un tēlus mūsdienās dažkārt vēl uzskata par īstenību, liecina ne tikai par individuālo naivumu, bet arī visdažādāko tēlu un priekšstatu noturīgumu kolektīvajā apziņā.

LA.lv