Latvijā
Politika

Politika ir kā mīnu lauks. Saruna ar Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci 23


Ināra Mūrniece
Ināra Mūrniece
Foto – Anda Krauze

Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (Nacionālā apvienība) spriež, ka savas valsts simtgadi mēs sagaidām informatīvā kara apstākļos, jo sarosījušies spēki, kas mēģina vājināt mūsu ticību Latvijai. Tādēļ ir īpaši svarīgi novērtēt mūsu valsts sasniegumus.

Politikā šis ir šova laikmets, kad TV ekrānā politiķi arvien vairāk sāk līdzināties izklaides industrijas darboņiem, meklējot arvien jaunus veidus, kā piesaistīt vēlētāju uzmanību. Zināmas priekšrocības ir tiem politiķiem, kas nākuši no žurnālistu vidus, jo viņi jau nu zina, kā uzrunāt sabiedrību un piespēlēt vēlētāju noskaņojumam (spilgts piemērs ir Rīgas mērs Nils Ušakovs).

Šāda dižošanās ar pāva spalvām gan nav Ināras Mūrnieces dabā, jo viņa ir pārliecināta, ka skaļāk par vārdiem runā darbi. Šo principu viņa centās ievērot gan kā ilggadēja “Latvijas Avīzes” žurnāliste, gan tagad, kad jau gandrīz trīs gadus ir Saeimas priekšsēdētāja (pildījusi arī Valsts prezidenta pienākumus Raimonda Vējoņa slimošanas un atvaļinājumu laikā). Interese par politiku ir pielipusi arī Ināras meitai Regīnai Annai, kas pēc pāris nedēļām sāks studēt politikas zinātni Latvijas Universitātē. Ināra gan meitu brīdinājusi, ka viņas izraudzītais ceļš nav viegls, jo politika ir ļoti skarba vide.

Latvijas politikā vasara parasti ir mierīgāks laiks, bet šovasar esam pieredzējuši dažādas kaislības: strīdus par nodokļu reformu, ģimenes ārstu streiku, “oligarhu sarunu” izraisītās atklāsmes. Vai šāda aktivitāte jums bija pārsteigums?

Jā, klimata ziņā šī vasara bijusi diezgan vēsa, bet Saeimā un valdības namā ir gājis karsti. Jūlijā strādāja Saeimas komisijas, tika sasauktas ārkārtas sēdes. Līdz ar nodokļu reformas apstiprināšanu ir paveikts ļoti būtisks darbs. Tās nebija tikai pāris Saeimas sēdes, kā varētu šķist no malas, jo visam pamatā bija mēnešiem ilgs pacietīgs darbs.

Sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka iedzīvotāji joprojām neuzticas Saeimai un politiķiem vispār. Vai šāda neticība ir pamatota?

To, ka cilvēki neuzticas politiķiem, varam redzēt ne tikai Latvijā, tā ir problēma visā Eiropā. Un mums jāmēģina saprast, kā esam nonākuši līdz šādai situācijai. Parlamentā tiek ievēlēti politiķi, kas vēlēšanu dienā saņēmuši vēlētāju atbalstu. Nevar būt, ka šī uzticība izzūd vienā mirklī, tiklīdz politiķis ienācis Saeimā. Vienmēr esmu teikusi, ka politiķi, partijas un valdības var mainīties, bet mums ir svarīgi saglabāt cilvēku ticību savai valstij, Latvijas nākotnei.

Vai arī šī ticība nav iedragāta, jo nereti dzirdam žēlošanos, ka Latvija ir “neizdevusies valsts”? Protams, ir arī spēki, kas mērķtiecīgi cenšas kultivēt šo domu.

Daudz kas ir mūsu pašu rokās. Atmodas laikā cilvēki dzīvoja līdzi visām politiskajām norisēm, taču šobrīd vērojama distancēšanās. Latvijai vajadzīga mūsu enerģija un līdzdalība nepārtraukti. Tad arī tumšos darbus nodarīt ir daudz grūtāk.

Otrkārt, jāsaprot, ka mēs dzīvojam informatīvā kara apstākļos. Kad pirms dažiem gadiem es kā parlamenta Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāja uzsvēru, ka stāvoklis Latvijas mediju jomā ir nacionālās drošības jautājums, daži par šādu viedokli mēdza pasmīnēt. Šobrīd reti kurš uzdrošināsies apšaubīt, ka pret Latvijas valsti tiek vērsta informatīvā kara kampaņa, kuras mērķis ir vājināt mūsu ticību savai valstij.

Kādēļ joprojām nav izdevies apklusināt Krievijas propagandas galvenos ieročus, Kremļa televīzijas kanālus, kas netraucēti raida Latvijas teritorijā?

Mēs esam daļa no Eiropas Savienības, un mums ir saistošas ES direktīvas. Pašlaik tiek strādāts pie pārmaiņām ES līmenī, lai attiecībā uz satura retranslāciju būtu spēkā attiecīgās dalībvalsts likumi. Piemēram, ja krievu medijs ir reģistrēts Zviedrijā un retranslē saturu uz Latviju, tam būtu jāpakļaujas Latvijas likumu prasībām.

Vai jūs pati skatāties Krievijas TV kanālus?

Jā, dažkārt paskatos, lai redzētu, ko tur rāda un kā tiek ietekmēta cilvēku domāšana. Un runa nav tikai par krievvalodīgo skatītāju, jo ar šo kanālu vēstījumu tiek mēģināts mainīt arī latviešu domāšanu.

Jāatzīst, ka valsts vājināšana notiek ne tikai no ārpuses, bet arī iekšpuses. Spilgts piemērs ir jūsu pieminētās “oligarhu sarunas”, kas atsedza varas pozīcijās esošo cilvēku alkatību. Alkatība ir kā krupis, kas barojas un aug arvien lielāks, graujot valsts pamatus. Bet kādā brīdī pietiek iedurt ar adatiņu, lai tas pārsprāgtu.

Man bija ļoti nepatīkami lasīt “oligarhu sarunas”, bet ir svarīgi, lai Latvijā notiktu attīrīšanās process. Mēs saprotam, kā Latvijā tikuši pieņemti lēmumi, un atzīstam, ka tas nav pieņemami. Tas prasa būtisku domāšanas un vērtību maiņu, kas nav iespējama vienas dienas, nedēļas vai pat gada laikā. Ir svarīgi, lai lēmumu pieņemšanas un varas centri būtu tur, kur tiem pēc Satversmes jābūt, – parlamentā, valdībā, ministrijās.

Pārmaiņām domāšanā nepieciešams ilgāks laiks. Straujas pārmaiņas iespējamas tikai revolūciju laikā, kad atnāk liela personība un iesprauž neļķi tanka stobrā. Bet pašlaik mēs dzīvojam nevis revolūcijas, bet gan evolūcijas laikmetā. Es ļoti ticu evolūcijai, bet evolūcija nozīmē smagu un neatlaidīgu darbu, lai mainītu sevi un valsti.

Viens no “oligarhu sarunu” galvenajiem personāžiem joprojām ir valdošās koalīcijas balsts ar lielu ietekmi valdībā. Kādas ir jūsu attiecības ar Aivaru Lembergu?

Es daudzkārt esmu teikusi, ka neesmu piedalījusies nekādās sarunās un lietu kārtošanā ar Lemberga kungu.

Galerijas nosaukums

Dzirdēts arī viedoklis, ka 100 deputātu Latvijas parlamentā ir pārāk daudz, jo diemžēl daļa ir tādi, kas tikai atsēž un spaida balsošanas pogas. Vai jūs atbalstītu ideju par deputātu skaita samazināšanu?

Kad veidojās Latvijas valsts un tika radīta Satversme, iedzīvotāju skaits Latvijā bija vēl mazāks, tomēr Satversmes tēvi nonāca pie atziņas, ka parlamentā jābūt 100 deputātiem. Tagad, strādājot Saeimā, es redzu, ka mūsu deputātiem faktiski ir jāpaveic tikpat liels darba apjoms kā Eiropas lielo valstu parlamentos, kur ir 400, 500 vai pat 600 deputātu. Tāpat ir jāpieņem likumi, jāapstiprina budžets un jāveic citas parlamenta funkcijas. Mūsu deputātiem pat ir nepieciešama lielāka kompetence, spēja iedziļināties plašākā jautājumu lokā. Ja samazinās deputātu skaitu, tad dažā labā komisijā būs četri pieci deputāti, kas izlems valstiski svarīgu jautājumu nākotni. Nedomāju, ka tas ir pareizais ceļš, pa kuru virzīties.

Savulaik mūsu pirmā brīvvalsts tapa daudz smagākos apstākļos, kad Latvija bija izpostīta ne tikai pārnestā, bet arī tiešā nozīmē. Taču toreiz salīdzinoši neilgā laikā izdevās panākt uzplaukumu: latviešu skaits vairojās, tika būvētas jaunas skolas, cilvēki dzīvoja ar ticību nākotnei. Kādēļ tagad ir tik daudz pesimisma par latviešu tautas nākotni?

Rietumvalstu politiķi, kas bijuši Latvijā gan 90. gadu pirmajā pusē, gan tagad, neslēpj savu apbrīnu par mūsu sasniegumiem: kā sabrukušās padomju sistēmas vietā mēs esam spējuši uzcelt modernu, attīstītu valsti. Protams, mūsu valsts nebūt nav ideāla, mums par to ir jārūpējas kā par dārzu, kas visu laiku ir jākopj un jāattīra no nezālēm.

Kāpēc ārzemnieki novērtē Latvijas sasniegumus, bet mums pašiem ir tik grūti tos saskatīt?

Nav viegli paskatīties uz sevi no malas. Jāsaprot, ka salīdzinoši neilgā laikā mēs esam izgājuši caur milzīgām pārmaiņām. Piemēram, mana paaudze: padomju okupācijas laikā es kā skolniece sēdēju skolas solā un mācījos no padomju vēstures grāmatām, bet pēc dažiem gadiem es kā studente pati savām acīm pieredzēju barikāžu laiku un vēstures veidošanos. Pēc neatkarības atjaunošanas sākās “mežonīgā džungļu kapitālisma” laiks, kad redzēju, cik grūti daudziem ir atrast darbu, uzturēt ģimeni. Cilvēki ar izcilu izglītību strādāja ļoti vienkāršus darbus, lai pabarotu savus bērnus. Nākamais posms sākās 2004. gadā, kad Latvija pievienojās Eiropas Savienībai un NATO. Mēs atgriezāmies Rietumu vērtību telpā, bet tas nozīmēja, ka jāmainās arī cilvēku domāšanai: arī par to, kas ir pieļaujams politikā.

Daudzi latvieši izmantoja Eiropas sniegto pārvietošanās brīvību, lai pārceltos uz turīgākām valstīm, kurās ir augstāks labklājības līmenis. Vienlaikus mēs redzam, ka Latvija kļūst arvien pievilcīgāka imigrantiem no trūcīgākiem pasaules reģioniem. Vai mums jāsamierinās ar imigrantu pieplūdumu kā nenovēršamu tendenci?

Padomju laikā mēs dzīvojām ar “dzelzs priekškara”, kad nebija iespējams kaut kur aizbraukt pat tad, ja cilvēki to gribēja. Tagad varam izmantot savas brīvības sniegtās priekšrocības. Runājot par iebraucējiem, mēs redzam, ka imigranti daudz labprātāk izvēlas citas Eiropas Savienības dalībvalstis, kur siltāks klimats, dāsnāki pabalsti un citi labumi. Nacionālā apvienība vienmēr ir iestājusies pret obligātām kvotām, ko kāds mēģina uzspiest no augšas. Mēs esam maza sabiedrība, kurai ir svarīgi saglabāt savas vērtības. Mēs vēlamies, lai iebraucēji cienītu Latviju, mūsu valsts vērtības un simbolus.

Kā redzat turpmāko Eiropas Savienības attīstību? Vai britu piemēram būs sekotāji, vai arī tas pamudinās pārējās dalībvalstis turpināt ciešāku integrāciju?

Es ļoti ticu Eiropas idejai. Kad pirms 100 gadiem tika dibināta Latvijas valsts, mēs ar savu kultūru un dzīvesveidu jau bijām Eiropā. Latvijas dibinātāji bija eiropeiski domājoši cilvēki, tādēļ mūsu valsts izauga ar Eiropas idejām un strāvojumiem. Šobrīd mums ir jāsaprot, ka Latvijas robeža ir arī Eiropas Savienības un NATO robeža. Tas daudz ko izsaka. Mēs esam daudz stiprāki, esot Eiropas Savienībā un NATO.

Kādēļ tieši Nacionālās apvienības atbalstītāju vidū ir tik daudz cilvēku, kas uz Eiropas Savienību raugās ar lielām aizdomām, jo viņiem šķiet, ka Eiropas liberāļu mērķis ir noplicināt nacionālās vērtības?

Eiropa ir ļoti dažāda; arī politiskās idejas tiek uztvertas ļoti dažādi. Latvija uz Eiropas nākotni raugās, ņemot vērā savu sāpīgo pieredzi, jo aizvadītā gadsimta laikā mums nācies daudz ko pārciest. Tādēļ ir ļoti svarīgi, lai Latvijas valsts būtu neatkarīga ne tikai šodien un rīt, bet arī tālākā nākotnē. Mēs vienmēr esam iestājušies par principu, ka Eiropas Savienība ir nacionālu valstu savienība, nevis Eiropas federācija.

Pirms uzsākāt politisko karjeru, ilgus gadus strādājāt “Latvijas Avīzē”. Drukātā prese pašlaik piedzīvo ne tos vieglākos laikus; tās ietekme vairs nav tik liela kā senāk, kad ar avīzi varēja “nosist ministru”. Jūsuprāt, vai ir nepieciešams atbalstīt drukāto presi?

Mediju jomā galvenais ir saturs, tādēļ ir svarīgi veicināt kvalitatīvu žurnālistiku. Drukātās preses materiālus pēc tam pārpublicē interneta portāli, šo saturu izmanto arī radio un televīzija. Manuprāt, drukātā prese ir svarīga arī tādēļ, ka palīdz uzturēt latviešu valodas standartus. Pateicoties presei, latviešu valoda ir bagātāka, dzīvāka, mūsdienīgāka.

Avīzēs vēl ir korektori, kas palīdz salikt komatus un izlabot stila kļūdas, bet šķiet, ka interneta portālos tas nevienam nerūp.

Savulaik mana paaudze daudz lasīja grāmatas un apguva latviešu valodas pareizrakstību, bet diemžēl tagad jauniešiem, kas sērfo pa interneta portāliem, tas nešķiet īpaši svarīgi. Valoda noplicinās, pazūd domas skaidrība.

Vai patiesībā nav tā, ka vecākās paaudzes cilvēki kopš mūžseniem laikiem ir žēlojušies, ka “agrāk zāle bija zaļāka” un mūsdienu jaunatne pārāk aizraujas ar modernām tehnoloģijām?

Es neesmu pret modernām tehnoloģijām, pati labprāt izmantoju to sniegtās priekšrocības. Tās ir arī ļoti mainījušas veidu, kā mēs lietojam medijus: tagad es savā telefonā varu gan izlasīt avīzes, gan noskatīties TV sižetus. Tādēļ es vēlreiz uzsveru, ka nepieciešams atbalstīt kvalitatīvu saturu, analītisko žurnālistiku, kas cilvēkiem liek aizdomāties. Izklaides ziņām jau tāpat pietiek klikšķu.

Mēs redzam, ka arī politikā arvien vairāk parādās dažādi šova elementi, kam spilgtākais piemērs ir ASV prezidents Donalds Tramps un viņa komunikācija ar vēlētājiem.

Šovs nevar būt vienīgais kritērijs, pēc kā vērtēt politiķi. Vēlētājiem jācenšas izvērtēt, kas patiesībā ir izdarīts, vai vārdi saskan ar darbiem. Tādēļ svarīga loma ir žurnālistiem: politiķis var izrādīt savas pāva spalvas, bet žurnālistu uzdevums ir palūkoties, kas patiesībā slēpjas aiz šīs krāšņās rotas.

Vai jums nav grūti iejusties mūsdienu politikā, jo pēc dabas esat cilvēks, kas nav tendēts uz izrādīšanos, sabiedrības izklaidēšanu?

Neesmu gan, bieži vien nācies dzirdēt pārmetumus: “Kādēļ tu vienmēr esi tik nopietna, vai tad nevar pasmaidīt un pajokot?” Katram politiķim ir savas stiprās un vājās puses. Diemžēl, ja politiķis parāda savu cilvēcisko pusi, to nereti uztver kā vājuma izpausmi.

Jūsu meita Regīna ir pabeigusi vidusskolu un šoruden sāks studēt politikas zinātni Latvijas Universitātē. Vai viņas izvēli ietekmēja vecāku ceļš politikā, jo abi vecāki ir Saeimas deputāti?

Neko labāku viņa savā dzīvē nav redzējusi (smejas)! Regīna ir ļoti ironiska, atļaujas kritizēt gan mani, gan politikā notiekošo. Politika tiešām ir gana skarba vide, gluži kā mīnu lauks, tādēļ esmu centusies meitu atrunāt no šīs jomas. Taču katram cilvēkam pašam jāizvēlas savs ceļš. Savulaik mans tēvs arī centās atrunāt mani no ieceres studēt latviešu filoloģiju, bet galu galā viņš atbalstīja manu izvēli. Tādēļ es nestājos meitai ceļā, bet brīdināju, ka šis ceļš nebūs viegls.

Politiķiem jārēķinās, ka sabiedrība izrādīs pastiprinātu interesi par viņu privāto dzīvi. Vai tas neradīja problēmas, kad šķīrāties ar vīru Ritvaru?

Saprotu, ka sabiedrību interesē publisku personu privātā dzīve. Mūsu šķiršanos, protams, pamanīja. Esam spējuši saglabāt labas attiecības. Vislabākās zāles sarežģītos dzīves brīžos ir fiziskās aktivitātes, sports. Man ļoti patīk saule un ūdens, es daudz staigāju un peldu! Arī šovasar ļoti labprāt to darīju.

Jūs esat skaista un vēl gana jauna sieviete, varētu veidot jaunas attiecības, bet vai nav tā, ka vīrieši baidās uzrunāt un aicināt uz randiņu Saeimas priekšsēdētāju?

Paldies par komplimentu, bet šajā jomā atstāsim kaut ko līdz galam nepateiktu!

LA.lv