Kultūra

Trāpīt desmitniekā teātrī: saruna ar Dmitriju Petrenko1


Dmitrijs Petrenko
Dmitrijs Petrenko
Foto – Timurs Subhankulovs

Latviešu izcilā režisora Smiļģa dzimšanas dienā 23. novembrī šogad Dailes teātrī pasniegs “Spēlmaņu nakts” – Latvijas galveno teātra balvu –, ap kuru kā ik gadu žūrijā un aizkulisēs plosās kaislības. Pazīstamā žurnālista un televīzijas raidījumu veidotāja, kā arī jaunā aktiera un režisora Dmitrija Petrenko vārds ir viens no nedaudzajiem, kurš nominantu sarakstā parādās trīs reizes. Izrāde “Visas viņas grāmatas”, kuru viņš uzvedis uz Dailes teātra Kamerzāles skatuves, izvirzīta “Spēlmaņu nakts” balvai kā labākā mazās formas izrāde, “Neglītais pīlēns” Latvijas Leļļu teātrī nominēts kategorijā “Gada izrāde bērniem vai pusaudžiem” un pats Dmitrijs pretendē (kopā ar Kirilu Serebreņņikovu, Vladislavu Nastavševu, Elmāru Seņkovu un Lauru Grozu-Ķiberi) uz labākā režisora titulu.
Dailes teātra Kamerzālē bijušas arī visai veiksmīgās Petrenko izstudētās izrādes “Biedre Zariņa” un “Čuhņas jociņi”.

– Jums ir laba latviešu valoda, taču pēc akcenta spriežot, tā nav dzimtā?
– Nē, esmu dzimis krievu ģimenē.

– Vai jūs nejustos aizskarts, ja teiktu, ka Dmitrijs Petrenko ir paraugs, kā cittautietim iekļauties latviskā vidē?
– Neesmu pārliecināts par formulējumu, vai cittautietim ir jāiekļaujas “latviskā” vidē. Jā, man patīk latviešu literatūra, viens otrs dzejnieks, piemēram, Kārlis Vērdiņš, mani interesē Latvijas kultūra, bet es tik tiešām nedomāju, ka cittautietim jāiekļaujas latviskā vidē. Drīzāk ir jāveido kopīga sabiedrība, un, ja es jūtos kā daļa no tās, tad tas acīmredzot ir labi. Patiesi neesmu mēģinājis kaut kur iekļauties vai integrēties, vienkārši dzīvoju tā, kā vēlos savā valstī. Esmu šeit piedzimis, esmu Latvijas pilsonis, un kāpēc domāt par to, kas priekš manis ir normāli…

– Kāpēc, jūsuprāt, daudziem tas nav tik normāli un dabiski?
– Kāds pats negrib, kādu negrib pieņemt sabiedrība, arī tā mēdz būt ļoti konservatīva, bailīga, negrib būt atvērta, vēlas, lai mainās tikai cits, bet pati nemaz. Esmu laikam pārāk egoistisks, ņemu no dzīves to, kas man pienākas.

– Savulaik bijāt viens no tiem, kas Nacionālā teātra direktoram Ojāram Rubenim lūdza pārcelt teātra viesizrādes Maskavā Gogoļa centrā sakarā ar notikumiem Ukrainā, kur politiskā situācija bija ļoti sarežģīta un neskaidra…
–… Un skaidrības diemžēl kļūst arvien mazāk, līdz mums nonākušās ziņas atklāj tikai nelielu daļu no Ukrainā īsti notiekošā. Šobrīd novērtēt pilnībā patieso situāciju nozīmē uzticēties medijiem, bet es negribētu teikt, ka ir kāds viens medijs, kam es ticētu līdz galam.

– Pats bijāt televīzijas žurnālists un tagad sakāt, ka medijiem nevar ticēt…
– Protams, ka ne. Mediji rāda tikai fragmentu no pasaules. Un tas ir objektīvi. Visu parādīt nevar. Baidos, ka konflikts Ukrainā ir pārvērties par tādu kā reliģiju, kur katrs pieslēdzas tam, kam grib ticēt. Zināt patiesību mums diemžēl šajā brīdī nav dots.

– Bijāt televīzijas žurnālists, un pēkšņi krass pavērsiens. Kā nonācāt līdz teātrim?
– Caur Antonu Čehovu kā dramaturgu. Tas sākās droši vien ar literatūru, kaut teātris mani interesējis jau sen. Spilgts iespaids bija profesores Silvijas Radzobes lekcijas Latvijas Universitātē vēl studējot žurnālistiku, mani ļoti iedvesmoja Ievas Strukas grāmata “Sarunas ar Māru Ķimeli”, un vienā brīdī izdomāju, varbūt vērts pamēģināt kļūt par teātra vides, iespējams, vismaz es tā ceru, interesantu elementu.

– Kur jūtaties labāk – kā aktieris vai režisors?
– Noteikti režisors.

– Kādēļ? Jums joprojām ir interesantas lomas…
– Jā, joprojām spēlēju Vladislava Nastavševa iestudētajās “Vecenēs” Nacionālajā teātrī. Bet man šķiet, aktierim jāpiemīt spējai noskaņoties lomai arī tad, kad nepavisam negribas spēlēt, jāmāk izdarīt visu, lai ķermenis tomēr atsauktos nepieciešamai arī tādā brīdī būt uz skatuves. Ja kaut ko nevēlos darīt, ārkārtīgi smagi sevi piespiest. Man patīk lomas, kur jādomā, bet pieļauju, esot pilnībā profesionālam aktierim, no manis prasītu lietas, kas nepadotos. Es nespētu būt tāds “plastilīns” kā nedaudzi citi ļoti labi aktieri.

– Savas pirmās izrādes iestudējāt “Dirty Deal Teatro”. Tagad te top izrāde “Pēdējais pionieris”. Par ko stāsts?
– Par 1990. un 1991. gada notikumiem Latvijā. Kopā ar dramaturgu Jāni Balodi un aktieriem rakstām lugu, šķetinām tēmu, par kuru nav pārāk daudz runāts ne tikai vēstures, bet arī teātra kontekstā. Stāsts ir par jauniešiem, kuri 80. gadu beigās auga krievu ģimenēs un kuriem šodien varētu būt ap četrdesmit gadiem. Mūs interesē, kā viņi toreiz uztvēra to laiku, kādas izvēles un kur dzīvē šos cilvēkus aizvedušas. Intervējam daudzus, ir arī tādi, kuri paši atsaucās, ka grib piedalīties, jo ir ko teikt un stāstīt. Tas ir ļoti aizraujošs process, tāpēc tik garš, un mēs jau tagad, novembrī, sākam strādāt, kaut pirmizrāde būs tikai marta beigās vai aprīļa sākumā.

– Interesanti, kādas ir intervēto atbildes?
– Mūsu mērķis galvenokārt bija likt skatītājam padomāt, kā viņš šodien dzīvo un kas pietrūkst. Ir sarežģīti dzīvot brīvībā, bet tā tomēr ir lielākā vērtība. Bet man ir sajūta, ka mēs diemžēl sākam par to aizmirst. Sabiedrībā, neatkarīgi no tautības, aizvien vairāk jūtama tendence uz valsti ar dažādiem ierobežojumiem. Jo tā ir vienkāršāk. Tā var tikt vaļā no nevajadzīgiem, “nepareizi” domājošiem cilvēkiem, no ” netikumiskiem”… Sākam aizmirst, par kādiem ideāliem iestājāmies 1990. un 1991. gadā Latvijā. Diemžēl.

– Kur jūs saskatāt šīs parādības izpausmes?
– Kaut vai politiķu elites diskusijās, kur katrs izdabā savam vēlētājam. Arvien mazāk paliek brīvi domājošu politiķu, arvien vairāk konjunktūrai iztopošu. Bet vēlētāja dzīve šobrīd ir sarežģīta. Baidos, daudzi uzskata, ka pie vainas kārtības trūkums valstī. Bet “kārtību” diemžēl viens saprot ar Ulmaņlaikiem, bet otrs – ar padomju gadiem. Cilvēki ir noguruši no tā, ka katru dienu jāpieņem vairāk vai mazāk izšķirīgi lēmumi, sarežģītas izvēles ik dienu vai katru mīļu brīdi, un no šī “noguruma” rodas vēlme atgriezties kaut kur iepriekš. Bet demokrātija un brīvība ir sarežģītas lietas. Baidos, ka visa minētā rezultātā mēs to varam pamest pusceļā.

– Vēl šogad 16. decembrī Dailes teātra Mazajā zālē pirmizrādi piedzīvos jūsu režisēta izrāde “Koncerts, kura nebija”. Aleksandra Vertinska smeldzīgā dzeja un mūzika iedvesmojusi daudzus māksliniekus. Ar ko jūs piesaistīja viens no izcilākajiem krievu sudraba laikmeta dzejniekiem, aktieriem un dziedātājiem?
– Viņš sevi vienmēr sauca par “tautas dziedātāju” un mēdza teikt, ka vienmēr ir ar tiem, kuriem arī sāp dvēsele. Divdesmit piecus gadus viņš pavadīja emigrācijā bez iespējas atgriezties mājās. Un visu šo laiku gaidīja iespēju nospēlēt savu galveno koncertu – koncertu savā dzimtenē. Bet kad atgriezās, saprata, ka savai dzimtenei nav vajadzīgs. Savu sāpi viņš izliek savās dziesmās. Mani interesēja, cik daudz cilvēks pārdzīvojis, būdams svešās zemēs, kādas bijušas izvēles un kā tas viss veidojis un mainījis personību. Tas bija pirmais jautājums, ko sev uzdevu, kad kopā ar dramaturģi Justīni Kļavu uzrakstījām darbu, ko izpildīs Artūrs Skrastiņš kopā ar izcilo pianistu, aranžētāju un komponistu Kārli Lāci. Esam iecerējuši tādu kā Aleksandra Vertinska dzīvi romancēs.

– Līdz šim visas jūsu izrādes bijušas mazajos spēles laukumos. Nākamajā sezonā Dailes teātrī uz lielās skatuves ieplānoti Marka Tvena “Toma Sojera piedzīvojumi” jūsu režijā.
– Teātra vajadzības pēc jaunas izrādes bērniem un jauniešiem sakrita ar manām interesēm. “Toma Sojera piedzīvojumi” ir ļoti gudra grāmata gan jauniešiem, gan bērniem, gan pieaugušajiem. Tajā ir daudz interesantu tēlu, un šis darbs ir arī interesanti veidojams skatuvei.

– Vai uzskatāt sevi par drosmīgu cilvēku?
– Reizēm pat pārāk. Režisoram taču jārunā taisnība un, jā, ir jau cilvēki, kuri ar mani vairs nesveicinās un nerunā. Kādreiz to pārdzīvoju, tagad vairs ne. Šāda atsevišķu cilvēku attieksme nozīmē tikai to, ka kaut kur savā darbā esmu trāpījis droši vien precīzi pareizi kā desmitniekā. Nevaru darīt negodīgas lietas. Man ir trīsdesmit četri gadi, un citādi dzīvot nav interesanti.

– Man jautājums nebija bez iemesla. Esat teātri studējis pie viena no pazīstamākajiem vecākās paaudzes režisoriem Mihaila Gruzdova, viena no jūsu pirmajām lomām arī bija viņa režisētajā izrādē “Piemiņas diena” Nacionālajā teātrī. Vai esat redzējis šī teātra Lielajā zālē nupat pirmizrādi piedzīvojušo Tomasa Manna “Avantūrista grēksūdzi” Gruzdova režijā un vai esat ar mieru padalīties savā vērtējumā izrādei, par kuru patlaban lauž šķēpus, jā, arī ķermeniskās atkailinātības dēļ?
– Lai publisku vērtējumu izsaka teātra zinātnieki, kritiķi un citā līmenī skatītāji. Gruzdovs ir mans skolotājs, meistars, otrkārt, arī kolēģis. Vērtēt kolēģa darbu nebūtu ētiski. Varam ar citiem kolēģiem apspriest kādu darbu pie tējas krūzes, Mihails Gruzdovs arī pats man jautāja, ko es par šo izrādi domāju, un viņš to arī zina, bet lai tas paliek starp mums. Mēs, īpaši jaunie režisori, viens otru aicinām uz mēģinājumiem paskatīties, varbūt arī palīdzēt kādās lietās pirms izrādi ierauga skatītāji, bet tas viss paliek starp mums un nav domāts publicitātei.

– Tā, protams, jūsu izvēle. Mans kā skatītājas viedoklis, ka izrāde ir drosmīga, atmiņā paliekoša un nekā pašmērķīga tajā nav. Kā jums izdodas apvienot teātri ar žurnālistikas pasniedzēja darbu Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē?
– Patiesībā vienkārši. Nodarbības Universitātē notiek pirmdienās, kuras, kā zināms, teātrī ir brīvdienas. Tātad savu brīvdienu pavadu, daloties ar jauniem cilvēkiem pieredzē un mācoties arī no viņiem. Man tas savā ziņā ir prieks un atpūta, kaut gan kaut ko iemācīt otram cilvēkam ir arī smags darbs.

– Un, protams, tradicionāls jautājums. Ja neskaita izrādes, kurās esat spēlējis, tad individuāli “Spēlmaņu naktij” esat nominēts pirmoreiz. Kāda ir sajūta? Pati balva arī piedzīvojusi dažādus brīžus – turēta gan ļoti augstā plauktā, gan ne tik.
– Man svarīgākais sajūta, ka žūrija ļoti nopietni izturējusies pret mūsu paveikto. Un tas ir liels kompliments. Žūrijas vērtējums man ir ļoti svarīgs. Bet pati balva… Kāds teicis, ka mācīšanās, gudrības ir atkarīgas no tevis paša, bet balvas – no likteņa. Pats manis kā režisora pilnveidošanās process teātrī man ir svarīgāks nekā balva “Spēlmaņu naktī”.

– Un kuras no līdz šim nospēlētajām lomām vai paša iestudējumiem meistarības briedināšanā devuši visvairāk?
– Lai cik banāli skanētu, bet katra izrāde dod kaut ko citu, jo katrā uzvedumā esmu izvirzījis citu profesionālu vai emocionālu izaicinājumu. Pēc Bernharda Šlinka romāna motīviem kopā ar dramaturģi Justīni Kļavu veidotās “Visas viņas grāmatas”, piemēram, bija emocionāli ļoti sarežģīts materiāls par holokaustu, ļoti traģisks. Savukārt ar “Neglīto pīlēnu” izaicinājums bija forma – ļoti neparasta un sarežģīta. Man neviena izrāde nav bijusi tāda “pa tukšo”, iestudēta iestudēšanas pēc, lai tik nāk skatītājs. Katrā reizē mācos, uzliekot sev jaunu latiņu. Pieļauju, ka jebkurā profesijā, arī teātrī var ātri iemācīties ražot, bet man kaut kādā brīdī nāca apjauta, ka sāku “ražot” ziņas televīzijā, un es izvēlējos kaut ko citu, kur vairāk domāšanas un radošuma.

– Nesen Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis teica, ka teātris arī nupat strādā kā fabrikā.
– To vairāk izjūt aktieri un cehi. Mēs, režisori, ar ilgi gatavotu materiālu atnākam uz teātri, dzīvojam tajā šos divus iestudēšanas mēnešus un, jā, šo vāveres riteni tik ļoti nejūtam.

Saistītie raksti

– Kuru teātri jūs vēlētos kā savējo, kā pastāvīgu darba vietu?
– Pašlaik baudu brīvmākslinieka statusu, apstākli, ka varu savas idejas piedāvāt jebkuram teātrim un jebkurš var nākt pie manis un piedāvāt darbu. Katrā teātrī man ir savas mīļas lietas. Man tuvs ir Dailes teātris, kur jūtos brīvi gan kā cilvēks, gan kā mākslinieks, ļoti aizkustinoša pieredze ar aktieru aizrautību bija Leļļu teātra latviešu trupā, savā ziņā kā pirmās mājas izjūtu “Dirty Deal Teatro”, kur sākumā trīcēja rokas un kājas, jo te pirmoreiz saskāros ar īstiem, dzīviem skatītājiem.

– Vai teātris Latvijā sniedz to, ko no tā gaida?
– Teātrim jāsniedz tas, ko negaida. Ja skatītājam caur izrādi rodas vēlme godīgi paskatīties uz sevi, tad teātris savu misiju izpildījis

LA.lv