Sports
Hokejs

Treneris hokejā un ģimenē. Saruna ar Aleksandru Beļavski 7

Latvijas hokeja līdzjutēji ALEKSANDRU BEĻAVSKI atceras kā vienu no tehniskākajiem un gudrākajiem spēlētājiem, kurš ar skaistiem vārtiem spēja iekarot ne vien rūdītu kritiķu, bet arī dāmu un meiteņu sirdi. Nu jau otrais gadu desmits, kopš viņš ēd trenera maizi. Ir strādājis vairākās valstīs ar dažāda līmeņa komandām, bet patlaban gatavojas savam pirmajam pasaules čempionātam kā Latvijas izlases galvenais treneris.

Mūža mīlestība

– Esat dzimis Baltkrievijas pilsētā Vitebskā.

– Mans tēvs nāk no Baltkrievijas, bet dienesta laikā nokļuva Rīgā, iepazinās ar mammu un palika te uz dzīvi. Īsi pirms manas piedzimšanas mamma aizbrauca pie viņa vecākiem, lai būtu vieglāk, bet pēc pusgada jau kopā ar mani ģimene atgriezās Rīgā. Vēlāk uz Baltkrieviju braucu brīvlaikos.

– Sportistiem ar mācībām parasti neklājas viegli. Kā jums veicās?

– Nebiju no tiem skolniekiem, kurus skolotāji mīl, – ļoti aktīvs, stundās nevarēju mierīgi nosēdēt. Dienasgrāmata bija sarkana. Tieši tās lielās enerģijas dēļ tēvs mani desmit gadu vecumā aizveda uz hokeju. Rīgas “Dinamo” tolaik bija iekļuvis PSRS čempionāta augstākajā līgā, un viņam hokejs ļoti patika. Līdz tam es tikai pagalmā ar draugiem biju dauzījis futbola bumbu, slidot vispār nemācēju un pirmajā gadā pamatīgi nomocījos. Jāsaka paldies trenerim Aleksandram Cicurskim, kas bija ar mani pacietīgs un paturēja grupā. Tad tēvs nopirka man jaunas slidas, es sāku spēlēt krietni labāk. Treniņi bieži vien iekrita stundu laikā, tāpēc man nācās skolu kavēt.

– Apprecējāties jau astoņpadsmit gadu vecumā.

– Ar Svetlanu mācījāmies paralēlklasēs. Vienā brīdī viņa man iepatikās, pamazām sapazināmies, sākām draudzēties. Kad apprecējāmies, meitai jau bija trīs mēneši. Es biju gatavs kļūt par tēvu, tas palīdzēja man arī sporta gaitās, jo nu biju atbildīgs par ģimeni. Iespējams, kādu citu smagie treniņi varēja salauzt, taču es izturēju. Ļoti daudz laika nācās pavadīt nometnēs, līdz ar to sieva bieži bija viena. Toties, kad biju mājās, cēlos arī naktī un palīdzēju. Protams, sievai neklājās viegli, taču viņa man nekad neko nepārmeta – toreiz bija tāda kārtība, ar to bija jāsadzīvo visu hokejistu sievām.



– Hokejistiem jau arī neklājās viegli – trakās treniņnometnes Kandavā.

– Bija smagi, taču sapratām, kāpēc tas vajadzīgs. Rīgas “Dinamo” bieži vien bija mazāk meistarības nekā Maskavas komandām, taču ar cīņassparu un treniņos ieguldīto darbu varējām uzvarēt vai vismaz cīnīties kā līdzīgi ar ikvienu. Visgrūtākās Kandavā bija agrās rīta rosmes – celšanās pusseptiņos un skriešana, lēkšana četrdesmit piecas līdz sešdesmit minūtes intensīvā režīmā. Pēc tam bija vēl divi vai pat trīs treniņi, organisms reizēm nepaguva atjaunoties.

– Pēc tam, spēlējot Zviedrijā, vasaras nometnes nešķita kā tāda atpūta?

– Es uz Ūmeo “Bjorkloven” aizbraucu divdesmit septiņu gadu vecumā – biju jau pieredzējis un zināju, kas vajadzīgs, lai sagatavotos sezonai. Turklāt tur ir pavisam citi treniņu principi, daudz kas ir paša spēlētāja ziņā, komandas nodarbības ir tikai reizi dienā. Esmu vienisprātis ar treneriem, kas uzskata, ka tik liela pārslodze, kāda bija padomju laikā, nav pareizs risinājums. No pieredzes zinu, kā bija Zviedrijā, kad, strādājot pēc savas programmas, uzlaboju gan fizisko, gan mentālo formu.

– Cik dzirdēts, jūsu bijušā cīņu biedra un drauga Oļega Znaroka vasaras nometnes esot tikpat skarbas kā savulaik Kandavā.

– Jā, Pinskā viņi nopietni strādā. Maskavas “Dinamo” finansiālās iespējas ļauj radīt sīvu konkurenci par vietu komandā. Katram trenerim ir savi uzskati.

– Teicāt, ka Kandavā nācās agri celties. Jums patīk ilgi pagulēt?

– Nē, es parasti ceļos agri – septiņos no rīta. Ja komandai ir treniņš vakarā, tad no rīta pats aizeju uz svaru zāli. Man patīk arī ilgas pastaigas. Uzturu sevi formā, tas ir profesionāls pieradums.



– Pēc karjeras beigām vēderiņš neauga?

– Nē. Es ne tikai turpinu trenēties, bet arī izvēlos sabalansētu uzturu – cenšos izslēgt no ēdienkartes saldumus, samazinu ogļhidrātus, toties ēdu daudz dārzeņu. Man patīk mājas ēdiens, varu arī pats pagatavot. Firmas ēdiens varētu būt risoto – sanāk diezgan baudāmi.

– Vai sieva jūs lutina?

– Mēdz būt, ka es viņu lutinu, jo sieva strādā, un tad es pa dienu kaut ko pagatavoju.

– Esat romantiķis?

– Visu mūžu esmu atradies vīriešu kolektīvā, tāpēc diez vai varu sevi saukt par lielu romantiķi. Taču ik pa laikam cenšos sarūpēt kādu pārsteigumu. Reiz sievai teicu, lai atbrauc pie manis uz Stokholmu dažas dienas atpūsties, bet, kad viņa ieradās, teicu, ka lidosim tālāk – uz Parīzi.

– Ūmeo atrodas tuvu polārajam lokam un ziemā tur valda gandrīz tikai tumsa. Pie tā bija grūti pierast?

– Ziema ir diezgan grūts laiks, jo gaišs ir tikai kādas trīs stundas dienā. Taču pie tā ātri pierod, īpaši, ja spēlē hokeju un daudz laika pavadi hallē. Stipri to neizjutu, arī sieva un bērni nesūdzējās. Esam ar dzīvesbiedri nobāzējušies Ūmeo un jūtamies tur labi.

Atteica Maskavai

– Vai spēlētāja karjeras laikā ir bijuši lēmumi, kurus tagad nožēlojat?

– Šķiet, ka ne.



– Kad devāties spēlēt uz Zviedriju, esot bijis piedāvājums arī no Maskavas “Spartak”.

– Tas bija gadu agrāk, taču tobrīd gribēju palikt Rīgā. Tikko bija piedzimusi otra meita, visa sadzīve bija labi sakārtota. Sapratu, ka “Spartak” varētu uzspēlēt vienu sezonu, varbūt divas. Ir jāiejūtas kolektīvā, jāiekaro autoritāte – tas prasa laiku, mentālo enerģiju. Rīgas “Dinamo” es tobrīd biju kapteinis un jutu, ka aiziešana būtu nekorekts solis attiecībā pret komandu, kurā esmu pavadījis visu karjeru. Katram spēlētājam ir tāda komanda, kurā viņš jūtas komfortabli. Uzskatu, ka man ir paveicies, jo visu karjeru spēlēju divās komandās, izņemot vienu sezonu Gēteborgā, jo “Bjorkloven” izkrita no Zviedrijas elites sērijas, bet es gribēju vēl uzspēlēt augstākajā līmenī.

– Tagad Rīgas “Dinamo” līderi saņem trīssimt līdz četrsimt tūkstošus eiro sezonā. Kāda bija jūsu alga Zviedrijā?

– Desmit reizes mazāka – ap četrdesmit tūkstošiem. Otrās līgas komandā tā bija normāla alga. Turklāt es saņēmu vairāk nekā pārējie komandas spēlētāji. Nekādu kapitālu ar spēlētāja karjeru neuztaisīju. Tagad ir citi laiki.

– Savu labāko pasaules čempionātu aizvadījāt 2000. gadā Sanktpēterburgā, tomēr galvenais treneris Haralds Vasiļjevs jūs neatzina par labāko uzbrucēju Latvijas izlasē. Nebija aizvainojums?

– Katrs treneris pieņem tādu lēmumu, kādu uzskata par pareizu. Pašam bija sajūta, ka tajā čempionātā biju viens no labākajiem, man pat NHL skauti pievērsa uzmanību, taču ieraugot, ka esmu trīsdesmit sešus gadus vecs, interese pazuda. Tobrīd bija rūgtums par Vasiļjeva lēmumu, tomēr tas ātri pārgāja, vēlāk mēs ar viņu visu izrunājām. Abi esam pieauguši cilvēki, savulaik taču Rīgas “Dinamo” paguvām kopā uzspēlēt. Meistarkomandā ienācu astoņpadsmit gadu vecumā, atceros, ka neviens negribēja atdot savu vietu. Nācās pacīnīties. Visvairāk rētu un zilumu karjeras laikā ieguvu tieši “Dinamo” treniņos.

– Visiem atmiņā esat palicis kā ļoti tehnisks un rezultatīvs spēlētājs. Kā nākas, ka esat arī viens no Latvijas izlases līderiem soda minūšu skaitā?

– Tas ir interesants fakts. Pašam šķiet, ka rupji nespēlēju, taču arī klubā bija gana daudz noraidījumu. Centos būt agresīvs, nospēlēt ar korpusu, bet reizēm sanāca nepareizi. Taču kāvies karjeras laikā esmu tikai divas reizes, abas Zviedrijā. Mani kā komandas līderi bieži vien provocēja, lai dabūtu nost no laukuma. Tagad kā treneris es šādu rīcību neatbalstu.



– 1995. gadā mačā pret Poliju esat nopelnījis 49 soda minūtes, kas ir Latvijas izlases rekords vienā spēlē. Atceraties to cīņu?

– Ko tik briesmīgu es tur izdarīju? Patiešām neatceros. Bet Polijas hokeja cilvēki 1991. gadā uzaicināja mani pārstāvēt viņu izlasi, jo mana vecmāmiņa un tēvs ir poļi, arī man padomju laika pasē bija ierakstīts, ka esmu polis. Taču es visu dzīvi biju nodzīvojis Latvijā un nemaz nedomāju par spēlēšanu citas valsts izlasē.

Lūdza Dievu

– Vai ir bijuši zaudējumi vai uzvaras, kuru dēļ lijušas asaras?

– Nē. Taču saprotu, piemēram, futbolistus, kas Pasaules kausā pēc izšķirošām spēlēm raud. Tas ir augstākais līmenis, spēlētāji atdevuši visu iespējamo, lai uzvarētu. Arī man karjerā bijušas emocionālas uzvaras un zaudējumi. Piemēram, 1988. gadā sērija pret Maskavas “Dinamo” (PSRS čempionāta pusfināls, kur rīdzinieki uzvarēja ar 2:1 un iekļuva finālā, kas ir visu laiku lielākais komandas sasniegums. – I. S.) bija laba, bet lielākoties atmiņā nāk Latvijas izlases mači. 2000. gadā Sanktpēterburgā uzvara pret Krieviju (3:2) – tā, manuprāt, bija labākā spēle. Bija sapulcēta laba komanda un iekšēji jau no sākuma ticējām, ka varam veiksmīgi nospēlēt. Spēles gaita izvērtās tāda, ka sapratām – ir iespējas, Artūrs Irbe svarīgos brīžos mūs izglāba. Spilgta bija arī uzvara divus gadus iepriekš Šveicē pret ASV. Zaudējumi? 1997. gadā pret Itāliju bija sāpīga neveiksme – bijām vadībā ar 4:1, bet beigās 4:5. Ja uzvarētu, čempionātā būtu augstāk par septīto vietu. 1994. gadā B grupā Šveicei zaudējām mačā par pirmo vietu. Pēc diviem gadiem Eindhovenā nospēlējām 1:1 un tikām uz A grupu.

– Tā mača beigās dabūjāt piecu minūšu sodu, un Znaroks esot teicis, ka nositīšot jūs, ja komanda zaudēs.

– Varbūt, lai gan tieši man viņš to neteica. Bet es jutos vainīgs – izvairoties no spēka paņēmiena, pacēlu nūju pārāk augstu, un lielais noraidījums bija pelnīts. Tas, ka pēc tam ģērbtuvē lūdzu Dievu, lai puiši iztur, ir taisnība. Neteikšu, ka esmu ļoti reliģiozs, taču Dievam ticu.



– Jūs aizraujot grāmatas par teosofiju.

– Arī tur daļēji ir par ticību, jau ilgi mani interesē šāda literatūra – meklēt atbildes, kas un kāpēc notiek. Pēdējā laikā gan lasu mazāk, visas domas par hokeju. Uzreiz pēc treniņa sāku gatavoties nākamajam – ko labāk darīt, kā darīt. Nenormēts darba laiks. Agrāk lasīju arī detektīvromānus.

– Latvijas izlases kādreizējam galvenajam trenerim Kurtam Lindstrēmam savulaik bija neierastas kolektīva saliedēšanas metodes – veda komandu uz hipodromu, uz manikīru. Jums patīk tādas lietas?

– Lindstrēms bija komunikabls, sociāli aktīvs, viņš pārzināja daudzas nianses. Man “Bjorkloven” bija treneris Jons Sletvals – stingrs, bet vienlaikus arī demokrātisks. Viņš mūs reiz ziemā aizveda uz mežu, braucām ar skūteriem, gatavojām ziemeļnieku ēdienus, gājām āra pirtī, nakšņojām turpat nelielā meža namiņā.

Es kā kluba treneris esmu komandu vedis pie dabas un rīkojis sacensības – ne tādas, kur ir liels enerģijas patēriņš, bet, piemēram, cirvja mešana vai loka šaušana. Pa kalnu upi braucām ar laivām. Pieļauju, ka arī ar izlasi varētu kaut ko tādu izdomāt, taču te ir cita specifika, īsti nav laika – piecas dienas nedēļā ir treniņi, bet brīvdienā atņemt laiku negribas. Aizvadīta gara sezona, kad puiši ģimenēm nevarēja veltīt īpaši daudz uzmanības, tāpēc šobrīd viņiem svarīgi pabūt ar tuviniekiem.

– Parasti saka, ka klubā, ja ir zaudējumi un sajūta, ka kolektīvs nav īsti vienots, komandai vajag aiziet uz pirti, iedzert šņabi, parunāt. Atbalstāt šādu pieeju?

– Reizēm tas var nostrādāt. Varbūt šņabis nebūs īstais dzēriens, bet ar treneriem aiziet uz restorānu un izrunāties, lai visi sajūt, ka esam viens veselums un pildām kopīgu uzdevumu – jā, protams. Svarīgi, lai būtu apziņa, ka visi – sākot ar apkalpojošo personālu un beidzot ar federācijas prezidentu – esam uz viena viļņa.

– Jūs kā treneris nevarat atļauties teikt, ka šņabis šādos gadījumos ir īstais dzēriens?

– Tā gan ir. (Smaida.) Savulaik Kurts Lindstrēms Latvijas izlases spēlētājus ar sievām uzaicināja uz restorānu, bija alus un vīns. Viss notika solīdi un normas robežās. Man spēlētāja karjeras laikā nav bijis problēmu ar disciplīnu.

– Kā cīnāties ar spēlētājiem, kuri ir talantīgi, bet ne pārāk paklausīgi?

– Tikai ar pozitīvismu – jāpārliecina spēlētājs, ka viņš spēj spēlēt labāk, nekā to dara patlaban. Katram spēlētājam ir savs raksturs, tādēļ katram jāatrod sava pieeja. Taču spēlētājam ir arī jāapzinās hierarhija: tu esi spēlētājs, bet es treneris.

– Esat stingrs treneris?

– Drīzāk demokrāts – ārpus laukuma, bet spēles laikā varu būt arī stingrs, jo, lai uzvarētu, ir jāievēro disciplīna. Divas reizes nācies kost pirkstos, ka devu spēlētājam otru iespēju, lai gan vajadzēja šķirties. Būt trenerim ir daudz grūtāk nekā būt spēlētājam. Spēlētājs atbild tikai par savu darbību, treniņā izdara prasīto un dodas mājās. Trenerim ir jāizveido komanda, jāizmanto savi spēlētāji pēc iespējas labāk. Tā ir liela atšķirība. Es arī spēlētāja karjeras laikā nedomāju, ka trenerim ir viegli, sak, tikai stāv malā un komandē. No trenera lielā mērā atkarīgs, kāda būs komandas ķīmija. Domāju, ka man līdz šim karjerā ir izdevies izveidot labus kolektīvus, varbūt izņemot divus gadījumus – vienreiz Zviedrijā un Krievijā.



– Par neveiksmēm stipri pārdzīvojat?

– Grūti aiziet mājās un visu aizmirst, pēc zaudējumiem domāju, ko varēju darīt, lai uzvarētu, kā esmu viņus motivējis. Par rezultātu pirmām kārtām atbildīgs treneris. Ja redzu, ka viņi spēlē ar maksimālu atdevi, tomēr zaudē, nav vērts sev pārmest. Ja ir ļoti sāpīga neveiksme, tad gribas pabūt vienam un padomāt, bet principā nav tā, ka mani pēc spēlēm nedrīkst aiztikt. Varu parunāt ar sievu, viņa bieži nāk uz spēlēm, orientējas hokejā un ir arī labs psihologs.

– Vai tagad Latvijas hokejā ir spēlētājs, kas atgādina Beļavski?

– Ir arī labāki hokejisti. Varbūt Miķelī Rēdlihā mazliet redzu sevi.

Svetlana Beļavska

– Saša mani uzrunāja kādā skolas pasākumā. Mēs arī dzīvojām netālu, ārā pavadījām daudz laika. Mums tolaik bija četrpadsmit gadu. Kad sākām satikties, centos viņam palīdzēt – sašūt hokeja cimdu, izmazgāt formu. Ar mācībām gan pats tika galā. Iemīlējāmies, nodibinājām ģimeni. Bail nebija, visi jaunie taču domā, ka zina un saprot dzīvi. Neklājās viegli, bet vecāki daudz palīdzēja, uzmundrināja. Nepārmeta, ka esam par jaunu kopdzīvei.

Saša nebija stingrs tēvs, drīzāk prasīgs. Lutināja viņš mūsu meitas. Kad bija brīvs no treniņiem un spēlēm, vienmēr izdomāja, kā pavadīt kopā laiku. Tad mums visiem bija jautri, tie bija kā svētki.

Viņam ir ļoti daudz labu īpašību – labsirdīgs, iejūtīgs, uzmanīgs. Arī romantisks. Vīram vienmēr galvenais, lai citiem ir labi.

Pirms doties uz Zviedriju, visu ģimenē pārrunājām. Saša vienmēr ir bijis atbildīgs, allaž domājis un rūpējies par mums. Man galvenais bija, ka visi esam kopā. Kad pārcēlāmies uz Ūmeo, jaunākajai meitai bija pusotrs gadiņš. Tuvumā nebija ne vecāku, ne draugu, kas varētu palīdzēt, tāpēc dzīvoju pa māju. Vēlāk aizgāju strādāt.

Kurš mūsu ģimenē ir treneris? Saša. Pēdējos gados gan reti esam kopā – viņš strādāja Krievijā, pēc tam Baltkrievijā, tagad ir Latvijas izlases treneris. Es dzīvoju Zviedrijā, strādāju bērnudārzā par audzinātāju.

Jau viņa spēlētāja karjeras laikā jutu, ka kļūs par treneri, jo ir inteliģents, māk kontaktēties ar cilvēkiem, saprot hokeju. Būt trenerim ir grūtāk nekā būt spēlētājam. Savulaik mēs pārdzīvojām, lai viņam labi veiktos, lai nebūtu traumu. Reizēm bija uzvaras, reizēm – zaudējumi, taču zinājām, ka laukumā viņš izdarīja visu, ko varēja. Tagad viss ir citādi, jo spēlētāju ir divdesmit, bet treneris – viens. Mēs pārdzīvojam vēl vairāk. Pēc neveiksmīgām spēlēm vajag apsēsties un mierīgi parunāt. Uzklausīt viņu. Es jau sevi arī uzskatu par hokeja speciālisti, jo, dzīvojot Zviedrijā, neizlaidu nevienu mājas spēli. Uz pasaules čempionātiem gan neesmu bijusi, taču šoreiz Prāgā gan domāju klātienē turēt īkšķus par Latviju.

Galerijas nosaukums
LA.lv