Darba pieredzes stāsti, kas paliek atmiņā uz mūžu: no kurioziem līdz nepatīkamiem pārsteigumiem 0
Ikvienam darbā gadās atmiņā paliekoši notikumi, dažkārt tos atceramies ar smaidu, bet nereti arī pieredzam situācijas, kuras turpina šokēt pat pēc vairākiem gadiem.
Kāda sieviete sociālajā medijā “Threads” izveidoja diskusiju, aicinot cilvēkus dalīties ar saviem neparastākajiem piedzīvojumiem darba vietā. Izrādās, šādu stāstu ir daudz un diskusija piesaistījusi vairāku desmitu lietotāju uzmanību.
Kāda sieviete atceras savus pirmos darba gadus:
“Viens no pirmajiem darbiņiem bija “Maximā”ko apvienoju ar studijām. Kaut kā tiku no zāles darbinieka līdz info centram, un tur guvu pieredzi visam mūžam. Bija pircēji, kuri manu acu priekšā bērniem stāstīja, ka, ja slikti mācīsies, tad strādāsi turpat, kur es.
Bet vislabākais gadījums, ko joprojām stāstu – kāda tante atnesa gurķu burku, kurā palicis tikai viens gurķis. Viņa teica, ka grib atpakaļ naudu, jo tie esot veci. Kad pajautāju, kur ir pārējie gurķi, viņa, diezgan apmulsusi, klusēja.”
Veikalu piedzīvojumu sarakstu papildina cita sieviete: “Reiz “Rimi”, strādājot par kasieri, tiku nopietni aptīrīta. Bija daudz cilvēku, gara rinda. Skanēju produktus vienam pircējam, to bija diezgan daudz. Kad pacēlu acis, lai pateiktu summu, atklājās – lielākā daļa preču jau saliktas maisos, bet ‘pircējs’ pazudis. Lieki teikt, ka no manas mazās algas tika atvilkta pazudušo preču summa, un bonusā mani atlaida no darba, jo tā bija pirmā nedēļa šajā veikalā.”
Vēl kāda sieviete dalās pieredzē:
“Dzīves laikā esmu strādājusi vairākās klientu apkalpošanas sfērās – no kafejnīcas līdz kancelejas preču veikalam. Cilvēku absolūtais idiotisms mani vairs nepārsteidz. Kancelejas preču veikalā reiz vīrietis jautāja, vai pie mums pārdod zeķubikses. Kad atbildēju, ka tādu preču mums nav, viņš bija sašutis: “Bet jums taču rakstīts, ka pie jums pārdodas viss skolai un ofisam!””
Ne visas pieredzes ir ar rūgtu pēcgaršu. Kāda sieviete stāsta:
“Strādāju naktsmaiņu “Statoilā”. Ap četriem rītā mazgāju grīdu tirdzniecības zālē, ienāca divi ballētāji pēc hotdogiem (klasika brīvdienās). Es pa jokam komentēju, ka visu grīdu piešmucēs un būs pašiem jāmazgā. Un džeki malači – arī nomazgāja.”
Savukārt kāda pārtikas veikala darbiniece atceras neparastu klienta prasību:
“Man, sverot izvēlētos vistas filejas gabaliņus, pircējs jautāja, vai es nevaru tos nosusināt ar papīra dvieli. Jo tur esot klāt mitrums, un par to arī būs jāmaksā.”
Šie stāsti pierāda, ka darbs ar cilvēkiem vienmēr ir dinamiskas un nepārtraukti mainīgs, un dažkārt pieredze ir tik spilgta, ka kļūst par dzīves anekdoti vai pat mācību nākamajiem kolēģiem.
