Par pasaku popularitāti jāpateicas britam Edgaram Teiloram, kurš 1823. gadā (11 gadus pēc vācu izdevuma) pasakas iztulkoja un izdeva Anglijā, kur bērni tās iemīlēja. 3
Krājuma popularitāte kļuva par iemeslu, kādēļ Jākobs un Vilhelms izrediģēja sākotnēji daudz baisākos vai vietām erotiskākos sižetus, lai tie būtu piemēroti lasīšanai ģimenes lokā. Teiksim, par Salātlapiņas un prinča attiecībām sākotnēji liecināja Salātlapiņas grūtniecība.
Nekādu labo feju! Grimmu versijā Pelnrušķītei palīdz nevis būtne ar burvju nūjiņu, bet gan riekstkoks, kuru meitene izaudzējusi, laistot ar savām asarām.
Ļaunās pamātes? Nieki! Lielākajā daļā Grimmu pasaku (“Ansītis un Grietiņa”, “Sniegbaltīte” un citas) savus bērnus gatavas noslepkavot īstās mātes. Par pamātēm viņas kļuva, lai saglabātu birģeru ģimenes priekšstatus par mātišķumu.
Arī vardes nav jābučo. Grimmu versijā varde pārvēršas princi pēc tam, kad princese viņu aizmetusi pret guļamistabas sienu. Taču, līdzko princis ieguvis pievilcīga jaunekļa tēlu, abi dodas gultā. Vēlākajos izdevumos brāļi pierediģēja pasaku atbilstoši tradicionālajai dzimumu morālei, un princis pēc princeses tēva lūguma kļūst par viņa meitas “dārgo kompanjonu un vīru”.
