Arhitekts Pēteris Blūms: “Latvija man ir viss – ar asarām, prieku un sidraba birzi sirdī”
0
Ko Tev nozīmē Latvija? Arhitekts Pēteris Blūms
Ko man nozīmē Latvija? Latvija man ir viss. Nu, izņemot Latviju, man nekā cita nav. Un, ja tas man ir viss, tad arī faktiski man par viņu kā par veselumu reizēm gribas domāt. Dusmoties, izsāpināties, notraukt kādu asaru un priecāties. Un tas viss kopā.
Un es priecājos par savu vienīgo Latviju tad, kad te bija padomju vara. Jo man cita Latvija nebija dota. Tagad es priecājos par to Latviju, kāda viņa aug, attīstās, mainās, taisa muļķības, svin, priecājas, un tas viss ir kopā. Un jā, es domāju par simt septiņiem gadiem.
Kaut kādas ziepes, nepatikšanas, kaut kādus sūdus vienmēr var sameklēt. Principā tā nav problēma. Priekš tam ir sētnieki. Kādreiz teica – šinderi, kas savāca visu ko.
Bet ir foršas lietas. Ir labas lietas. Domājot par foršajām lietām Latvijā, es nevaru ieraudzīt Latviju visu uzreiz. Jā, tagad ir brīnišķīgas iespējas Google Maps apskatīties, kā izskatās Latvija no putna lidojumi un tamlīdzīgi. Bet Latviju nevar aptvert. To var veidot kā savu personīgo mozaīku. Jau apmēram pirms kaut kādiem pieciem, septiņiem gadiem es sāku ievērot, ka braucot, un man ļoti daudz iznāk braukāt pa Latviju, Latvija sāk mainīties laukos. Un es domāju, ka es neesmu vienīgais un tas nav nekas unikāls. Bet, ja kādam gribas izbaudīt prieku un gandarījumu par laiku, ko viņš ir nodzīvojis šajā zemē, tad vajag izbraukt ar mašīnu vai vēl labāk ar riteni pa tādiem ceļiem, kur baigi sen nav braukts. Tā riktīgi sen, kur kādreiz kaut kas ir palicis atmiņā, kaut vai kaut kur pa pierobežām. Principā vienalga, kur.
Un tad vari izbaudīt un saprast, kā mainās Latvija un uz kuru pusi tā mainās. Ja mēs skatāmies trīsdesmito gadu fotogrāfijas, bija tāds fotogrāfs Upītis. Viņš pastkartes taisīja. Viņam ļoti skaistas Latvijas ainavas ir. Tādu ainavu vairs nav. Tā ainava ir zudusi ļoti lielā mērā. Pilsētās, mazpilsētās vēl ir, bet lauku ainava ar viensētām, ar tādu apdzīvotības blīvumu, ar tāda veida agrāro struktūru – tās vairs nav. Tā jau faktiski nomainījās kolhozu laikā, kad mainījās visa struktūra.
Es diezgan daudz esmu domājis par to. Nu it kā kultūras mantojumā kaut kādos kanonos ir ierakstīts, ka ir jāsaglabā tradicionālā Latvijas ainava. Lauku ainava. Man jau sen ir tāds jautājums – par ko ir runa vispār? Kur ir atskaites punkts, kas ir mūsu tradicionālā Latvijas lauku ainava? Jo faktiski viņu vairs nevar ieraudzīt. Viņa jau bija nomainījusies. Mēs varam paņemt cara laika bildes – jau tad bija mainījusies.
Nesen vienkārši centos atrast dažas detaļas par Latgales mājām. Un pilnīgi nejauši uzskrēju virsū materiālam internetā pēc citiem meklētāju vārdiem. Vienā četrdesmit trešā gada vācu hronikā, pielikumā “Wochenschau” – bija tāds žurnāls. Un tur bija trīsdesmit, četrdesmit sekundes brīnišķīgas Latgales lauku ainavas. Es esmu vispār Latgali pēdējos padsmit gados izbraukājis krustām šķērsām, ļoti daudz. Es neko tādu tur vairs neesmu redzējis.
Jautājums ir par to, vai Latvija iet bojā. Nē, tā neiet bojā. Tā mainās. Mums ārkārtīgi patraucēja padomju laiks, kad cilvēki laukos nespēja rūpēties par savām saimniecībām. Viņi bija izdzīti, padzīti, likvidēti, uz ārzemēm emigrējuši. Tur dzīvoja citi cilvēki ar citu mentalitāti un tamlīdzīgi. Un tās mājas tajā laikā zaudēja savu vērtību. Saimniecības mainījās, viņas kļuva mazvērtīgākas, nemīlētākas, nesaprastākas. Līdz ar to pēc piecdesmit gadiem atsākt kopt kaut ko, kas piecdesmit gadus ir uzturēts bada režīmā, knapi pie dzīvības, bija nāvīgi grūti. Un tāpēc ir tas mans lielais prieks.
Latvija lauki sāk izskatīties pēc pārtikušas zemes. Tā ir laimes sajūta. Tā patiešām ir laimes sajūta. Un liels prieks bija ieraudzīt Viļānus. Mums pie Viļāniem mājas ir, teiksim – mūsu lauki.
Kā Viļāni mainījās un apdzīvojās. Izrādās, ka tas ir svarīgi, ka cilvēki mainās. Mainās viņu attieksme pret savu pilsētu un būtībā arī pret valsti, kad viņi redz, ka valsts principā par viņiem domā – tika izveidota galvenā iela un noasfaltētas ielas.
Dažreiz šajā ziņā nekādi nesaprotu varu. Es dzīvoju blakus Āgenskalna priedēm. Diezgan bieži cauri staigāju paneļu rajonam.
Jau apmēram trīsdesmit gadus asfalts šajā kvartālā ir vienkārši katastrofāls – pa iekšējām brauktuvēm. Tās brauktuvēs ir pa šaurām. Mašīnas stāv kaut kur. Vienu brīdi policija drasēja – ja cilvēki nedrīkst mašīnu zālītē likt, kur tad viņiem likt? Trešajā stāvā blakus gultai?
Tās mājas uzbūvēja kā kazarmas un nekāds dižais komforts nav, bet –tuvu centram. Tur ļoti daudzi cilvēki runāja visādās, dažādu tautu valodās tad, kad mājas uzbūvēja piecdesmito gadu beigās. Un tur sadzina arī tos, kuriem mājas nojauca, Iļģuciemā un citur Pārdaugavā, arī no nomalēm. Nu, kur jaunos masīvos taisīja, tur veco apbūvi nojauca. Āgenskalna masīvā dzīvoja cilvēki, kas strādāja apkārtējā industrijā.
Un tad vara izdomāja – es nedomāju to varu ļaunā nozīmē. (mēs visi esam cilvēki, mēs visi mācāmies. Tikai nu cik ilgi var mācīties? Vienreiz jau jāsāk tā kā strādāt, darīt pareizi). Un tad vara izdomāja privatizēt tos dzīvokļus. Tagad tās mājas ir privatizētas. Robežas ir krustām šķērsām. Bet kurš tos ceļus taisīs? Tagad tie skaitās pie privātīpašuma ar visām infrastruktūrām, apgaismi un tā tālāk. Viņiem valsts iedeva mitekli. Un tagad izrādās, ka daļa šīs valsts viņiem pašiem būtu arī jāapkopj.
Kāpēc somiem šīs problēmas nav? Tāpēc, ka viņiem pārsvarā mājokļi ir municipālais īpašums, un viņi īrē mājas.
Un tad es vēl domāju. Mēs brīnāmies par mūsu vēlētāju aktivitātēm. Āgenskalnā dzīvo tūkstošiem cilvēku. Kaut arī tas masīviņš nav liels. Un es te gribētu uzdot jautājumu, ko domā tie cilvēki par varu, ja viņiem pa šitādām piebrauktuvēm ir jādzīvo? Labi, miskastes sataisīja – nu tur bišķi kaut ko sakopj. Bet vispār tas ir dīvaini. Tas ir tik vienkārši, kā cilvēkiem uzlabot prātu attiecībā pret Latviju un pret Latvijas varu, kā savest viņiem ceļus kārtībā, lai viņi līdz mājām tiek labi, lai viņiem ir kur mašīnu nobraukt, lai viņiem nav jālīkumo starp bedrēm ar bērnu ratiņiem, kur nu vēl vecākiem cilvēkiem ratiņkrēslos. Viņi tur nevar dzīvot tāpēc, ka viņiem tur nav tādu dzīves apstākļu. Mēs te baigi skaļi runājam lielas lietas. Bet es gribētu teikt tā, ka šitādas nepatikšanas ir apkārt un viņas būs vienmēr. Tur neko nevar darīt.
Bet es ar to nedzīvoju kā akmeni azotē. Man ir milzīgs prieks par tām lietām, par ļoti lielām lietām, kas ir izdarītas. Varbūt tur pat nav tik milzīgs liels arhitektoniskais ieguldījums kā cilvēku talants. Un viena no tādām lietām ir Uzvaras parks. Mums agrāk nebija tādu vietu, kur gribētos regulāri aiziet. Tagad tā ir tā vieta, kur mēs ejam regulāri, jo tur ir brīnišķīgi.
Un tas cilvēku daudzums – bērni, kuriem tur ir labi. Pieaugušie, kuriem tur ir labi. Un tās transformācijas, tā pārveidojuma jauda, kāda tur ir radīta pretstatā tam, kas tur bija. Bija šaubas – nu ko tad te vispār tagad uztaisīsi? Nu galu galā. Viņi principā, vismaz manā kritiskajā skatījumā, viņi ir ārkārtīgi veiksmīgi nolīdzsvarojuši to negatīvo, kas ir palicis apakš tā dīķa. Lai gan to dīķi visu izraka un aizbēra ciet, un tur vairs nav arī to četrdesmit piektā gada jeb četrdesmit sestā gada karātavu vietu – kur vācu ģenerāļus sodīja ar nāvi.
Tā ir viena brīnišķīga vieta. Un otra lieta – tā ir Sidraba birzs. Tā ir vienkārši Latvijas svētvieta. Tāda organiska. Agrāk estrāde tāda nebija. Kas bija Dziesmu svētki? Bet tagad tas ir kaut kas cits.
Daudz sīku lietu, bet patīkamu lietu. Tā ir Jēkaba iela posmā no, Torņu ielas līdz Valdemāra ielai. Man liekas, ka tā ir pirmā iela Vecrīgā, kur visā garumā no viena līdz otram galam ir svaigi nokrāsota, kuru tā arī var smuki redzēt. Tur vienā pusē ir parks un otrā pusē ir šī glītā ēku rinda. Viņu tā baigi labi var redzēt, tas nebija tāds projekts, kur gada laikā visu sakārtoja. Vienīgais, ka visi ļoti labi zina, ka tas ir ielas posms, kas savieno Valdemāra ielu ar Saeimas ēku, un, iespējams, ka tas ir tomēr kaut kādā veidā apzināti taisīts, lai tiem, kas veido valsts likumus un virza valsti, lai viņiem būtu tāda gaišāka sajūta par to, ka, nu, re, ko mēs esam panākuši. Nu tas posms ir kārtībā.
Vēl viens liels prieks man ir par to, ka, neskatoties uz konfliktiem, kasīšanos, ņemšanos, baigām diskusijām un lāstiem, kas nāca par to, ka tagad vajadzēs pa vienu brauktuvi vienā līmenī braukt velosipēdiem, tramvajam un autotransportam Krišjāņa Barona ielā. Tas ir realizējies. Galvenais, ka tas strādā. Tā ir viena no publiskās tolerances ļoti būtiskām formām, kas principā galu galā mums palīdz dzīvot, jo tā ir maģistrāle, pa kuru Rīgai var izbraukt cauri. Nu es teikšu, tas pats arī par Lāčplēša ielu.
Vēl viena laba lieta ir. Daudzi prognozē, ka koka Rīga pazudīs. Nebūs tā. Tas nenāk viegli. Tās mājas atjaunojas ļoti lēnām, pamazām, mokoši. Joprojām tiek meklēti ceļi, kādā veidā to varētu izdarīt varbūt ne tik sarežģīti, ne tik mokoši. Kādai ir jābūt tai māju estētikai? Nācu te pie tevis. Es patiešām no sirds par vienu lietu nopriecājos. Pretējā ielas pusē – Blaumaņa iela divdesmit trīs.
Tā māja gadiem izskatījās briesmīgi, tad viņai tur bija kankariņi priekšā aizkārti. Tad bija laiks, kad to gribēja nojaukt. Nu, tā – riktīga leģenda. Man bija saruna ar īpašniekiem un vienu cilvēku, kurš tā kā virza tos cilvēkus, bet labā nozīmē virza. Toreiz es teicu: “Nekasiet nost visu krāsu! Noņemiet nost to krāsu tik daudz, cik nāk nost.” Un pavasarī viņi mēģināja mani pierunāt, lai es paņemu – nu, vai es nevarētu to projektu paņemt. Es teicu: “Nu nē, nu es labāk pakonsultēšu to arhitektu”. Un es domāju, nu, parunājām, gan jau apstāsies, bet viņiem bija jāmaksā tā paaugstinātā noma jeb sodanauda. Un es tagad eju garām.
Tai mājai ir viena burvīga lieta. Fasāde ir ļoti, ļoti vērtīga, reta. Tur viss ir oriģināls, tur visi logi ir oriģināli no deviņpadsmitā gadsimta pēdējā ceturkšņa. Tā saucamais Rīgas tipa logs ar vertikāliem profiliem, tādiem impastiņiem augšā un apakšā. Un viņi nav noņēmuši visu krāsu, viņi pārkrāsojuši pāri. Ēka vēl nav dzīvojama, bet ir savesta kārtībā. Bet, kad tiks noņemtas sastatnes, es to ēku bildēšu un rādīšu – to var izdarīt, tā māja patiešām izskatās baigi veca. Bet viņa izskatās spēcīga. Pa gabalu tu nemaz to tā nepateiksi. Un šādas lietas rada prieku.
Ko vēlēt Latvijai? Mācīties. Atskatīties varbūt. Mācīties no tā, kas ir tālredzība, tāldzirdība. Sajūta. Tie bija kaut kādi padsmitie gadi, kad es sāku skatīties Krievijas televīzijā. Viņiem bija raidījumi par armiju. Tur katru nedēļu bija raidījums; es neatceros, kā to sauca, ja, bet tur katru nedēļu rādīja, kādas novitātes viņiem ir ieroču ražošanā, kādi kosmosa kuģi. Un es tad domāju – pie mums viss tā baigi mierīgi un viss ir baigi labi un mēs esam draugi, bet viņi bruņojas. Viņi naturāli bruņojās. Man likās, nu, ka visi, nu, ka visi pulkveži, ģenerāļi, Saeima, kaimiņvalstis to redz. Nē.
Es negribu uzskatīt sevi par pravieti, bet toreiz es tiešām tā domāju. Es domāju, ka visi cilvēki saprot. Bet tagad izrādījās, ka principā mums viss jāsāk gandrīz vai no nulles. Tāpēc tas tiešām ir novēlējums ne tikai militārajā jomā, bet – mācīties. Un to jau jaunlatvieši teica, ka vajag mācīties.
