1828. gada 12. decembrī. Cīņa pret bakām Baltijas guberņās 0
Pirms 190 gadiem Krievijas impērijas Kurzemes un Vidzemes guberņās baku potēšana tika padarīta par obligātu. Tādējādi tika sekots Rietumeiropā valdošajām veselības aizsardzības tendencēm, kaut citās Krievijas guberņās potēšanas procedūru kā obligātu impērijas mērogā tā arī neieviesa.
Eiropā 19. gadsimta sākumā no bakām gada laikā nomira ap pusotra miljona cilvēku. Baltijai netālajā Prūsijā, kas tolaik vienīgā veica detalizētu slimībās mirušo statistiku, – aptuveni 40 tūkstoši gadā. Potei izmantoja šķidrumu no baku pūslīšiem, kas parādījās liellopiem, – tiem bakas noritēja vieglākā formā nekā cilvēkam.
Rīgā pirmo vakcināciju pret melnajām bakām 1800. gadā izdarīja ārsts Oto Hūns.
Tomēr sabiedrības vairākums izturējās ar lielu neuzticību. Ne velti Apriķu mācītājs Kārlis Gothards Elferfelds 1804. gadā sarakstīja latviešu zemniekiem adresētu baku potēšanas lietderību slavinošu ludziņu “Tā dzimšanas diena”, kas kļuva arī par pirmo latviski sarakstīto oriģināllugu.
Pamācošajā stāstā pretstatītas divas kaimiņu ģimenes, no kurām viena paklausa mācītāja aicinājumam un nolemj bērnus pret bakām potēt, kamēr otra noraida.
Abās ģimenēs aug atvases ar vienu dzimšanas dienu – vienā zēns nomirst, otrā izdzīvo. Acīmredzot vēlamais tomēr krietni atpalika no realitātes, jo saslimšana ar bakām Kurzemē un Vidzemē tik drīz neizzuda.
Piemēram, 1884. gadā no 1. janvāra līdz 10. februārim Rīgā vien saslima 83 personas, tostarp 44 bērni. No saslimušajiem 14 nomira, tajā skaitā desmit bērni.
Caurmērā Baltijas guberņās tajā laikā ar bakām gadā saslima ap 2000 cilvēku, no kuriem nomira ap 200.
