1920. gada 29. jūnijā. Muižniecības gals 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 100 gadiem Latvijas Satversmes sapulce steidzamības kārtā pieņēma “Likumu par muižnieku korporāciju slēgšanu”, ar to faktiski likvidējot vācu aristokrātiju kā atsevišķu sabiedrības kārtu, kuras pastāvēšana ir nesavienojama ar Latvijas demokrātisko iekārtu.
Lai arī Satversmes sapulces Juridiskā komisija bija atzinusi, ka loģiskāk būtu vispār pasludināt kopumā visu kārtu sistēmu par atceltu, tomēr vienlaikus bija atzīts, ka praksē to nāktos grūti īstenot un jāķeras pie tā, kas tobrīd bija atzīts visvairāk “zemei ne par labu”.
Dokuments paredzēja Vidzemes, Kurzemes un Piltenes bruņniecības, tas ir, muižniecības struktūru, slēgšanu un visu šo korporāciju publisko un privāto tiesību priekšrocību atcelšanu.
Viss īpašums, kas korporācijām piederēja vai bija tām uzticēts, bija “atņemams un nododams tiesas apsardzībā uz vispārēju likumu pamatu”.
Grāmatas un dokumenti bija jānodod Tieslietu ministrijai.
Jāatzīmē, ka muižnieku organizācijas jau gada sākumā, tikko parādījās informācija, ka Tautas padome strādā pie šāda likuma, sāka izdalīt savus arhīvus, bibliotēkas, vērtspapīrus un citu inventāru dažādām vācbaltu institūcijām un biedrībām, tajā skaitā arī labdarīgiem mērķiem.
Likumu Satversmes sapulce pieņēma teju vienbalsīgi, atturoties tikai septiņiem deputātiem no vācbaltu un ebreju vidus.
Kā debatēs bija atzīmējis sociāldemokrāts Felikss Cielēns, tās tomēr neesot muižniecības beigas, jo vēl nebija īstenota Agrārā reforma un atsavināti muižu īpašumi.
Cielēns apgalvoja, ka likums esot “atbilde uz Kurzemes un Vidzemes muižniecības izaicinošo valodu un draudiem, ar kādiem tā visas Baltijas vācietības vārdā griezusies pie valdības” saistībā ar šo likumprojektu un iecerēto Agrāro reformu. Tā, protams, vairāk bija retorika.
Muižniecības kā kārtas likvidēšana kopā ar sekojošo Agrāro reformu 20. gadu sākumā sagrāva svarīgākos vācbaltu tradīciju pīlārus. Līdz pēdējam mirklim daudzi aristokrāti bija cerējuši, ka viņu tituli un vēsturiskie zemes īpašumi ir neaizskarami.
“Latvija bija kļuvusi par modernu demokrātisku valsti, kas bija likvidējusi pasaulē jau sen vairs nepastāvošos viduslaiku atavismus: kārtu privilēģijas un muižnieku zemes īpašumus.
Saprotams, ka ieražām bija milzu spēks un vācu izcelsmes muižu īpašniekiem nebija viegli samierināties ar šāda veida privilēģiju zaudēšanu, kas vēl nesen bija radījušas veselu dzimtu finansiālās nodrošinātības pamatu,” atzīmējis vēsturnieks Raimonds Cerūzis.
Publikācija tapusi projektā “Pie nācijas šūpuļa. 1920.–1990.”
Projekts tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latvijai – 100” atbalstu.
