Pirms 90 gadiem Rīgas domes sēdes laikā uzliesmoja kautiņš ar domes deputātu un viņu atbalstītāju līdzdalību 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 90 gadiem Rīgas domes sēdes laikā uzliesmoja kautiņš ar domes deputātu un viņu atbalstītāju skatītājos līdzdalību, izpelnoties, protams, lielu preses un sabiedrības uzmanību kā kaut kas “nepieredzēts”. Prese skandālu izgaršoja vairākas nedēļas, un izmeklēšana, kā arī tiesāšanās “Karlsona trača” sakarā stiepās līdz 1934. gada pavasarim.
Konflikts starp pilsoniskā Saimnieciskā centra frakcijas deputātu Emīlu Karlsonu un kreisajiem acīmredzot brieda jau kādu laiku, jo Karlsons savos izteikumos mēdza būt it ass. Bet, kad deputāts uzstājoties runā pieminēja, ka “sarkanajām lupatām” esot aizvien mazāk sekotāju un kreiso līderi īstenībā paši esot “bagātnieki”, Rīgas domes kreisais spārns – gan sociāldemokrāti, gan Strādnieku un zemnieku frakcijas komunisti – “kā viens vīrs” metās virsū Karlsonam, savukārt pilsoniski noskaņotie no zāles devās tam palīgā. Lidoja un lūza krēsli, darbā tika laistas dūres. Viss “gāja juku jukām”.
Jezga ilga ap 10 minūtes, līdz atsteidzās policija.
Karlsons tracī bija cietis visvairāk – viņam bija saplēsta žakete un saskrāpēta seja. Tajā pašā vakarā deputāts vērsās ar iesniegumu policijā, ka “domes sēdes laikā pret viņu izdarīts uzbrukums, kas apdraudējis tā dzīvību”.
Proti, sociāldemokrātu domnieks Augusts Puriņš bija norāvis Karlsona žaketei apkakli un lūkojis žņaugt; cits it kā draudējis ar revolveri; komunists un Saeimas deputāts Oskars Gulbis Karlsonam “devis triecienu ar krēslu”.
Kopā ar Karlsonu sūdzējās arī atvaļinātais pulkvedis – leitnants Arturs Freimanis. Viņš bija publikā, kad tam trāpīja no kreiso rindām mestais krēsls. Lietas izmeklēšana un iztiesāšana iesniedzās 1934. gada pavasarī, jo nācās nopratināt visus ap 100 domniekus, daudzus lieciniekus un arī Rīgas pilsētas galvu Hugo Celmiņu, kaut viņš sēdē nebija piedalījies. Turklāt starp kaušļiem bija minētais Saeimas deputāts Gulbis, kura tiesāšanai vajadzēja Saeimas atļauju.
Liecības bija paredzami pretrunīgas.
Uzbrucējiem varēja inkriminēt necienīgu izturēšanos sabiedriskā iestādē tās darba laikā, kas paredzēja ilgākus cietumsodus, taču galu galā lieta nonāca miertiesā kā “kaušanās un miera traucēšana publiskā vietā”.
Skandāls, kura izmeklēšanai pastiprināti sekoja visaugstākās instances, noslēdzās 1934. gada aprīlī, kad miertiesa piecām personām “par miera traucēšanu un vieglu miesas bojājumu nodarīšanu” atkarībā no darītā piesprieda vienu līdz trīs nedēļām aresta.
