1998. gada 29. oktobrī. Saeimas deklarācija par leģionāriem 1
Pirms 30 gadiem Saeima pieņēma deklarāciju “Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā”, kas bija reakcija uz agresīvo apmelošanas un nomelnošanas kampaņu, ko Krievija pēc ikgadējiem 16. marta Latviešu leģiona piemiņas dienas pasākumiem pēkšņi izvērsa īpaši Rietumu virzienā. Maskavas nolūks bija aizkavēt Latvijas virzību uz NATO un ES. Ne velti deklarācijas ievadā teikts: “1998. gadā pasaules masu informācijas līdzekļos, ārvalstu valdībām, kā arī starptautiskām organizācijām tiek sniegtas aplamas ziņas, ka latviešu leģionāri, kas Otrajā pasaules karā Vācijas bruņoto spēku sastāvā cīnījās pret PSRS, ir bijuši hitleriskā režīma atbalstītāji.” Saeima paziņojumā uzsvēra, ka Latvija cieta no abiem totalitārajiem režīmiem, kuri pretlikumīgā kārtā mobilizēja latviešu puišus savās armijās: “Piespiedu atrašanās PSRS bruņoto spēku rindās netiek uzskatīta par Staļina asiņainā režīma atbalstīšanu, turpretī piespiedu atrašanos to latviešu leģionāru rindās, kuri karoja Vācijas bruņoto spēku sastāvā, šobrīd zināmi politiskie demagogi traktē kā Vācijas fašistiskā režīma atbalstīšanu, lai gan latviešu leģiona iekļaušana “Waffen SS” sastāvā nekādā ziņā nebija atkarīga no Latvijas pilsoņiem.” Deklarācija atgādināja, ka Rietumu sabiedrotie pēc kara piešķīra baltiešu leģionāriem “politiskā bēgļa statusu”. Parlaments solīja “rūpēties par latviešu karavīra goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs” un pieprasīt kompensāciju par prettiesisko mobilizāciju no okupētājvalstu tiesību pārņēmējiem. Līdzās deklarācijai vēl viena 1998. gada notikumu mācība bija atskārsme, ka nepieciešama starptautiska sastāva vēsturnieku komisija, kas pētītu un skaidrotu sarežģītos Latvijas vēstures jautājumus, tostarp arī ārzemēs.
