Andis Lazdiņš: “Līdz šim Latvija nav maksājusi par saistību neizpildi par CO2 piesaisti. Es ļoti ceru, ka tāds brīdis nepienāks, kad jāmaksā…”
Andis Lazdiņš: “Līdz šim Latvija nav maksājusi par saistību neizpildi par CO2 piesaisti. Es ļoti ceru, ka tāds brīdis nepienāks, kad jāmaksā…”
Foto: Dainis Bušmanis

“Jāstāda vairāk mežu!” Kā diskusijās par koku ciršanu nepazaudēt veselo saprātu 5

Plānotās izmaiņas koku ciršanas noteikumos, kas paredz atļaut tievāku koku ciršanu, sadalījuši sabiedrību divās daļās – vienā pusē tiek piesaukta bioloģiskā daudzveidība, otrā – oglekļa dioksīda (CO2) piesaiste un mežizstrādes nākotne.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Personības TESTS. Kura no sejām jums šķiet vispievilcīgākā? Atbildē slēpjas jūsu partnera ideāls 27
TV24
“Kāpēc Zelenskis to lietu izspēlēja?” Rajevu pārsteidzis paziņojums par Ukrainā sagatavotajām 14 jaunām armijas brigādēm
Vēstures atkārtošanās ir neizbēgama! Peskovs atklāj, uz kuru Eiropas galvaspilsētu Krievija mērķēs savas raķetes 180
Lasīt citas ziņas

Latvijas valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks Andis Lazdiņš uzsver, ka diskusijā par klimata pārmaiņām nevajadzētu pazaudēt kritisko saprātu – “katram jādomā līdzi tai informācijai, ko dzird”.

Latvija apņēmusies līdz 2050. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas un palielināt CO2 piesaisti tā, lai šī piesaiste pilnībā kompensētu visas atlikušās SEG gāzu emisijas. Vai šādu klimatneitralitāti vispār ir reāli sasniegt?

CITI ŠOBRĪD LASA

A.Lazdiņš: Latvijas mērogos noteikti tas nav nemaz tik nesasniedzami, bet mums jāskatās globāli. Lielāko daļu no energoietilpīgajiem resursiem, tas ir, būvmateriālus, automašīnas, motortehniku, importējam un Latvijā nekādas dižās emisijas neradām, līdz ar to mums nacionālajā mērogā nonākt nulles līmenī nebūtu jābūt problēmai. Lielāko daļu CO2 emisiju mūsu vietā rada citi.

Vai tas nozīmē, ka paziņojums par Latviju kā klimatneitralitātes līderi Eiropā faktiski ir politiķu spēlēšanās ar vārdiem?

Klimatneitralitāte pašlaik ir kā politisks un ekonomisks instruments, kam ar zinātni vai praksi ir attāls sakars. Dažādi cilvēki ar atšķirīgām pieejām klimata pārmaiņas izmanto kā instrumentu savu mērķu sasniegšanai, acīmredzot, vēlēšanās cerot vairāk balsis savākt. Ja politiķiem rūpētu praktiska rīcība, tad kaut vai tā pati apmežošana notiktu mērķtiecīgāk, koncentrējoties uz kūdras augsnēm, kas rada būtiski vairāk emisiju, nekā visa lauksaimniecība vai transports.

Mums likumdošanā iestrādāts, ka par apmežošanu cilvēks nevis saņem bonusus, bet tiek sodīts – par platībām, uz kuras uzaug mežs, ir jāmaksā dubults nodoklis.

Turklāt par apmežotu lauksaimniecības zemi arī vienoto platības maksājumu vairs nemaksā. Lai gan emisiju mazināšanas kontekstā cilvēks it kā labu darbu izdarījis.

Saka, ka dīzeļdegviela ļoti slikta, jo rada lielas CO2 emisijas. Bet, ja objektīvi, dīzeļmotoriem emisijas ir mazākas nekā benzīna motoriem. Ja kaut kas arī rodas, tad to var savākt ar smalkāku izpūtēju.

Es saprotu, ka Vācijā vai Francijā ir jāatbalsta jaunu mašīnu iegāde, jo tās viņiem ir jaunas darbavietas. Bet kāpēc mums ir jāveicina viņu ekonomika, atbalstot hibrīdauto vai elektroauto iegādi tā vietā, lai veicinātu vietējo atjaunojamo resursu izmantošanu, es joprojām nesaprotu.

Ja jau visi tā rūpējas par klimatu, kāpēc neatjauno vecās un neproduktīvās mežaudzes?

Šīs mežaudzes ir kā akmentiņš mūsu enerģētikas plānotāju dārziņā. Meža nozarei vajag jaunus, stabilus noieta tirgus koksnei un enerģētikas sektors to varētu nodrošināt. Ja abas termoelektrocentrāles – TEC 1 un TEC 2 – gāzes vietā izmantotu koksni, būtu reāla iespēja atjaunot vecās lapkoku audzes, kas nekam citam kā tikai malkai neder.

Reklāma
Reklāma

Protams, ka pieprasījuma pieaugums palielinātu kurināmā cenu, bet tās audzes jebkurā gadījumā nozāģēs un nokurinās, tikai nevis Latvijā, bet ārzemēs, un mums paliks sliktās emisijas, par kurām vajadzēs maksāt, bet kāda cita zeme būs sniegusi ieguldījumu savu (nevis mūsu) neitralitātes mērķu sasniegšanā. Jaunas kokaudzes, kas aug straujāk vairāk asimilē CO2, nekā novecojošas audzes, kurās koku atmiršana rada vairāk emisiju nekā jaunie kociņi spēj piesaistīt.

Šobrīd veco lapkoku audžu atjaunošanai pietrūkst ekonomiskas motivācijas, pat ja tās nozāģē, reti atrodas līdzekļi kvalitatīvai atjaunošanai. Tas ir strupceļš, kas izveidojies lielā mērā nepārdomātas enerģētiskās politikas dēļ.

Latvijā varētu būtiski palielināt koksnes izmantošanu enerģētikā, tajā skaitā var domāt par transporta degvielu, attiecīgi, arī par celulozes ražošanas attīstību.

Arī koku ciršanas noteikumu labojumi tiek daudz zākāti. Kāpēc jāpalielina koksnes izstrāde, atļaujot cirst tievākus kokus, ja tā jau tā ir liela? Tāpēc, ka nedzīvojam mucā un pasaule mainās. Mums ir jāsaglabā konkurētspēja un kaut kas jādara, lai arī nākotnē mums būtu pieejami vismaz tikpat kvalitatīvi koksnes resursi. Šābrīža regulējums to nenodrošina.

Un otrs – saīsinot aprites ciklu, varam palielināt CO2 piesaisti koksnes produktos un nodrošināt vairāk biokurināmā fosilo un importēto energoresursu aizstāšanai. Jo īsāks koksnes aprites cikls, jo ātrāk atjaunojam mežaudzes, jo vairāk saražojam koksnes produktus, jo labāk klimatam un mūsu tautsaimniecībai.

Bet jūs taču nenoliegsiet, ka CO2 piesaistes aspektā būtiski tomēr, cik ātri jaunais mežs izaug un cik tas ir kvalitatīvs?

Prasība mērķtiecīgi atjaunot mežu ir viens no priekšnosacījumiem, lai meža īpašnieks tiktu motivēts nodrošināt kvalitatīvu mežaudzi. Ja meža īpašnieks iegulda tos 1000 eiro meža atjaunošanai, tad motivācija pēc tam veikt kopšanu un meža aizsardzību arī būs lielāka. Jo šobrīd viņš tikai ik pēc desmit gadiem kaut ko ar krūmzāģi nozāģē, ja sanāks, labi, ja nesanāks, arī nekas.

Manuprāt, prasība mākslīgi atjaunot mežu ir liels solis uz priekšu.

Protams, būs cilvēki, kas ļaunprātīgi izmantos izmaiņas koku ciršanas noteikumos un atradīs risinājumus, kā neatjaunot vai kā nozāģēt citādi.

Šie normatīvi skars arī tās meža audzes, kas pašlaik tiek zāģētas pēc caurmēra. Tas nozīmē, ka sagaidāma arī meža īpašnieku burkšķēšana, ka nevajadzētu obligāti atjaunot mākslīgi, bet tāpēc ir “burkāns” – palielināts cirsmu fonds un iespēja brīvāk veikt saimniecisko darbību.

Vai šeit vispār ir iespējams kāds kompromiss?

Es nedomāju, ka jāmeklē kaut kādi kompromisi. Ir saimnieciski nosacījumi, lai nozare saglabātu konkurētspēju arī turpmāk un ir nepieciešama veikt darbības koksnes resursu pieejamības nodrošināšanai arī nākotnē.

Bet kur paliek bioloģiskā daudzveidība?

Bioloģiskā daudzveidība nepazudīs tāpēc vien, ka 3-5 gadus ātrāk atjaunos papildu pārdesmit tūkstošus hektāru meža. Nav runa par to, ka šajās platībās stādīs eikaliptus un audzēs koalas, tieši pretēji, būs pārliecība, ka skujkoku audzi atjaunos par skujkoku audzi un Latvijas auglīgie meža tipi nepārvērtīsies uz kādu laiku par “apsārijiem” un “baltalksnārijiem”.

Kūdras nozare uzskata, ka Latvijā faktiskie emisiju apjomi ir krietni mazāki nekā tiek uzskatīts. Vai tas nozīmē, ka aprēķinos joprojām izmantojam starptautisko metodiku?

Jā, ir jomas, kur zināšanas pagaidām pietrūkst. Iespēju robežās pinveidojam aprēķinu metodes, piemēram, nākošā gada inventarizācijas ziņojumā iekļausim savus emisiju faktorus organiskām augsnēm, kas padarīs mūs stipri zaļākus.

Ar ko vietējā CO2 aprēķina metodika atšķiras no starptautiskās?

Ir svarīgi, kur tiek iegūti dati. Pašlaik metodiskais risinājums balstās uz datiem, kas iegūti Rietumeiropā, pamatā Vācijā, Dānijā un Zviedrijas dienvidos, kur ir seni intensīvas lauksaimniecības un rūpniecības reģioni un klimats arī ir stipri siltāks.

Mēs izmantojam emisiju faktorus, kas paredzēti teritorijai no Somijas dienvidiem līdz Spānijas dienvidu daļai. Būtiski arī tas, ka Rietumeiropā kūdra ir vairāk piesārņota ar slāpekli, bet, jo vairāk slāpekļa, jo kūdra straujāk sadalās un vairāk izdalās siltumnīcas efektu izraisošās gāzes.

Atšķiras arī klimats. Mums tomēr nav Spānijas ziemeļdaļas vai Vācijas vidienes klimatiskie apstākļi.

Vismaz pagaidām. Mums tuvāki Somijas un Igaunijas, Zviedrijas centrālās un ziemeļdaļas klimatiskie apstākļi, tāpēc bija nepārprotami skaidrs, ka nepieciešami savi emisiju faktori kūdraugsnēm.

Lai izstrādātu emisiju faktorus, LIFE REstore projekta ietvaros divus gadus 42 objektos, kas raksturo dažādus zemes izmantošanas veidus, mērījām SEG emisijas no augsnes, novērtējām gan kūdras auglību, proti, slāpekļa daudzumu, gan gruntsūdens līmeni un augsnes temperatūru.

Nākotnē SEG emisiju aprēķinos kūdraugsnēm izmantosim nevis fiksētu emisiju faktoru, bet dinamiskus modeļus, kas atkarīgs no gruntsūdens līmeņa un temperatūras izmaiņām un oglekļa ieneses augsnē ar augu atliekām.

Kūdra atšķirībā no kokiem nepiesaista CO2 no atmosfēras, taču mežs ar koku nobirām tajā ienes CO2, kompensējot emisijas, kas rodas,kūdrai sadaloties. Protams, kad mežu nozāģē, kūdra emitē CO2 vairāk nekā piesaista. Tāpēc, jo ātrāk izaug jaunais mežs, jo labāk.

Kas mainīsies, kad sāksim izmantot savu SEG aprēķinu metodiku?

Mūsu mērķis ir ieviest savus kūdras augšņu emisijas faktorus 2021. gada SEG inventarizācijā. Ja saskaita visu kopā, tad mūsu meliorētie meži ar kūdraugsnēm nevis emitē CO2, bet gan piesaista. Izmantojot mūsu metodiku, SEG emisijas samazināsies par apmēram 2-3 miljoniem tonnu gadā (tik daudz Latvijā rada transports).

Tad jau Latvijas piena ražotājiem ganāmpulkus tomēr nevajadzēs izkaut?

Tas ir tas, ko es mēģinu pateikt.

Nevajag rēķināt, cik govis jānokauj, jādomā, kādā veidā varam mainīt ražošanu, piemēram, izaudzējot kokus kūdraugsnēs šobrīd lauksaimniecībā izmantojamās zemēs vai uzlabojot augšanas apstākļus esošajās mežaudzēs, lai tās govis vai burkānus vēl vairāk varētu audzēt.

Jo Latvijā apstākļi būs arvien labvēlīgāki gan govju, gan viss kaut kā cita audzēšanai, un šī iespēja ir jāizmanto.

“Silavas” un Zemkopības ministrijas kopīgi sagatavotā prognoze rāda, ka CO2 piesaiste mežos turpināsies samazināties. Vai tā ir tiesa?

Jā. Tas ir neizbēgams process. Neatkarīgi no tā, vai saimnieciskā darbība mežos notiek vai nenotiek, mežaudzes paliek vecākas. Emisijas no tām ir tādas pašas vai lielākas, jo kritalas arī sadalās, bet CO2 piesaiste samazinās. Cilvēks jau pirms daudziem gadsimtiem ir izjaucis dabisko līdzsvaru dabā. 70.-80.gados, mērķtiecīgi kopjot un atjaunojot mežus, ir panākts ka augošo koku krāja būtiski lielāka nekā tā būtu dabiskos apstākļos.

Nākošajā apritē, ja nenotiek mērķtiecīga atjaunošana, mežs atgriežas dabiskajā stāvoklī, proti, apšu, baltalkšņu un tamlīdzīgās audzēs, kas kaut kad attālākā nākotnē pārvērtīsies par vēl kaut ko, varbūt par dižskabāržu audzēm klimata izmaiņu ietekmē.

Neatjaunojot meliorācijas sistēmas, būtiski samazināsies krājas pieaugums = CO2 piesaiste kūdreņos un āreņos.

Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mums jātiecas palielināt CO2 piesaisti saimnieciskajos mežos, jo, atstājot mežsaimniecību pašplūsmā, saimnieciskie meži nespēs kompensēt ne tikai, piemēram, lauksaimniecības radītās emisijas, bet arī to, kas veidosies haotiskajā meža apsaimniekošanas galā.

Tas nozīmē, ka jācērt vairāk, lai var stādīt jaunu mežu?

Pašlaik mežos palielinās dzīvās un nedzīvās koksnes daudzums, tas nozīmē, ka arvien vairāk un vairāk tiek piesaistīts CO2. Bet brīdī, kad saimnieciskās darbības vai citu iemeslu dēļ ienese šajās oglekļa krātuvēs samazināsies, nedzīvā koksne turpinās sadalīties un no CO2 piesaistes pārvērtīsies par CO2 emisiju avotu, no kura nekā nevarēs izvairīties.

Tieši tas pats attiecas uz mežizstrādi un koksnes izmantošanas efektivitāti.

Kamēr tās ir ar pieaugošu tendenci, tikmēr viss ir labi, bet tiklīdz sāksim vairāk ražot papīrmalku vai enerģētisko koksni, arī koksnes produkti no skaista CO2 piesaistes avota pārvērtīsies par emisijas avotu.

Tāpēc ir jānodrošina pastāvīgs meža resursu kvalitātes un kvantitātes pieaugums, paturot prātā, ka kvantitātes pieaugumam jābūt līdzsvarotam – augošos kokos, koksnes produktos un kurināmajā, aizstājot fosilos resursus.

Jāsaprot, ka vienīgais, kas rada CO2 piesaisti, ir dzīvā biomasa – koki, krūmi, zāle. Viss pārējais ir oglekļa krātuves, kas veidojas no dzīvās biomasas, – gan augsne, gan mežizstrādes atliekas, atmirušie koki, koksnes produkti.

Tas nozīmē, ka CO2 varam piesaistīt pēc iespējas vairāk stādot mežu.

Protams, nevajadzētu rīkoties kā savulaik ar egļu plantācijām – sastādīja ļoti daudz un blīvi un pēc tam aizmirsa, ka uz šīm platībām nebūtu attiecināmi 80 gadu cirtmeta nosacījumi. Būtu tikai loģiski, ja meža īpašniekam būtu tiesības to visu nozāģēt un atjaunot. Tajā pašā laikā labi zinām, ja meža īpašnieku nepamudinās, viņš nozāģēs, bet neatjaunos, ja nebūs papildus motivācija.

Cik reālas 10-20 gadu perspektīvā varētu būt iespējas, ka mežu īpašniekiem maksās atbalstu par koku stādīšanu ar mērķi piesaistīt CO2? Vai ir iespējams, ka CO2 piesaiste būs bizness?

Pieļauju, ka pašreizējais atbalsts apmežošanai varētu tikt diferencēts, paredzot to lielāku kūdras augšņu apmežošanai. Varētu būt arī atbalsts kādreizējo kūdras ieguves vietu apmežošanai, tādā vai citādā veidā tās apstādot ar kokiem.

Ļoti gribētos, lai tiktu atbalstīti ieguldījumi mežu atjaunošanā, lai vismaz stādmateriālu cena vai augsnes sagatavošanas cena tiktu kompensēta.

Jādomā gan arī par kokaudzētavu kapacitātes pieaugumu, lai stādu deficīts nekļūtu par ierobežojošo faktoru.

Norvēģijā, piemēram, maksā par mežu piebarošanu ar slāpekļa mēslojumu, jo pamatoti uzskata, ka, panākot straujāku koku augšanu, var īsā laikā un būtiski palielināt CO2 piesaisti. Bet Latvijā grūti iedomāties atbalsta maksājumus, kas vērsti uz ražošanas intensifikāciju mežos.

Līdz šim zemes izmantošanas un mežsaimniecības sektorā neviena valsts nav saskārusies ar maksājumiem par saistību neizpildi. Ja iestātos brīdis, ka ir jāsamaksā, varbūt situācija mainītos. Bet es ļoti ceru, ka tāds brīdis nepienāks.

Vai jūs domājat saistības par CO2 piesaisti?

Jā. Pēc diviem gadiem mēs atskaitīsimies par 2020. gada mērķu izpildi un šie mērķi ir ļoti grūti izpildāmi, ja vien tos nespēsim izmainīt. Šie mērķi ir nevis pārāk augsti, bet nepareizi, kļūdaini aprēķināti. Tos rēķināja Eiropas Komisija un mums tajā laikā nebija kapacitātes, lai spirinātos pretī.

Visi to apzinās, bet, kad profesionālu diskusijā iesaistās arī cilvēki, kam ir citas intereses, tad, protams, loģiskā rīcība – izlabot kļūdas un ielikt pareizos skaitļus – var arī tikt pārtraukta. Tas, acīmredzot, tuvākajā laikā būs vissāpīgākais temats mežsaimniecības klimata mērķu kontekstā.

Kāds ir maksimālais pieļaujamais CO2 daudzums atmosfērā, līdz cilvēce ies bojā?

Reiz birojā pārbaudām aparatūru – ja ārā ir apmēram 400 CO2 daļiņas uz miljonu (ppm), tad telpās pēc pāris stundām CO2 koncentrācija uzkāpj trīs reizes augstāka – 1000 līdz 1200 ppm. Un it kā nekas, visi esam dzīvi un pat labi jutāmies.

Ja pat pasaule nokurinātu visus naftas krājumus, droši vien tāpat atmosfērā CO2 nesasniegs tos biroja telpu 1200 ppm, tā kā cerības, ka cilvēce iznīks dēļ pārmērīgas CO2 koncentrācijas gaisā ir niecīgas.

Un kas notiks ar pasauli, ja nedarīsim neko un visam ļausim iet savu gaitu?

Brīdi, kad nedarīsim neko, iedarbosies ekonomiskie principi. Tie jau darbojas arī tagad, bet darbosies vēl vairāk. Naftas produkti paliek dārgāki, un kad par dabasgāzi būs jāmaksā stipri vairāk, tā vai citādi pāreja uz atjaunojamiem resursiem un lētāku dzīvošanu notiks.

Tieši tāpat, kā tas notiek attiecībā uz daudzdzīvokļu māju siltināšanu.

Sākumā to gandrīz neviens nedarīja no laba prāta, jo galarezultātā bija jāmaksā vairāk, lai arī siltums tika patērēts mazāk. Bet apkures izmaksām palielinoties, siltināšana sāk atmaksāties un kaut kādā brīdī kļūs par masveidīgu procesu. Tas ir neizbēgami.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.