Aizsaulē devies Latvijas senvēstures pētnieks Ēvalds Mugurēvičs 0
Pagājušajā piektdienā, 23. novembrī, mūžībā aizgājis ilggadējais LU Latvijas Vēstures institūta (LVI) darbinieks un LU Vēstures un filozofijas fakultātes pasniedzējs, LZA īstenais loceklis, arheologs Ēvalds Mugurēvičs, informēja LU LVI.
Ēvaldu Mugurēviču bez pārspīlējuma varēja saukt par vienu no Latvijas vēstures zinātnes pīlāriem, kura veikums tiešā vai netiešā veidā ietekmējis teju ikkatru pēdējās desmitgadēs tapušu Latvijas senvēsturei veltītu darbu vai pētījumu.
Par Ē. Mugurēviča mūža veikumu liecina vairāk nekā 700 viņa zinātnisko publikāciju un grāmatu. Pēc studiju pabeigšanas sācis darbu kā arheologs, viņš vadīja arheoloģiskos izrakumus kopumā 35 vēstures un kultūras pieminekļos, tajā skaitā Daugavā būvējamo HES appludināšanas zonās Lokstenes pilskalnā, Mārtiņsalas ciema, mūra pils, baznīcas un kapsētas vietās, Oliņkalnā, tāpat Jersikas un Matkules pilskalnos, Sabilē, Piltenes pilsdrupās un senpilsētā, Dundagas pilī, Rēzeknes pilsdrupās, Dinaburgas pilskalnā un citviet.
Šajos izrakumos gūtās atziņas tika iekļautas 1974. gadā izdotajā fundamentālajā grāmatā “Latvijas PSR arheoloģija”, sadaļā, kas veltīta 13. — 17. gadsimtam. Tās ir aktuālas joprojām, par spīti laikam, kad grāmata tapa.
Pagājušā gadsimta 90. gados zinātnieks, būdams teicams latīņu valodas pratējs, pievērsās Latvijas viduslaiku vēsturi ilustrējošo hroniku izdošanai jaunā redakcijā, komentēšanai un tulkošanai.
Tādā veidā jaunā kvalitātē iznāca jau agrāk tulkotās “Indriķa hronika”(1993) un “Atskaņu hronika” (1998), bet pilnībā no jauna Ē. Mugurēvičs tulkoja “Vartberges Hermaņa hroniku” (2005), kas vēsta par kristīgās ticības ieviešanu un Baltijas reģiona iesaistīšanu Rietumeiropas kultūrā 12. – 14. gadsimtā, kā arī viduslaiku vēstures avotu – “Franciska no Moliano izmeklēšanas protokols 1312. gadā” (2010).
Pēc tam sekoja darbs “Rietumeiropas hronikas par baltu apdzīvotām zemēm. 9. – 13. gs. hroniku fragmenti, tulkojumi un komentāri.” (2015) un pēdējais – “Dionīsija Fabrīcija Livonijas vēsture” (2016).
“Ēvalds Mugurēvičs komentēja un tulkoja no latīņu valodas viduslaiku vēstures hronikas un avotus un reizē bija arheologs, kas varēja salīdzināt rakstos atrodamo ar to, ko pats redzēja savos izrakumos. Tas padarīja viņu unikālu un, salīdzinot ar citiem, tā bija viņa milzīgā priekšrocība. Viņš veica izrakumus vietās, kas arī bija aprakstītas senajās hronikās. Ēvalda Mugurēviča zaudējumu mēs jutīsim vēl ilgi. Viduslaiku pētniecībā viņa niša kādu laiku paliks tukša,” teic LU LVI direktors Guntis Zemītis.
Zemītis piebilst, ka zināmā mērā Ē. Mugurēviča personību unikālu vēl padara fakts, ka viņa sagatavotā “Indriķa hronika” īpašā iesējumā ir dāvināta diviem Romas pāvestiem Jānim Pāvilam II 1993. gadā un pāvestam Franciskam šogad.
Atvadīšanās no Ē. Mugurēviča notiks 30. novembrī plkst. 13 dzimtās Madonas novada Barkavas Katoļu kapos.
