Aizved mani uz Lauteres muižu 0
Anita Jaunbelzere, žurnāls “ Baltijas Koks”
SIA Latvāņi savā nišā atrodas Eiropas uzņēmumu augstākajā līgā. Tas ir arī vienīgais kokapstrādes uzņēmums Latvijā, kas par inovatīvu saimniekošanu ar deviņu gadu starpību saņēmis divus lielos Zelta čiekurus. Uzņēmuma akcionāriem nav jahtas, nav kāres pēc tāliem ceļojumiem. Viss brīvais laiks šobrīd aiziet Lauteres muižas restaurācijā, kas jau iekļauta tūristu ceļojumu maršrutos.
Mums jābūt gataviem kā boksā
Grīnberga: Sākotnēji sapnis bija par mazu galdniecību, bet maziem tirgū grūti pat ar ekskluzīviem darbiem, pat tiem, kurus sauc par maestro. Vajadzīga masveida produkcija. Mums tās ir līmētās koka konstrukcijas. Esam pilna cikla kokapstrādes uzņēmums.
Strādājam pie ražošanas procesa efektivizācijas, tehnoloģiskām inovācijām, kas dod iespēju iegūt lielāku pievienoto vērtību. Ražošanas iekārtas izmanto mākslīgo intelektu, kas attīstās ļoti ātri. Pat no iekārtu pasūtīšanas līdz uzstādīšanas brīdim lēciens ir tāds, kādu nevarējām iedomāties. Programma mums katru dienu saka priekšā, ko no konkrētā baļķa ir visizdevīgāk saražot. To fiksē datorredze un sekundes simtdaļā izrēķina. Mēs varam izdarīt izvēli – gatavot to, kas peļņas ziņā izdevīgāk, vai to, kas tajā brīdī vajadzīgs klientam, un tas arī ir svarīgi.
Stabilitātes nav, taču vai tā kādreiz ir bijusi? Nekad mēs neesam jutušies tādā komfortā – jā, mums viss dzīvē ir kārtībā. Visu laiku ir bijušas jaunas vēsmas. Jaunas regulas, jauni uzstādījumi un iepirkumu nosacījumi. Mums ir nepieciešamība strauji pielāgoties ļoti daudzām lietām. Ir regulas, kuru prasības nodrošināt mums ir ļoti sarežģīti un izaicinoši. Tas prasa daudz papildu izmaksu, jādomā, kā to nodrošināt. Kovida un kara Ukrainā sekas atsevišķās jomās mēs joprojām jūtam. Rezerves daļas kavējas. Piegādes organizācija ir izmainījusies. Ja kādreiz mēs pasūtīto varējām saņemt jau pēc dažām dienām, tagad tas jāpasūta mēnesi iepriekš. Paredzamības nav. Mums jābūt gataviem kā boksā. Sitiens. Vai tu to izturēsi?
Protams, bijuši krīzes brīži, kad šķiet – vajadzētu beigt, taču, lai cik grūti, mēs visi trīs nekad neesam metuši plinti krūmos. Un viss jau atkarīgs no tā, kā uz to paskatāmies un ar ko salīdzinām.
Visu vai neko
Onzuls: Mums ir divi lielie Zelta čiekuri un nozarē mēs esam vienīgas uzņēmums, kuriem tā ir. Esam Eiropas trijniekā. Kad pie mums atbrauc uzņēmēji no Vācijas, Dānijas un redz, kādas mums iekārtas, tad saka – nevar būt, ka uzņēmumam tikai trīsdesmit gadi. Esam augstākajā līgā. Mana dzīves devīze Visu vai neko!
Grīnberga: Tētim viss ir iespējams. Protams, katram mums ir savi griesti, bet tētim tie ir ļoti augstu. Viņš neko neatstāj pusceļā. Protams, tas viss nāk arī pār mūsu galvām. Tētis ir tāds – viņam nekas nav neizdarāms. Viņš izdomā, ko vajag, un tas ir jārealizē.
Gribējām lidot uz Dienvidameriku, bet aviokompānija, ar ko lidojām, nobankrotēja brīdī, kad bijām ceļā no Rīgas uz Madridi. Ar tēta cīņas spējām mēs tiešām nokļuvām Dienvidamerikā, kaut arī nezinājām, kā nokļūsim atpakaļ. Un nauda nemaz nebija koferos, biznesa klases biļetes atļauties nevarējām. Mums bija ekonomiskais variants.
Tā varēja būt
Agita Kalniņa: Savā apaļajā jubilejā Laimonis vērtēja paveikto un nodomāja – vai tiešām zāģētava būs vienīgais, ko es pēc sevis atstāšu? Lauteres muiža bija izlikta izsolē, un Laimonis to nopirka. Muiža ar to izcēlusies, ka agrāk tai Gaiziņkalns piederējis. Arī tagad zemes apkārt ir pietiekami daudz. Te ir bijis pansionāts, pagasta māja, arī ēdnīca, bibliotēka, pasta ēka un vilnas apmaiņas punkts. Kad mantinieki to pārdeva, pirmie privātīpašnieki ierīkoja naktsklubu. Apkārt bijis žogs, bet vietējie rāpušies tam pāri uz bāru, jo bārmenis arī bijis vietējais.
Nav mums ne jahtas, ne lidmašīnas un ceļojam arī uz šejieni. Taču tas piepilda. Patīkami ir tad, kad var mierīgi apsēsties pie galda, padzert kafiju un paskatīties uz visu no malas arī ciemiņu acīm. Ja viesi pasaka: ir skaisti, tas ir ļoti patīkami. Vienam patīk mēbeles, otram gleznojumi, vēl kādam trauki, vēl kādam pīpētava.
Esam šeit astoto gadu. Kamēr atjaunošana nav pabeigta, nekādus biznesa plānus nekaļam. Pirmais stāvs ir pabeigts. Bija arī iespēja iegūt stūra torni. Ko darīt ir. Ceram, ka līdz mūža galam pabeigsim.
Onzuls: Man visi draugi ir Latvijā pazīstamākie restauratori. Visi manā vecumā, kas strādājuši Rundāles un Cesvaines pilīs.
Muižu taisām kā memoriālo māju. Krāsnis visas var iekurināt. Ir arī centrālapkure. Skursteņu tīkls ir saglabāts, malkas apkure arī.
Ja cilvēks 40 gadus nostrādājis pie Lancmaņa, viņš slikti neko izdarīt nevar. Restauratori saprot gan stilu, gan laikmetu. Mūsu uzstādījums – tā varēja būt.
