Anita Daukšte: Gads ar Trampu. Pasaules drošības sistēmu sabrukums
0
20.janvārī apritēja gads, kopš ASV prezidenta Donalda Trampa inaugurācijas. Gads ir pietiekoši ilgs laiks, lai kristu rozā brilles un iestātos patiesības mirklis par to, kāda ir tā jaunā pasaules kārtība, ko ASV prezidents redz kā savu ieceru piepildījumu.
Jā, šī kārtība ir absolūti neglaimojoša un postoša mazām (demokrātiskām) valstīm, jo tās pirmstrampa pasaulē varēja justies daudzmaz komfortabli esošo kolektīvās drošības sistēmu dēļ. Šobrīd kolektīvās drošības sistēma pēc būtības ir sabrukusi. Lai kā pasaules ārpolitikas eksperti un amatpersonas mēģina mierināt publiku un paši sevi, ka nav jau tik traki, tomēr – ir gan. NATO patiesībā ir ilūzija. Ievērojiet, ja vēl gada sākumā mēs teju katrā otrajā ziņā par globālajiem drošības un Ukrainas kara risinājumiem, redzējām atsauci uz NATO ģenerālsekretāru Marku Riti, tad nu jau mēnesi ( !) no NATO galvenās amatpersonas nav nevienas citējamas zilbes. Nav, čuš, izbeidzās.
Tramps, kā par to varēja pārliecināties gada laikā, nav nekāds tukšmuldētājs. Viņš pateica jau prezidentūras sākumā ( faktiski – pat pirms tās), ka Grenlande ir svarīga ASV nacionālajai drošībai un viņam to vajag – un viņš to dabūs. Lai kā nepukstētu un kādas padomes nesasauktu Eiropas līderi, viņi, izņemot bezgalīgas runas, neko nevar likt pretī.
Tie pāris virsnieki, kas tika nosūtīti uz Grenlandi, ir nesmieklīga parodija par “Eiropas bažām” par Grenlandes nākotni. Kā jau minēju – Tramps nav tukšmuldētājs. Viņa izteikumi par to, ka “Eiropas Savienība ir veidota ASV kacināšanai”, un ASV nacionālās drošības stratēģijā minētais, ka Eiropa var kļūt ( būtībā – ir) “nedrošs partneris” , ir jāuztver pilnīgi nopietni un jāsaprot tā, ka ne ar kādiem glaimiem, kas bijusi Eiropas līderu līdzšinējā taktika attiecībās ar Trampu, to nevarēs mazināt.
Vēl vairāk – gada laikā Trampa un viņa administrācijas nepatika pret Eiropu, tās “demokrātiskajām vērtībām”, “iestāšanos par cilvēktiesībām” un “taisnīgumu”, ir tikai vairojusies.
Tramps visā šajā retorikā redz tikai vājuma pazīmi un vājos nicina. Ir pat nedaudz dīvaini, ka tieši Eiropas līderi turpina savu tukšmuldēšanas taktiku: vai tiešām neviens neredz, ka “lielo brāli” ar liekulīgi jūsmīgiem smaidiņiem nepiemānīsi?
Protams, Trampa kritiķi norādīs, ka vienā jautājumā ASV prezidents izskatās pēc tukšmuldētāja, un tas ir karš Ukrainā. Tur beigas, lai ko savulaik nesolīja Tramps, nav redzamas. Viņa zināšanas acīmredzot bija par mazām, lai saprastu, ka Putinam ne tik ļoti vajag Ukrainu, bet ļoti vajag karu. Jo karš ir veids, kā Putins var atrasties pie varas. Bet, iespējams, Trampam patīk Putins pie varas.
Tramps šī gada laikā ir parādījis ( kas gan bija zināms jau kopš Makiavelli laikiem), ka politikā morāles nav, un viņš pat netaisās ar tādu piesegties savos lēmumos.
Nolaupīja citas valsts prezidentu? Nu, un? Neies taču stāstīt, ka tur kāda nozīme tam, ka Maduro bija diktators! “Mums vajag Venecuēlas naftu”, ASV prezidents neslēpj acīmredzamo.
Un tā saucamā demokrātiskā pasaule plāta mutes kā zivs sausumā, jo nav jau ko teikt. Mēģinājumi kaut ko skaidrot atbilstoši saviem priekšstatiem par līdzšinējo pasaules kārtību, izskatās nožēlojami.
Vēl viens jautājums, kur Trampa plāni un apņēmība pasaules kārtības maiņā ir acīmredzama – ir Apvienoto Nāciju organizācijas ( ANO) turpmākā pastāvēšana. Viņa kritika ANO ir jāuztver pilnīgi nopietni un tagadējā aktivitāte ar Miera padomes veidošanu skaidri norāda, ka viņš starptautiskajos miera ( un kara) jautājumos veidos alternatīvas institūcijas. Turklāt atbilstoši saviem priekšstatiem par to, kam tajās būtu teikšana un svars. Kā šajā gadījumā, Tramps pagājušo ceturtdien paziņoja par Miera padomes izveidošanu, kas ir svarīgs elements ASV atbalstītā Gazas joslas miera plāna otrajā posmā. Pats vadīs padomi, un aicinājis tajā arī Krievijas diktatoru Putinu un Baltkrievijas prezidentu Lukašenko.
Amorāli, nu un? No Trampa viedokļa – viss kārtībā, ja vien miera padomes dalībvalstis var iemaksāt miljardu padomes fondā.
Piektdien Tramps iecēla ASV valsts sekretāru Marko Rubio un bijušo Lielbritānijas premjerministru Toniju Blēru par Gazas Miera padomes locekļiem dibinātājiem.
Tramps, kas pats vadīs šo padomi, iecēlis starp tās septiņiem locekļiem dibinātājiem arī savu īpašo sūtni Stīvu Vitkofu, savu znotu Džeredu Kušneru un Pasaules Bankas prezidentu Adžaju Bangu.
Pagaidām Miera padome attieksies uz Gazas joslu, bet – kas lai zina… ciktāl tā josla aizstiepsies. Katrā gadījumā – ANO Drošības padomes alternatīva te skaidri nolasāma.
Tātad – NATO uz izjukšanas robežas, ANO – svārstās.
Ar ko sevi mierināt mums brīdī, kad pasaules kārtība jūk? Ar to, ka mums ir iespējas: prasīt no saviem valsts līderiem skaidru valodu un arī šogad ievēlēt tos, kuri šādu valodu ir spējīgi runāt.
