Olafs Zvejnieks: Divas trešdaļas sabiedrības no 10% nākotnes pensijas var atvadīties jau tagad 82
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tā saka, ka grūtākie pārbaudījumi katram cilvēkam ir tie, kas saistīti ar varu un naudu. Jaunizceptais labklājības ministrs Gatis Eglītis nule kā izgāzies abos.
Gatis Eglītis ir izteicies, ka, lai mazinātu darbaspēka izmaksas un sociālās iemaksas Latvijā – proti, parametru, kurā mūsu valsts konsekventi atpaliek no abiem saviem Baltijas kaimiņiem un kurš ir svarīgs arguments ārvalstu investīciju piesaistē –, varētu tikt apsvērta ideja mazināt 2. pensiju līmeņa iemaksu obligātumu tādā veidā, ka 2. pensiju līmenī iemaksājamo summu varētu sadalīt un kādu daļu no tās novirzīt 1. līmeņa pensiju izmaksām.
Ministrs arī izteicies, līdz šim uzkrātais pensiju kapitāls 5,5 miljardu eiro apmērā esot pilnīgā drošībā un ar šo naudu “nekas nevar notikt”, jo nekad nav bijis runu, ka varētu veikt pārdales jau no uzkrātā.
Apsvērsim šo ideju ar dažiem skaitļiem un faktiem rokās.
Vidējā alga Latvijā pirms nodokļiem šī gada pirmajā ceturksnī bija 1207 eiro, pēc nodokļiem – 891 eiro, vienlaikus mediānas alga, kas ir krietni precīzāks rādītājs, bija tikai 939 eiro pirms nodokļiem un 702 eiro pēc tiem.
Atšķirība rodas tāpēc, ka Latvijā ir plāns slānītis ļoti labi apmaksātu darbinieku privātajā un valsts sektorā, kas saņem algas, par kurām nebūtu kauns, dzīvojot pat bagātākajos Eiropas reģionos, un milzīgs slānis to, kas saņem tādas algas, ar kurām pat viduvēja līmeņa Eiropas valstīs ceļš būtu pa taisno uz sociālo pabalstu iestādi.
Zemākā, mediānas alga patiesāk raksturo Latvijas iedzīvotāju rocību.
Teorija teic, ka pensijā cilvēks varētu labi justies, ja saņemtu 70% no tiem ienākumiem, kas viņam ir bijuši strādājot, šobrīd nediskutēsim par šī apgalvojuma patiesumu.
Ja šobrīd viņš saņem mediānas algu 702 eiro uz rokas (939 eiro pirms nodokļiem), tad pensijā justos labi, ja saņemtu 491 eiro, noapaļosim to līdz 500 eiro uzskatāmības pēc. No kā šie 500 eiro veidosies?
Tie balstās uz trijām kājām – 35% jeb 175 eiro mēnesī būtu jānodrošina pensiju pirmajam līmenim, proti, pašreiz strādājošo sociālā nodokļa iemaksām. 55% jeb 275 eiro vajadzētu atnest pensiju otrajam līmenim.
Atlikušos 10% jeb 50 eiro katru mēnesi būtu jāspēj paņemt no katra cilvēka uzkrājumiem – vai nu tie būtu depozīti, ieguldījumi akcijās, uzkrājumi pensiju trešajā līmenī vai nauda burkā, kas paslēpta zem gultas.
Patiesību sakot, vismaz divas kājas ir ļodzīgākas, nekā pirmajā brīdī šķiet. Visvienkāršāk ir ar pirmo – personiskajiem uzkrājumiem.
Jā, vēl nesen tika uzvaroši ziņots, ka pandēmijas laikā iedzīvotāju noguldījumi bankās pieauguši par veselu miljardu, taču daudz vairāk atskurbina skaitļi, ka tikai 17% iedzīvotāju ir uzkrājumi vismaz triju mēnešu algas līmenī, kas ļautu pārvarēt, piemēram, pēkšņu atlaišanu no darba, bet 67% tie ir tikai vienas algas līmenī, 6% nav vispār nekādu.
Ilgtermiņa uzkrājumi, proti, zināmas summas atlikšana katru mēnesi, ir norma tikai katram trešajam.
No tā secinājums – divas trešdaļas sabiedrības no 10% nākotnes pensijas var atvadīties jau tagad, viņiem šādu uzkrājumu nebūs.
Otra pensiju sistēmas kāja ir pašreizējo darbinieku sociālās iemaksas jeb pensiju 1. līmenis.
Saskaņā ar likumu šobrīd 20% no mūsu darba algas tiek ieskaitīti pensiju kapitālā, tātad atlikti nākotnes pensijai, 14% tiek ieskaitīti 1. pensiju līmenī, bet 6% uzticēti 2. pensiju līmeņa fondu pārvaldītājiem.
Šos 14% zāģē zemā dzimstība, darbaspējīgo iedzīvotāju emigrācija, kas izraisa nepārtrauktu darbaspējīgo iedzīvotāju skaita samazināšanos un attiecīgi pensionāru skaita palielināšanos.
Turklāt situācija turpinās pasliktināties – šobrīd četri strādājošie ar savām iemaksām uztur divus pensionārus, bet 2060. gadā, kad tiks sasniegta šajā gadsimtā sliktākā attiecība, četri strādājošie uzturēs jau trīs pensionārus.
No šīs situācijas ir tikai dažas izejas – augstākas dzimstības veicināšana, jaunu cilvēku imigrācijas veicināšana vai arī sociālo nodokļu palielināšana.
Visticamākais – visu triju kombinācija. Nodokļu palielināšana šķietami ir visvienkāršākā, bet skatieties paši, kā mums iet ar algu nodrošināšanu ārstiem un skolotājiem, bet pensionāru mums ir un būs desmitiem reižu vairāk nekā ārstu un skolotāju, attiecīgi arī summas vajadzīgas daudz lielākas.
Īsi sakot – neviens nevar būt pārliecināts par to, ka ilgtermiņā strādājošie spēs nodrošināt 35% no pensijām.
Atlikusi vēl trešā kāja. Tā kā abas pārējās ir ļodzīgas, tad vismaz vienai vajadzētu būt stabilai, taču labklājības ministra priekšlikums apdraud arī to. Patiesību sakot, iepazīstoties ar šiem skaitļiem, ir iespējamas divas politiskās taktikas.
Viena, kas būtu orientēta uz nākotni, taču būtu nepopulāra šobrīd – domāt par dzimstības veicināšanu, runāt ar sabiedrību par imigrācijas veicināšanu un darīt visu iespējamo, lai palielinātu iedzīvotāju uzkrājumus – vēl vairāk līdzekļu novirzīt 2. līmeņa pensijām un 3. līmeņa pensiju iemaksas padarīt par obligātu, nevis brīvprātīgu pasākumu.
Otra ir īstermiņa taktika – paņemt daļu no ilgtermiņa uzkrājumiem, uz to rēķina izpildīt politisko solījumu palielināt pensijas līdz 500 eiro mēnesī, vinnēt nākamās Saeimas vēlēšanas ar laimīgo šodienas pensionāru balsīm, nolaupot tiem, kas pensijā ies 2030., 2040. un 2050. gadā aptuveni ceturto vai piekto daļu no pensijas, taču par to būs jāatbild jau citām partijām un citiem politiķiem.
Kuras taktikas piekritēji ir Jaunā konservatīvā partija un tās labklājības ministrs, ir visai acīmredzami.
Ir tāda skumja anekdote par cilvēkiem, kas iestāda kartupeļus, bet pēc tam jau nākamajā rītā dodas tos izrakt, jo ēst taču gribas jau šodien, nav laika gaidīt, kamēr izaugs jaunā raža.
Ministra Eglīša priekšlikums ir tieši par to – nākotnes ražas apēšanu jau šodien. Cerams, ka tas tā arī paliks skumjas anekdotes līmenī.
