Ar ideju par lauksaimniecības nozares jumtorganizāciju 0
Latvijas Lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības kamera (LLMZK) izveidota 2016. gada rudens izskaņā. Kā teic tās veidošanas iniciators Dīns Cielavs, kamera pirmām kārtām radīta idejas vārdā, nevis lai īstenotu kādu politiku vai gūtu pašlabumu. Idejas būtība – apvienot vienā jumtorganizācijā visas lauksaimnieku, mežsaimnieku un zivsaimnieku nevalstiskās organizācijas (NVO), kas līdz šim nevienai lielorganizācijai neesot izdevies. Vismaz ne līdz galam, jo katra NVO vairāk vai mazāk lobējot kādas lauksaimnieku grupas intereses, nevis domājot par nozari kopumā.
Nevalstisko organizāciju tirgus, kā to nosacīti varētu dēvēt, lauksaimniecībā ir diezgan piesātināts, izkarot tajā savu tirgus daļu nemaz nav tik vienkārši, īpaši tāpēc, ka jau esošie spēlētāji nealkst savā laukumā ielaist vēl kādu tumšo zirdziņu, kura gājieni un spriedumi varētu kādus svaru kausus sašķiebt kādā neparedzētā virzienā.
Kādi bijuši pirmie divi LLMZK darbības gadi, stāsta Latvijas Lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības kameras valdes priekšsēdētājs Dīns Cielavs.
– Kāpēc radās doma izveidot kameru? Lauksaimniekiem it kā nevajadzētu sūdzēties par nevalstisko organizāciju trūkumu…
– Ideja par šādas kameras izveidi manā galvā brieda diezgan ilgu laiku – jau kopš 2014. gada beigām, līdz 2016. gada rudenī tā tika dibināta. Vēlme bija izveidot tādu kā jumta organizāciju, kurā apvienotos dažādas ar lauksaimniecību, mežsaimniecību un zivsaimniecību saistītas nevalstiskās biedrības. Tāda ir teju visās Eiropas valstīs. Protams, var uzskatīt, ka šāda organizācija Latvijā jau ir – Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padome jeb LOSP. Taču tajā ietilpst tikai daļa minēto NVO. Un sākotnējā doma arī bija pirmām kārtām kamerā apvienot tās organizācijas un saimniecības, kas neietilpst ne LOSP, ne kādā citā biedrībā, bet pēc tam jau skatīties, vai spējam izveidoties kā viena liela un spēcīga jumtorganizācija, kurā pat varētu iestāties Zemnieku saeima, Zemnieku federācija, Jauno zemnieku klubs, nozaru asociācijas un citas sevi jau pierādījušas organizācijas.
– Kas šobrīd ir LLMZK biedri?
– Kopumā patlaban kamerā apvienojušies apmēram 50 biedri – gan dažādas organizācijas, gan atsevišķas zemnieku saimniecības un sabiedrības ar ierobežotu atbildību (SIA). Ja ņem vērā organizācijās ietilpstošās saimniecības, tad var teikt, ka šobrīd kamera pārstāv vairāk nekā 360 zemnieku saimniecību un SIA intereses. Domāju, tas ir vērā ņemams skaits.
Pirmā organizācija, kas iestājās kamerā, bija Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācija, tāpat LLMZK ir Talsu lauksaimnieku apvienība, Pārtikas amatnieki no Jelgavas, Vides kvalitāte, Ziemeļvidzemes zivsaimnieki, vairāki pārstrādātāji, mājražotāji, bioloģiskie ražotāji, mazākas organizācijas un biedrības, kā arī atsevišķas mežsaimnieku un zemnieku saimniecības, kas apsaimnieko no 1 līdz 1800 ha. Saskaņā ar kameras statūtiem par biedru var kļūt jebkurš uzņēmums vai saimniecība, kuras darbība saistīta ar lauksaimniecību, mežsaimniecību, zivsaimniecību, ar pārtikas ražošanu, pārstrādi utt. Kamera nepārstāv un nav saistīta ne ar vienu politisko spēku vai partiju.
Daži no mūsu biedriem sadarbojas arī ar citām nevalstiskām organizācijām, es nesaskatu te neko sliktu, jo kāpēc gan negūt labumu arī no citiem partneriem. Katrā ziņā mums nekad nav bijis mērķis atņemt kādai organizācijai biedrus vai veikt konfrontāciju.
– Kas ir sasniegts kameras pastāvēšanas divos gados?
– No globālākām lietām var minēt darbu, kas saistīts ar zaļajiem publiskajiem iepirkumiem un mobilitātes programmu, kurai citi īpaši neķeras klāt. Bet pārsvarā risinām konkrētas problēmas, kas tieši skar mūsu biedrus. Nereti tā ir sadarbība un visādu neskaidrību risināšana ar dažādiem dienestiem – LAD, PVD, VID. Tāpat jautājumi ir risināti ar Labklājības, ZM, VARAM un citām ministrijām, kā arī Valsts vides dienestu, būvinspekciju utt. Nav jau tā, ka visi mūsu biedri nodarbojas tikai ar lauksaimniecību vai mežsaimniecību, daudziem paralēli ir arī cits bizness. Tāpēc viņiem mēdz būt arī atšķirīgs skatījums uz lietām. Tas, kas vienam ir problēma, citam – vienkārši līdz galam neizpētīts, neizrunāts vai neatrisināts jautājums.
Sanākam kopā un mēģinām saprast, vai runa tiešām ir par problēmu vai arī cilvēkiem vienkārši trūkst informācijas un skaidrojuma, viņi nepārzina normatīvos aktus. Lauksaimniekiem nereti trūkst laika, lai līdz galam izpētītu iespējamo problēmas risinājumu. Tāpēc uz savām sanāksmēm bieži aicinām speciālistus no dažādām iestādēm, ministrijām, dienestiem, lai skaidrotu mūsu biedriem interesējošos jautājumus.
Kad esam palīdzējuši cilvēkiem vai organizācijai atrisināt viņu individuālās vajadzības, tad viņi arī izvērtē lietderību pievienoties vai nepievienoties LLMZK. Domāju – vispirms jānodibina organizācija un tikai tad jāpiedāvā savi pakalpojumi, jāparāda iespējamie bonusi un ieguvumi, nevis jāstaigā apkārt, deklarējot savas idejas un stāstot, ka tūlīt kaut kas būs, tāpēc nāciet pie mums. Tagad mums šis pamats ir, kamera darbojas jau trešo gadu, un saviem potenciālajiem biedriem jau varam parādīt konkrētus sasniegumus.
– Teicāt, ka kameras mērķis ir kļūt par nozares jumtorganizāciju, taču, lai par tādu kļūtu, jānoiet zināms ceļš līdz atzinībai. Vismaz pagaidām citas lauksaimnieku organizācijas ir daudz aktīvākas un ietekmīgākas.
– Piekrītu. Bet esam vēl salīdzinoši jauna organizācija, kas tikai sper pirmos nopietnos soļus, lai nokļūtu apritē. Un tas nav viegli, jo redzam un jūtam, ka mums ir dažādi šķēršļi. Lai process notiktu ātrāk, būtu nepieciešams vairāk laika, vairāk finanšu, vairāk informācijas, vairāk kontaktu utt. Tas viss nenāk uzreiz. Jābūt mērķtiecīgiem un pacietīgiem.
– Kāda ir LLMZK struktūra?
– Kameras augšgalā ir valde. Sākumā tās sastāvā bija divas personas, tagad esam četri – trīs valdes locekļi un priekšsēdētājs. Es valdes priekšsēdētāja amatā esmu kopš dibināšanas dienas. Valdes sēdes cenšamies rīkot vismaz reizi mēnesī, diemžēl dažkārt sanāk retāk. Bet ikdienā operatīvi sazināmies elektroniski. Jebkurš jebkurā brīdī var izteikt savu viedokli vai vajadzību.
– Kāds jums pašam ir sakars ar lauksaimniecību, mežsaimniecību?
– Pēc izglītības esmu pedagogs. Man pašam saimniecības nav, ir sievas ģimenei. Taču praktisku lauksaimnieka pieredzi esmu guvis, strādājot ārzemēs – vairāk nekā gadu Skotijā praktizējos dārzkopībā. Vairākus gadus esmu strādājis dažādās nozares struktūrvienībās – LAD, LOSP un Lauksaimnieku apvienībā, kā arī Labklājības ministrijā un tās padotības iestādēs. Daudz esmu strādājis tieši ar zaļajiem iepirkumiem, tāpēc šajā jomā mūsu biedriem varu palīdzēt ar informāciju un procesu skaidrojumu.
Zaļie iepirkumi tieši saistīti ar bioloģisko lauksaimniecību un bioloģiski audzētu produktu ražošanu. Šajā jomā vēl ir ļoti plašs darbības lauks. Mūsu likumos jāiestrādā stingrākas normas, lai uz skolām, bērnudārziem, slimnīcām un citām iestādēm neaizietu tik daudz poļu, spāņu un citu valstu produkcijas. Lai šo normu izpildi varētu pienācīgi izkontrolēt, nopietni jādomā par PVD kapacitātes celšanu, jo dienestā trūkst inspektoru, tiem ir arī salīdzinoši mazas algas. Tāpat jārunā ar pašvaldībām un citām iestādēm. Mums jāapzinās, kādi ir mūsu pašu resursi, ko un kā spējam saražot, lai saviem bērniem nodrošinātu veselīgu pārtiku, nevis tikai runātu par brīvo tirgu un lētākajiem iepirkumiem. Viss iespējams, vajadzīga tikai politiskā un pilsoniskā griba.
– Vai nav tā, ka mums vienkārši ir par maz bioloģiskās pārtikas ražotāju? Kā panākt, lai viņu būtu vairāk?
– Bioloģiskās lauksaimniecības attīstībai būtu jābūt vienai no valsts prioritātēm. Jā, pagaidām vietējie bioloģiskie zemnieki vēl nespēj nosegt visus zaļo iepirkumu sektorus. Mums jāceļ vietējo dārzkopju kapacitāte, ļoti trūkst bioloģiskās gaļas u. c. Kā to veicināt? Pirmām kārtām, protams, ar atbalsta maksājumiem, jo Latvijā vēl ir gana daudz neapstrādātas zemes, ko vajadzētu novirzīt tieši bioloģiskās lauksaimniecības virzienā. Otrām kārtām – būtu jāveicina bioloģiskās pārtikas izejvielu ražotāju kooperācijas attīstība. Tas ir svarīgi, jo lielākoties ar bioloģisko lauksaimniecību nodarbojas mazās un vidējās saimniecības. Rezumējot: lai veicinātu bioloģisko ražošanu, jābūt atbalstam, kooperācijai, cilvēkiem laukos, noieta tirgiem, galu galā – vēlmei ražot veselīgāku pārtiku ar videi draudzīgām metodēm.
Iepirkumos darbojas divas puses: ražotājs un pircējs. Pircējam jāzina, ka būs prece, būs, kas to ražo; savukārt ražotājam jābūt drošam, ka būs, kas to pirks. Jo vairāk būs ražotāju, jo lielāks būs piedāvājums un izdevīgākas cenas. Te jābūt ilgtermiņa domāšanai. Ar mūsu pašreizējo kapacitāti diemžēl nevaram pieprasījumu nosegt. Ja es būtu pasūtītājs jeb pircējs, man būtu diezgan lielas bažas par to, vai spētu šeit iepirkt vajadzīgo produktu daudzumu nepieciešamajos termiņos. Gan slimnīcā, gan cietumā, gan skolā, gan pansionātā noteiktu daudzumu dārzeņu, gaļas vai piena produktu vajag katru dienu.
Daudzi vietējie audzētāji nemaz nepiedalās šajos iepirkumos, jo baidās uzņemties saistības, ko nespēs izpildīt. Tāpēc šie iepirkumi ir tādi, kā ir – drošāk noslēgt līgumu ar vairumtirdzniecības bāzi, kur ienāk produkti no visurienes un lielos apjomos. Šajā ziņā vispār jābūt sistēmiskam dialogam starp pasūtītāju un potenciālo piegādātāju. Pasūtītājam nereti vispār nav informācijas par pieejamo produkciju un tās daudzumu.
Mums pašiem jābūt aktīvākiem, jākooperējas, kopā jāstrādā pie vēlamo kritēriju iestrādes iepirkumos. Ja pircējs iekļauj savā pasūtījumā avokado un banānus, skaidrs, ka vietējais audzētājs nevar šādā iepirkumā uzvarēt. Piemēram, ja valsts lemtu piešķirt mērķa finansējumu bioloģiskās pārtikas audzētājiem vai kooperatīviem, tam jābūt ar striktu atrunu – noteikts daudzums izaudzētās produkcijas jārealizē zaļajos iepirkumos, nevis kur citur. Un PVD jābūt spējīgam veikt pārtikas kvalitātes regulāras kontroles. Mums jārada visi iespējamie apstākļi, lai varam paši savu produkciju šeit tirgot un lai nauda paliek Latvijā. Kamēr tā visa nebūs, ievestās pārtikas milzīgo īpatsvaru nesamazināsim savas mazspējas un nekonkurētspējas dēļ.
Tas ir sarežģīts un komplekss process. Jaunajai valdībai ir par ko domāt. Te jau tā stratēģija izpaužas – ir jāsaprot, ko īsti gribam, un tad uz to mērķtiecīgi jāiet. Ministram jāiet runāt ar citām ministrijām, ar pašvaldībām, kooperatīvu vadītājiem, jāveido konstruktīvs dialogs par tēmu – kā panākt, lai nauda paliek Latvijā un lai mēs visi tādējādi kļūtu bagātāki. Vairāk jāveicina eksports, nevis imports. Mēs to varam panākt, ja patiešām gribam.
– Esat tikušies arī ar Saeimā jaunievēlēto partiju pārstāvjiem, topošo zemkopības ministru?
– Jā, esam organizējuši tikšanās ar jaunajiem Saeimas deputātiem, lai uzzinātu viņu redzējumu par Latvijas lauksaimniecības turpmāko attīstību. Bet tobrīd vēl potenciālais zemkopības ministrs Kaspars Gerhards un viņa komanda paši uzaicināja mūs uz tikšanos. Tas liecina, ka esam pamanīti un novērtēti.
Protams, Gerharda kunga komandai ir izstrādāts iespējamais Latvijas lauksaimniecības turpmākās attīstības plāns, bet, vai un kādas tiks izvirzītas prioritātes, būs redzams tikai pēc reāla darba uzsākšanas. Taču iepriekšējās sarunās bija noprotams, ka Gerhards ir gatavs atbalstīt ģimenes saimniecības un bioloģiskās lauksaimniecības virzienu, jo uz tā faktiski balstās Latvijas lauku apdzīvotība un tādējādi arī nākotne. Nesaku, ka lielzemnieki nemaz nav jāatbalsta, galvenais ir veicināt produkcijas ražošanu ar lielu pievienoto vērtību, un nav tik svarīgi, kāda lieluma saimniecībās tas notiek. Ja laukos nebūs cilvēku, iebrauksim strupceļā.
– Daudz uzmanības pievēršat mobilitātes programmai…
– Jā, šajā ziņā daudz esam strādājuši. Te arī svarīgi saprast, kādu politiku īsti gribam šajā jomā īstenot. Vai esam gatavi vērt vaļā darba tirgu trešo valstu darbaspēkam vai ne. Ja esam, tad jāstrādā pie visām pusēm pieņemamiem nosacījumiem, nevis kā tagad – ar vienu roku šīs durvis paveram vaļā, bet ar otru faktiski aizveram, jo esošie nosacījumi īsti nestrādā nedz mūsu valsts, nedz darba devēja, nedz arī darba ņēmēja interesēs.
Kas ir mobilitātes programma? Tās mērķis ir veicināt darbaspēka plūsmu no lielpilsētām uz novadiem, piešķirot zināmu subsīdiju vai garantiju cilvēkiem, kuri gatavi no savas pašreizējās dzīvesvietas doties strādāt uz citu vietu Latvijā. Tam ir vajadzīgs finansējums. Esam ar Labklājības ministriju daudz diskutējuši par šo programmu, bet joprojām ir daudz darāmā. Šis nav tikai Zemkopības ministrijas jautājums, te jāiesaistās gan Labklājības, gan Finanšu, gan citām ministrijām. Tas ir arī nodarbinātības un vides sakārtošanas jautājums.
– Vai ir kaut kas, kas jaunā ministra komandai noteikti būtu jāmaina lauksaimniecības attīstības jomā?
– Negribu teikt, ka iepriekšējā Zemkopības ministrijas vadība kaut ko būtu darījusi nepareizi. Te drīzāk ir runa nevis par to, kas ticis darīts, bet – kā ticis darīts. Ir virkne labu iniciatīvu, kas it kā ir uzsāktas, bet nav novestas līdz galam. Teorētiskā un idejiskā labā griba nereti atdūrusies pret dažādiem regulu, likumu, lobiju, arī pašu nekonsekvences, neprincipialitātes, pat negodprātības radītiem šķēršļiem. Tāpēc gribētos, lai jaunā nozares vadība strādātu mērķtiecīgāk, aktīvāk, konsekventāk.
Visi var skaisti runāt par nepieciešamību atbalstīt tās vai citas saimniecības, par jauno zemnieku atbalstu, par lauku apdzīvotības veicināšanu, iekšējā tirgus sakārtošanu utt. Ar to it kā pasakot – jā, mēs saprotam, ka tas viss ir svarīgi un ka pie tā jāstrādā, bet realitātē tikpat kā nekas nenotiek. Kāpēc? Tāpēc ka vienā gadījumā ir limitēts pieejamais finansējums, citā – ierobežota rīcībspējas kapacitāte.
Kāda jēga runāt par to, ka viena no prioritātēm ir veselīgas un drošas pārtikas nodrošināšana, ja šo drošību kontrolējošajai iestādei vienkārši trūkst cilvēku, kas to spētu kvalitatīvi un regulāri veikt?
Tāpēc gribu aicināt jauno ministru – pirms izteikt solījumus, vispirms izvērtēt reālo situāciju, lai saprastu, vai ar esošajiem resursiem un kapacitāti tas vispār ir izdarāms. Nevis vienkārši dot rīkojumus izpildei, bet vispirms nodrošināt materiālo, tehnisko un citu nepieciešamo bāzi, lai šos rīkojumus vispār varētu kvalitatīvi veikt. Mums ir desmitiem visādu kampaņu, kas lielākoties notiek lozungveidīgi, darbība drīzāk tiek imitēta, nevis reāli notiek.
Piemēram, pārtikas produktu iepirkumu gadījumā. Te ministram būtu jāpasaka – lūk, te ir nauda, kas jāizmanto tieši produktu kvalitātes kontrolei, nevis vēl kam citam. Un tad arī būs iespējams izskaust apšaubāmas kvalitātes pārtikas nonākšanu mūsu un mūsu bērnu ēdienkartē.
– Kādas prioritātes lauku attīstībā izvirzītu LLMZK?
– Pirmā – panākt, lai Latvijas lauki ir apdzīvoti. Un tas panākams, atbalstot un tādējādi saglabājot laukos mazās ģimenes saimniecības, kuru apgrozījums ir vismaz 15–20 tūkst. eiro. Lai lauki nekļūtu vēl tukšāki, tāpat jādomā par reģionālo reformu, infrastruktūru. Jādomā arī par citu, ar lauksaimniecību nesaistītu, biznesu attīstību novados, ko savukārt veicinātu mobilitātes programmas īstenošana. Te saskatu zināmu analoģiju ar cilvēku došanos peļņā uz ārzemēm. Ja cilvēkam, kurš, piemēram, dzīvo Siguldā, piedāvātu darbu ar garantētu atalgojumu un nodrošinātu dzīvesvietu Latgalē vai citur, viņš, iespējams, izvēlētos Latgali, nevis Angliju.
Jau teicu – tas ir daudzšķautņains, komplekss jautājums, kas nav vienas nozares kompetencē. Valstij, valdībai kopumā jāsaprot šīs prioritātes un jālemj, kā vislabāk, visefektīvāk tās realizēt. Vispirms jāapzinās tie resursi, kas mums jau šobrīd ir pieejami. Jādomā par to, kā jauniešus, studentus, vidusskolēnus vasarā iesaistīt lauku darbos. Varbūt jāsarīko viņiem kāds seminārs, kurā viņi var iepazīties ar jaunajām tehnoloģijām, kas viņiem ļautu strādāt ātrāk un produktīvāk, arī interesantāk, modernāk. Ja students, lasot zemenes Latvijā, varētu saņemt apmierinošu atalgojumu, viņš nebrauktu to darīt Vācijā.
– Vai Latvijai vispār ir agrārpolitikas īstenošanas stratēģija? Pastāv uzskats, ka tādas nav.
– Man grūti atbildēt uz šo jautājumu. Nav jau tā, ka lauksaimniecība pie mums attīstās stihiski un neplānveidīgi. Ejam tomēr kādos konkrētos virzienos, un atsevišķas lauksaimniecības nozares ir attīstījušās ļoti sekmīgi. Piemēram, graudkopība, lauku tūrisms. Šīs attīstības pamatā noteikti ir zināma stratēģija, kas, iespējams, arī nav bijusi pa punktiem vai soli pa solim uzrakstīta uz papīra.
– Vai tomēr nav tā, ka savus panākumus ir kaldinājusi katra nozare pati caur savām organizācijām, asociācijām, nevis šo nozaru attīstība bijusi valsts agrārpolitikas mērķtiecīgi virzīts plāns?
– Jāpiekrīt – laikam drīzāk pirmais variants. Tie, kas bijuši mērķtiecīgāki, neatlaidīgāki, ar skaidrāku savas attīstības redzējumu, tie arī spējuši labāk pārliecināt nozares vadību un guvuši atbalstu. Tas ir diezgan izteikti – katrs grib vilkt deķīti uz savu pusi. Kurš to dara pārliecinošāk, skaļāk, agresīvāk, tas izvirzās priekšplānā.
Kāda varētu būt kopējā stratēģija? Manuprāt, tas varētu būt Latvijas kurss uz zaļas valsts statusa iegūšanu. Ja lemjam sevi šādi pozicionēt, tad darām visu, lai veicinātu bioloģisko lauksaimniecību, kas iet rokrokā ar ģimenes saimniecību atbalstīšanu, mājražošanu, lauku tūrismu utt. Protams, mēs nevaram ignorēt lielās konvencionālās saimniecības, jo to pienesums ir liels, tāpēc, iespējams, bioloģiskās lauksaimniecības attīstības stratēģija jāīsteno reģionāli, jo mums jau šobrīd ir izteikti konvencionālās un bioloģiskās lauksaimniecības reģioni.
Uzskatu, ka valstī tiešām pietrūkst tādu striktu galveno ilgtermiņa attīstības vadlīniju, pēc kurām vajadzētu strādāt. Mēs pārāk lēkājam no vienām prioritātēm uz citām. Vienā attīstības plānā ierakstām, ka jāpanāk lauku apdzīvotība un nodarbinātība, nesanāk, atmetam šai prioritātei ar roku un nākamajā plānā jau rakstām citu. Atkal nesanāks – nav problēmu! Izdomāsim jaunu. Pietrūkst pēctecības. Man šķiet, ka jaunajam ministram būtu rūpīgi jāizvērtē iepriekšējā iesāktās iniciatīvas un tās jāturpina.
– Varbūt nenāktu par ļaunu kaut vai tuvākās piecgades plāns – tāds konkrēts?
– Jā, kāpēc ne. Ir jābūt skaidriem mērķiem, uz kuriem ejam, un skaidri iezīmētiem ceļiem, pa kuriem tur var nokļūt. Vispārējās frāzes ar vārdiem – uzlabosim, veicināsim, cīnīsimies, domāsim, pievērsīsim uzmanību – patiesībā neko nenozīmē. Ja katrai šai frāzei klāt nāktu reāls plāns, kā tas notiks, kur tiks ņemts finansējums un citi resursi, tad tas jau izskatītos pēc kaut kādas stratēģijas. Bet šobrīd tiešām – kurš skaļāk pabļauj, tam vairāk iedod. Tāpēc attīstība veidojas diezgan haotiska.
Protams, dzīvojam demokrātiskā valstī, kur katrs var izteikt savu viedokli un savu vajadzību. Bet tāpēc jau ir valsts iestādes, kur, uzklausot visus šos viedokļus, tomēr tiek pieņemts optimālais lēmums, kas apmierina nevis kādas vienas vai dažu grupu intereses, bet nāk par labu valsts tautsaimniecībai kopumā.
– Vai šo valstiskā mēroga lēmumu var balstīt vienkārši uz viedokļiem?
– Bez šaubām – lēmuma pamatā jābūt ekonomiskiem aprēķiniem, tirgus analīzēm utt. Pastāv daudz dažādu instrumentu, kas šeit jāizmanto. Lauksaimnieks jau izsaka viedokli vadoties pēc savas praktiskās darbības. Tas arī ir svarīgi. Ministrijai tas saprātīgi jāsaliek kopā, nevis jāizdabā kādam. Turklāt vienlaikus pastāv arī ES uzstādījumi, kas jāņem vērā. Ministrijas un tās pakļautības iestāžu rīcībā ir ļoti daudz informācijas, ar ko strādāt, tāpēc, manuprāt, ministram jābūt ļoti striktam, pieņemot galīgos lēmumus.
– Mums ir bijuši ministri, kas izteikti atbalstījuši lielsaimniekus, pēdējos gados no Eiropas atnākusi vēsma, ka tomēr jāatbalsta arī mazās saimniecības, un Dūklava kungs šai vēsmai ir ļāvies. Tomēr ne viens, ne otrs atbalsts nav nācis vienpersoniski no ministra. Katram ir sava aizmugure…
– Protams, ja ministram aizmugurē ir viņa pārstāvētā partija, viņš lielākā vai mazākā mērā tomēr būs spiests pieturēties pie partijas izstrādātās programmas attiecībā uz konkrēto nozari. Pretējā gadījumā viņš nepildīs vēlētājiem dotos solījumus. Taču reālā dzīve tāpat ievieš savas korekcijas. Ja partijas redzējums būtiski atšķiras no nozarē strādājošo cilvēku redzējuma, tad gan var rasties nopietnas problēmas. Bet Gerharda kunga gadījumā, manuprāt, nevajadzētu būt lielām domstarpībām, jo Nacionālajā apvienībā, ko pārstāv Gerhards, ir cilvēki ar pieredzi lauksaimniecībā un uzņēmējdarbībā, tāpēc nedomāju, ka viņu programmā kaut kas būtu pagrābts no gaisa.
Bet piekrītu – mantojumā ir palikušas iestrādes, ko atstājis cits politiskais spēks, kam bijis savs kompleksais redzējums uz konkrētās nozares attīstības ceļiem un veidiem. Jaunajam ministram nebūs viegli, bet pēc pārrunām ar viņu un viņa komandu radās ļoti cerīgs iespaids. Katrā ziņā viņu redzējums nav pretrunā ar mūsu kameras redzējumu. Tagad, protams, jāskatās, kā viņi to, ko apņēmušies, panāks un kādus instrumentus, kādas sviras izmantos. Un kāda būs lauksaimnieku reakcija.
– LLMZK līdz šim nav darbojusies Konsultatīvajā padomē.
– Diemžēl tā ir. Vairākkārt esam vērsušies pie iepriekšējā ministra ar lūgumu mūs uzņemt, taču man nesaprotamu iemeslu dēļ esam saņēmuši atteikumu. Katrā ziņā nevienu nopietnu argumentu neesmu dzirdējis. Uzskatu, ka tas bijis tikai politisks lēmums. Acīmredzot esošie Konsultatīvās padomes dalībnieki nevēlas savās rindās redzēt vēl kādu spēlētāju, kas varētu izjaukt vai citādi ietekmēt viņu lēmumu virzību. Cita skaidrojuma man nav. Lai kādai organizācijai atteiktu, jābūt zināmiem kritērijiem, pēc kuriem kāds tiek vai netiek uzņemts. Un tad organizācija, kas konkrētos kritērijus nav sasniegusi, var pie tā strādāt. Ja šādu kritēriju nav, rodas jautājums – kā tad tās citas organizācijas padomē iekļuvušas? Tas taču nav nekāds interešu klubiņš, bet nopietns pasākums.
Bet ceru, ka tas ir tikai laika jautājums un jaunais ministrs mums dos iespēju piedalīties Konsultatīvās padomes sēdēs. Galu galā arī LLMZK strauji aug, palielinās biedru skaits, ietekme, nupat esam uzvarējuši arī vienā iepirkumā, kas mums dod tiesības organizēt dažādus seminārus. Uz vietas nestāvam.
Sliktākais ir tas, ka, nebūdami šajā apritē, nesaņemam visu vajadzīgo informāciju, kas attiecas uz agrārpolitiku. Tā mums no dažādiem avotiem jāsavāc pašiem, bet tas prasa laiku, ko varētu tērēt citām lietām. Laikus saņemtai informācijai šodien ir milzīga nozīme.
– Vai LLMZK savai darbībai saņem kādu finansējumu?
– Nē, no malas neko nesaņemam, balstāmies tikai uz biedru naudas. Tā gan nav liela – 50 eiro gadā no saimniecības, no organizācijām mazliet vairāk. Ar šo naudu varam nosegt sanāksmju kafijas pauzes, sabiedrisko attiecību pakalpojumus u. c. Es personiski strādāju tikai kā entuziasts, un arī citas aktivitātes pārsvarā balstās uz pašiniciatīvu. Pagaidām mums nav arī sava biroja, uz sanāksmēm sanākam nomātās telpās, ikdienā, kā jau sākumā teicu, sazināmies elektroniski, telefoniski. Bet tas viss netraucē mums iet uz priekšu. Idejas vārdā.
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops februāra numurā
