Gunārs Nāgels: Viens no labas demokrātijas priekšnosacījumiem ir pareizas un uzticamas informācijas pieejamība 3
Gunārs Nāgels, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas valsts proklamēšana 1918. gadā bija nodomu un cerību apgalvojums, bet ar mazāku atbalstu latviešu tautā nekā bija atbalsts latviešu boļševikiem.
Lielinieku uzbrukums un nemieri Rīgā piespieda Pagaidu valdību 1919. gada 2. janvārī aizbēgt no Rīgas uz Jelgavu un vēlāk uz Liepāju. Četras latviešu rotas pārgāja lielinieku pusē. Trešajā janvārī Rīgu ieņēma Sarkanā armija un varu pārņēma Pētera Stučkas Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika.
Skatoties uz šiem notikumiem no liela attāluma laika ziņā, ir grūti iedomāties, ka demokrātiskā Latvija tomēr varētu iegūt uzvaru. Bet tā tas notiek dzīvē – nekas nav iekalts akmenī, un viss var mainīties. Valsti var izcīnīt, un valsti var arī zaudēt.
Tā notika ar Stučkas vadīto Padomju Republiku. Sarkanā terora nepietika, lai tauta turpinātu lielinieku režīmu mīlēt. Un Ulmaņa militārā alianse ar vācu spēkiem nodrošināja Stučkas padzīšanu no Rīgas.
Neatkarības karš turpinājās ar vēl dažādiem pēkšņiem pavērsieniem un vairāku svešu spēku iejaukšanos, bet viss beidzās ar uzvaru 18. novembrī proklamētai republikai.
Šodien mūsu valsts pastāvēšana liekas nodrošināta gan ar iekšējo demokrātijas spēku, gan ar ārējiem militāriem un ekonomiskiem sabiedrotiem.
Mums tomēr jāsaprot, ka ne viens, ne otrs nav pašsaprotams un visu laiku jāpiestrādā pie to nodrošināšanas. Prasības sabiedroto paturēšanai ir samērā skaidras, bet mazāk skaidras ir prasības iekšējo demokrātisko spēku nodrošināšanai.
Viena no šodienas lielajām cīņām ir pret vīrusu. Pirms dažiem gadiem nebūtu bijis iespējams iedomāties, ka šāda cīņa tik sekmīgi spētu šķelt sabiedrību.
Viens no labas demokrātijas priekšnosacījumiem ir pareizas un uzticamas informācijas pieejamība. Tas ir, ziņu avoti, uz kuriem var paļauties.
Sociālo mediju laikmetā tieši ziņu avoti tiek piesārņoti ar visādiem meliem – gan apzinātiem, gan paviršības pieļautiem. Tie bieži izplatās sekmīgāk par patiesām ziņām un patieso informāciju, un līdz ar to grauj mūsu valsts pamatus.
“Hibrīdkarš” ir reāls ar reālām sekām. Melu izplatība jau prasījusi daudzas dzīvības, un sabiedrības šķelšana to dēļ ir bīstama demokrātijai. Lai mūsu valsts pastāvētu, arī šis karš ir jāuzvar.
