Arī vecumdienās neaizmirst profesiju 2
Janvāra sākumā Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) jau četrpadsmito reizi notika “Senioru vakars”, uz kuru bija pulcējušies vairāk nekā četri simti kādreizējie augstskolas pasniedzēji un tehniskie darbinieki. Pensionāri atzīst, ka viņiem ir svarīgi ne tikai satikt senos draugus, paziņas un atcerēties savas karjeras ziedu laikus, bet arī sekot līdzi svarīgākajiem notikumiem RSU un medicīnas nozarē vispār.
Svarīgi tikties ar kolēģiem
Paverot zāles durvis, vīd balti klāti galdiņi, skan mūzika. Tā Rīgas Stradiņa universitāte ik gadu sagaida savus bijušos darbiniekus, gan tos, kas pensijā aizgājuši pavisam nesen, gan tos, kuri pelnīto atpūtu bauda jau desmitiem gadu. Gaitenī sastaptie seniori stāsta, ka labprāt atsaucas uz ielūgumu, jo tā ir lieliska iespēja kaut reizi gadā sastapties un atkal iegremdēties augstskolas atmosfērā.
RSU Patoloģiskās fizioloģijas katedras ilggadējā laborante Nora Vītola, kura janvārī nosvinēja savu 75. dzimšanas dienu, teic, ka šos senioru pasākumus apmeklē regulāri. “Šeit tiekos ar darba kolēģiem, kurus pēc aiziešanas pensijā redzu tikai reizi gadā. Varu novērtēt, kā mēs visi esam izmainījušies. Runājot pa tālruni, šīs izmaiņas jau nejūt, jo balss tik strauji nenoveco. Dažs mūsu katedras docents jau atbalstās uz spieķa, galva balta. Ja arī kāda darba biedra vārdu vairs neatceros, varu pateikt, no kuras katedras viņš ir. Patīkami atcerēties agrākos laikus,” viņa saka.
Izidors Sjakste (89) un Anatolijs Ņikitins (87) ir ne tikai darba biedri, bet arī novadnieki – abi dzimuši Ludzas apriņķī, turklāt savulaik mācījušies arī vienā kursā – par ķirurgiem, tādēļ tikšanās reizēs sarunas neapsīkst. Abiem šķiet svarīgi, ka var dalīties domās arī par medicīnu, paskatīties uz to, kas notiek operāciju zālēs un ārstu kabinetos, it kā no malas. Izidors Sjakste uzskata, ka mūsdienās veselības aprūpē ir pārāk daudz birokrātijas, bet pats slimnieks pazūd izmeklējumu un laboratorijas datu jūrā. Bijušais RSU Ķirurģijas katedras vadītājs Anatolijs Ņikitins slavē augstvērtīgo diagnostisko aparatūru, kas šobrīd ir ārstu rīcībā, bet domā, ka vairs nav tik laba saskarsme starp ārstu un pacientu. “Mēs bijām spiesti daudz runāt ar slimnieku, lai tiktu pie diagnozes. Tagad ārsti ir izlutināti, jo aparatūra gandrīz visu pasaka priekšā. Taču slimniekam patīk, ka dakteris ar viņu kārtīgi izrunājas, it īpaši tad, ja gaidāma smaga operācija,” domā A. Ņikitins.
Starp studentiem saglabā jaunību
Docente Vija Tipaine (84) visu mūžu nostrādājusi RSU Patoloģiskās anatomijas katedrā. Arī šobrīd viņa regulāri mēro ceļu uz P. Stradiņa Klīnisko universitātes slimnīcu, lai vadītu nodarbības topošajiem ārstiem, un par došanos pensijā vēl nedomā. “Kad nostrādāti tik daudzi gadi, darbs vairs nesagādā grūtības. Patīkami, ka varu lietderīgi izmantot savas zināšanas, kas krātas tik daudzus gadus. Tās ārsta praksē ir ļoti svarīgas, lai zinātu, kādas izmaiņas orgānos rada slimības un kas notiek atveseļošanās laikā,” viņa saka.
Arī Nora Vītola atzīst, ka darbs ar studentiem licis pašai būt jaunākai, ar taisnāku muguru, vienmēr labā formā. Taču pēc aiziešanas pensijā viņa to nedomā zaudēt – pierakstījusies uzreiz divās bibliotēkās, lai izlasītu visas tās grāmatas, kuras darba dzīves laikā nebija lemts izlasīt. Pensionāre īpaši aizrāvusies ar skandināvu autoru kriminālromāniem. “Lasu, lai galva strādātu, lai es domātu līdzi, kas gan tur notiek. Minu arī krustvārdu mīklas,” stāsta seniore. Meita, kas strādā RSU bibliotēkā, atnes viņai visus jaunākos medicīnas žurnālus, kurus pensionāre ar interesi izlasa, jo vēlas būt lietas kursā par jaunākajiem sasniegumiem medicīnā.
Anatolijs Ņikitins, kurš piecdesmit gadus nostrādājis par ķirurgu Rīgas 1. slimnīcā, pelnītā atpūtā devies pirms septiņiem gadiem. Sapratis, ka pietiek, un viss. Tagad kopā ar sievu mitinās nelielā mājiņā Vecāķos un gaida ciemos abas mazmeitas un mazdēlu. “Mums tur ir dārziņš, kur aug puķes, tomāti, gurķi. Man ir arī suņuks, ar kuru es vismaz trīs četras reizes dienā dodos pastaigā līdz jūrai un atpakaļ. Tas nostiprina veselību, jo līdz pat šim laikam nelietoju nekādus medikamentus. Uzskatu, ka daba, jūras un meža gaiss ir labākās zāles,” viņš saka.