Armands Krauze iestājas, lai jaunus dabas liegumus privātām zemēm varētu uzlikt tikai ar īpašnieka atļauju 1
“Nepārprotiet, es nekādā gadījumā neesmu pret dabas aizsardzību vai zaļām idejām,” sarunas sākumā saka zemkopības ministrs Armands Krauze (ZZS). “Esmu pret to, ka šo ideju vārdā cilvēkiem faktiski tiek atņemti īpašumi, iespēja tajos saimniekot.”
Problēma ir pietiekami sāpīga, taču – kā to risināt? Par to un citām ar dabas liegumiem saistītām lietām LA.LV saruna ar zemkopības ministru.
Ļoti liela platība Latvijas valsts mežu apsaimniekotajos mežos atvēlēti tieši šiem vērtīgajiem biotopiem. Ja nemaldos, tad šie biotopi aizņem aptuveni 351 tūkstoti hektāru, tātad nevar teikt, ka mēs nerūpējamies par šīm te nozīmīgo sugu dzīvotnēm…
“Latvijas valsts meži” tiešām ir milzīgas platības atvēlējuši dabas aizsardzībai. Ja runājam par to naudas izteiksmē, tad aptuveni rēķinot, šajās teritorijās esošās koksnes vērtība varētu būt līdz pat pieciem miljardiem eiro. Tā ir milzīga summa, kura nolikta malā un atvēlēta dabas aizsardzībai. Priekš mazās Latvijas šīs platības ir ļoti lielas un tur, kur nofiksēti šie apgrūtinājumi, nekāda saimniekošana netiek veikta vai arī tiek veikta atbilstoši Eiropas nozīmes biotopos noteiktajām prasībām. Tomēr runa jau ir par to, ka šie aktīvisti dodas uz privātiem saimnieciskiem mežiem un mēģina tajos atrast biotopus bez jebkādas mežu īpašnieku piekrišanas.
Savulaik nācies dzirdēt stāstus par privātos mežos vai pļavās slepus pārnestiem aizsargājamiem augiem no citām teritorijām, lai pēc tam tos “atrastu”, bet attiecīgajam mežam noteiktu aizsargājamās dabas teritorijas statusu. Visticamāk, tā ir tikai “lauku leģenda”, taču tādi stāsti tukšā vietā nemēdz rasties…
Tādas baumas ir dzirdētas, taču oficiālu pierādījumu tam nav. Tomēr tas, ka viņi privātos īpašumos iet un meklē šos aizsargājamos augus, tā gan ir tiesa. Tā sistēma, kura mums šajā jomā izveidojusies, ir ļoti negodīga. Dabas aizsardzība ir apsveicama, taču tai jābūt līdzsvarotai ar privātpersonu tiesībām apsaimniekot savus īpašumus. Šobrīd tiem, kuru mežos noteikts dabas liegums, paliek tikai pienākumi – maksāt nodokļus un šo mežu uzturēt, tiesību tajos saimniekot un gūt peļņu viņiem nav. Tas tiešām līdzinās komunistu laikiem, kad cilvēkiem tika atņemti īpašumi. Kā citādi lai nosauc to, ka privātīpašumā – vai tas būtu mežs vai pļava, bez īpašnieka piekrišanas atnāk sveši cilvēki, paziņo, ka te ir dabas vērtības, un saimniekam uz savu īpašumu tik vien atliek, kā noskatīties.
No tā meža, ko senči ir stādījuši un kopuši ar domu, ka nākamās paaudzēs te varēs iegūt ražu, nu, mūsdienās tā nesanāk. Kādreiz tas ir bijis saimnieciskais mežs, ko cilvēki ir stādījuši un rūpējušies par viņu, bet šodien kāds atnāk un pasaka, ka tas ir ļoti vērtīgs biotops. Tas ir ļoti, ļoti negodīgi, jo neviens meža īpašniekam nekompensē tā vērtību. VARAM piedāvātās kompensācijas ir kādi daži eiro, lai gan mežs ir desmitiem tūkstošu eiro vērts. Ja reiz cilvēkam atņem tiesības ar savu īpašumu rīkoties un sabiedrības interesēs to būtībā nacionalizē, tad godīgi būtu, ja īpašniekam par to arī samaksātu pilnu cenu.
Jūs domājat, tirgus cenu, tik, cik maksā normāls, saimnieciski izmantojams mežs?
Tieši tā.
Cik lielas īsti ir kompensācijas par to, ka privātā mežā noteikts dabas liegums un saimnieciskā darbība tur nedrīkst notikt?
Par vienu hektāru var dabūt līdz 190 eiro. Simt gadiem jāpaiet, lai cilvēks sakrātu to summu, kāda varētu būt tāda meža vērtība, kurš ir jau izaudzis un gatavs zāģēšanai.
Vai varētu būt tā, ka šie arvien jaunu biotopu meklējumi privātos īpašumos ir saistīti ne tik daudz ar vides aizsardzību, lai gan šī komponente tur neapšaubāmi ir, cik ar Eiropas Savienības naudas apgūšanu?
Protams, šajā sistēmā daudz kur ir Eiropas nauda. Piemēram, biotopu kartēšanā, taču jāiegulda ir arī valsts nauda. Piemēram, ja kāda organizācija valstī noteiktā kārtībā uzraksta iesniegumu, ka tā kādā īpašumā mežā atradusi vērtīgu augu vai dzīvnieku, tad ir vajadzīgs eksperts, kurš to novērtē. Bet tie eksperti nāk no tās pašas organizācijas, kas šo vērtīgo augu vai dzīvnieku ir atradusi! Izveidojies tāds sava veida klubiņš – eksperti ir tās pašas organizācijas biedri. Piemēram, Ornitoloģijas biedrība ir tā, kas atrod kādu retu putnu, un Ornitoloģijas biedrība ir arī tā, kas sniedz eksperta pakalpojumus. Tas, manuprāt, ir diezgan nekorekti, tāds sava veida bizness. Viņi jau nedarbojas pa saviem īpašumiem, bet gan pa svešiem. Es to redzu tā, ka cilvēkiem tiek atņemti īpašumi.
Cik lielā mērā tas veicina izpratni par dabas aizsardzības nepieciešamību?
Neveicina. Paraudzīsimies uz šo gadu, kurš biežo lietavu dēļ lauksaimniekiem ir ļoti grūts. Šādos smagos gados lauksaimnieki izmanto mežu ienākumu gūšanai, lai nosegtu zaudējumus. Vēl daudzi nozāģē mežu, lai investētu saimniecībā, citiem, savukārt, ir nepieciešami līdzekļi savas veselības sakārtošanai, piemērus var minēt daudz. Taču ja šis īpašums ir apgrūtināts, viņš neko nedrīkst darīt, tikai skatīties, kā nokalst koki. Piemēram, Gaujas Nacionālā parkā mizgrauzis ir bojājis egles, bet tās nedrīkst nozāģēt. Ja kāds vēlas, var aizbraukt uz turieni, kaut vai uz Līgatni, un apskatīties uz nokaltušām eglēm, kuras zaļo ideju aizstāvji neļauj nozāģēt. Šīs egles tur stāv, sāk gāzties un paliek jau bīstamas cilvēkiem. Beigās atsevišķas teritorijas, kur iepriekš bijusi smuka egļu audze, sāk līdzināties džungļiem – mizgrauzis to ir bojājis, viņa ir sakritusi krustu šķērsu, un tas viss izskatās tiešām briesmīgi. No egļu meža tur vairs nav nekā, ir vienkārši krituši koki un krūmi.
Vai tad nav tā, ka mizgrauža bojātās egles jāizcērt sanitārā izlases cirtē, jo pretējā gadījumā mizgrauži postīs arvien jaunas un jaunas audzes?
Protams, viņš savairosies un dosies tālāk! Visur, kur ir saimnieciskie meži, tam ļoti stingri tiek sekots līdzi un mizgraužu izplatība nekavējoši ierobežota, līdzko šie kaitēkļi parādās. Mums paveicies, ka šis gads ir tik lietains, jo tādos laikapstākļos mizgrauži tik aktīvi neizplatās. Bet visus iepriekšējos gadus koki tika bojāti un faktiski viņus vajadzēja zāģēt. Ja tas ir saimnieciskais mežs, tad līdzko parādās mizgrauzis, neatkarīgi no koka vecuma var saņemt atļauju un veikt sanitārās cirtes. Tur, kur ir kaut kādi ierobežojumi, kā Gaujas Nacionālajā parkā, tur šis mizgrauzis vairojas un no skaistā meža nekā nav.
Kāds, jūsuprāt, ir risinājums?
Jaunus biotopus, dabas liegumus un apgrūtinājumus vajadzētu atļaut uzlikt tikai ar zemes īpašnieka piekrišanu. Latvijā ir pietiekami daudz tādu meža īpašnieku, kuri tam labprāt piekristu. Piemēram, rīdzinieki, kuriem ir mežu īpašumi tālu ārpus galvaspilsētas, vai mežu īpašnieki lauku teritorijās, ja viņi piekrīt, ka šādus apgrūtinājumus var uzlikt. Jebkurā gadījumā tad, kad liegums tiek uzlikts, uz šī dokumenta jābūt arī zemes īpašnieka parakstam, ka viņš to vēlas.
Jāpiekrīt, ir tiešām dīvaini, ka meža īpašnieks vienā dienā saņem paziņojumu, ka viņa īpašumā tagad ir dabas liegums un viņš tur vairāk neko darīt nedrīkst…
Tieši tā. Latvijā joprojām ir spēkā Satversmē noteiktais, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu, respektīvi, arī tiesības ar savu īpašumu rīkoties un to apsaimniekot. Iedomājieties, ka jums ir īpašums, kurā esat iecerējis uzbūvēt sev dzīvojamo māju. Un tad pēkšņi jūs saņemat dokumentu, kurā teikts, ka turpat tuvumā iemitinājies rets putns un būvēt neko nedrīkst. Jūs paliekat bez mājas un arī vērtība tam zemes gabalam vairs nav nekāda. Ja tur nedrīkst būvēt, iegūt kokus, apart laukus un iesēt labību, tad šī īpašuma vērtība ir tuvu nullei. Tas nozīmē, ka esošā kārtība noteikti jāmaina un turpmāk šādas lietas var darīt tikai ar zemes īpašnieka atļauju.
Ir pilnīgi iespējams, ka šādi likuma grozījumi Saeimā tiks gluži vienkārši izgāzti. Ko tad? iesiet uz Satversmes tiesu?
Cik man zināms atsevišķi cilvēki jau ir uzsākuši tiesvedību par to, ka savulaik ticis uzlikts mikroliegums, putns, kura dēļ tas darīts, šajā vietā sen vairs nedzīvo, bet neviens šo mikroliegumu neņem nost, jo varbūt tas putns kādreiz atkal parādīšoties… Domāju, ka tiesvedības tiešām būs.
