Armands Puče: Evikai ir drosme uzspļaut izmaksu un birokrātijas pārskatīšanai, jo viņa ir pie sadales
0
Premjeres dūša, uzbraucot uzņēmējiem un viņu pārstāvjiem – sak, ko jūs tur esat savos prātos iedomājušies, kas tie par murgiem ar izmaksu samazināšanu un tādā garā – diezgan labi raksturo vispārējo situāciju valsts administrēšanā. Varneši paskatījās, paskatījās un saprotot, ka viņiem par to nekas nebūs, turpina rullēt gurķi, jeb citiem vārdiem – izlikties, ka viņi strādā, bet problēmas lai viņu vietā risina nodokļu maksātāji.
Šajā situācijā nav svarīga būtība, svarīgi – kā tas izskatās. Pāris piemēri, lai būtu saprašana.
Slavenā pasaules iekarošana, kas saucās – dalība Japānā rīkotajā “Expo”. Kā jau varēja gaidīt, mūsu aktivitāšu esence tur pārsvarā grozās ap tūdaliņiem un tāgadiņiem, kas nav slikti, bet kopumā no tā labums ir tikai izpildītājiem. Tagad vēl dejošanais un koru dziedāšanai klāt nākusi adīšana, ko laikam konceptuāli var pabāzt zem zaļās idejas. Tas gan ir pretrunā ar kādreizējo pozicionēšanos, ka “esam vērsti uz tehnoloģijām un inovācijām”, bet tas nevienu vairs neinteresē.
Valsts aģentūra, kas šo rīko, cer, ka visa šī kampaņa līdz 2028. gadam palielinās Latvijas uzņēmumu eksportu uz Japānu par 50 miljoniem eiro, bet Japānas investīcijas Latvijā pieaugs par 30 miljoniem. Četri līgumi jau esot noslēgti. Ja paskatās līdzšinējo bilanci ar uzlēcošās Saules zemi, tad tas nozīmē, ka mēs visu dubultosim. Nav slikti. Ja tas nenotiks? Tad par šo visi aizmirsīs. Līdzīgi kā ir aizmirsuši, cik mums šī tautās iešana patiesībā jau ir izmaksājusi.
Viņdien sabiedriskais medijs publicēja ziņu, ka Latvijas dalība “Expo” izmaksājusi divus miljonus. Neesot liela nauda, jo mēs visu esot dalījuši ar leišiem uz pusēm. Kur igauņi? Igauņi nepiedalās, jo neredz tam praktisku jēgu.
Tagad parunāsim par īstajām izmaksām, kas, kā jau valsts struktūrās pierasts, tiek mudžinātas tā, lai neviens neko nesaprastu un neuzdotu jautājumus. Bet jautājumi ir. 2023. gada 24. oktobra Ministru kabineta sēdē valdība no Ekonomikas budžeta līdzekļiem piešķīra dalībai “Expo 2025” apaļus 5 miljonus 653 tūkstošus un 989 eiro. Tātad – tie tomēr nav divi miljoni.
Nav arī nekas dzirdēts, ka atbildīgā aģentūra ir atteikusies no tiem pieciem miljoniem ar asti. Tad kāpēc šajās dienās kaut ko murgot par diviem miljoniem, kas esot mūsu īstās izmaksās? Kur tādā gadījumā pazuda vairāk nekā trīs miljoni? Un, ja nepazuda – skaidrs, ka nepazuda – kāpēc tēlot, ka mēs esam bijuši it kā taupīgi, kas nemaz šajā situācijā tā nav? Varbūt tāpēc, ka, neskatoties uz kultūras sakariem ar Japānu, neko citu jau mēs no visa šīs kampaņas vairāk neizspiedīsim, par ko ļoti delikāti tagad sāk norādīt gan Latvijas vēstnieks Japānā, gan “Expo” ģenerālkomisāre (!) no Latvijas puses.
Kāds noteikti teiks, ka vēl nevar zināt, kurš smiesies pēdējais. Var, var… Kamēr Latvijas valsts pārvalde attiecas pret nodokļu maksātāju naudu tieši tik bezrūpīgi kā attiecas, mums par smaidiem un smiešanos ir jāizmirst.
Starp citu, iepriekšējā “Expo” izstāde Apvienotajos Arābu Emirātos mums arī izmaksāja piecīti, kur Latvijai bija savs paviljons un cits koncepts. Un kāds ir slapjais atlikums?
Tas tā, kā šajās dienās mums stāsta, ka Eiropas basketbola čempionāts došot labu pienesumu Latvijas ekonomikai, jo igauņi brālīši mums atvedot daudz naudas. Tikai pasakiet, kā tas tā sanāca, ka igauņi pie viena uz Latviju atveda arī savu alu – 50 tūkstošus litru, ko izlej pie Raiņa kājām? Slavenajai igauņu “Saku” alus darītavai ir sava telts Esplanādē un iekšā tur var iekļūt tikai tad, ja esi nopircis biļeti un esi igaunis. Tātad, igauņi tomēr kaut ko skaita. Kurā budžetā viņi ieskaitīs “Saku” alus tirdzniecību Rīgā – paši domājiet. Tā kā Latvijas valsts maksā par čempionāta rīkošanu, loģiski būtu, ka “Saku” alus firma maksātu Latvijas valsts kasē kaut kādu nodevu par savu rosīšanos mūsu lielpilsētā, bet baidos, ka šī nauda ies garām mūsu kroņa kasei.
Garām kasei iet arī cīņa ar birokrātiju un izmaksām. Ja būtu citādi, tad nez vai 2025. gada rudenī valsts kapitālsbiedrības “Pasažieru vilciens” galvenā amatpersona, ar gada algu 106 319 eiro – kā ministram! – vēl turpinātu strādāt arī “Valsts nekustamajos īpašumos”, kur darbiņš padomē viņam ienes papildus 32 184 eiro.
Kad TV24 kolēģe Anna Jakšta tiešajā ēterā pavaicāja Raitim Nešporam, kuru tad no diviem darbiem viņš apdala ar savu uzmanību, godavīrs atzina, ka “Pasažieru vilciens” tomēr ir galvenā organizācija. Tur viņš strādā. Bet tajā otrajā vietā – tā jau tikai uzraudzība. Nekas pret konkrēto personu, tikai atgādinājums – mēs tā kā esam valsts līmenī nolēmuši taupīt, optimizēt, tikt vaļā no birokrātijas liekajām funkcijām. Ja šajā minētājā piemērā neviens no valsts pārvaldes nav saskatījis absurdu, tad ko gaidīt no premjeres, ka viņa izpratīs uzņēmēju prasības par mazinājumiem?
Paņemsim vēl vienu piemēru – lielo slimnīcu būvniecību. Tur veidojas ārprāta ieleja, kur saimnieko bezatbildība un bezrūpība. Ar kādu centību tiek dauzīti celtnieki, kas kaut ko nav izdarījuši laikā, lai gan patiesībā – tas būtu jādala uz pusēm. Starp tiem, kas būvē un tiem, kas pasūta. Būvē konkrētas firmas ar nosaukumiem, atbildīgo vārdiem un uzvārdiem. Kas pasūta? Valsts. Un punkts! Nekā nebija. Arī pasūtītājs nav anonīms.
Kas attiecas uz lielajiem veselības nozares projektiem, tad zivij ir galva. Tāds Valsts sekretāra vietnieks finanšu jautājumos Boriss Kņigins – pirms tam apguvis arī Finanšu ministriju, bijis ES fondu apguves departamenta vietnieks. Tāds klusais kadrs, pa maliņu. Ja kaut kas nenotiek ar fondu vai naudas apguvi nozarē, viņam būtu jāatbild. Jo vietniekam par to maksā – 98 046 eiro gadā. Kur staigā vai slēpjas viņa atbildība? Kādas īsti funkcijas tad šis cilvēks par simts stabiem izpilda? Jo atgādināšu, ka Stradiņos ar otrā korpusa būvniecību tika pateikts, ka tie vieni celtnieki neko nemāk, bet tie nākamie būs īstie… Tad kaut ko runāja par sadārdzinājumiem, par fondu apguvēm, kas nenotiekot laikā. Tagad saka, ka pasākums iebraucis konceptuālā auzu laukā ar sekām. Bet kurš stūrēja? Kurš sēja? Un tādi Borisi – vietnieki – ir visās ministrijās!
Kad Evika Siliņa skatās lielo basketbolu, sēžot laukuma malā pirmajā rindā – arī viņai neviens nav pateicis priekšā, ka tas neizskatās smuki. Tas nav arī solīdi. Jo viņa tur sēž tikai tāpēc, ka kāds šo izklaidi apmaksā. Un tas nav Vējonis, lai gan viņam to ļoti gribētos…
Tie ir tādi puikas kā Siliņas un Šuvājeva nīstais uzņēmējs Bite, un vēl daudzi citi viņam līdzīgie, kuri strādā un maksā šajā valstī nodokļus. Izpratne konceptuāli ir greiza, kad runā par valsts lomu kaut kādās pārdalēs. LOK prezidents, saņēmis naudu no Valsts kases plaukta, lai segtu savus kumēdiņus, saka lielu paldies premjerei – it kā viņa no savas kabatas šos miljonus izvilktu. Tāpēc jau Evikai ir drosme uzspļaut izmaksu un birokrātijas pārskatīšanai, jo viņa ir pie sadales, nevis taustsaimniecības.
