Kultūra
Mūzika un deja

Atdot daļiņu no saņemtā. Saruna ar Jāni Lūsēnu0


Jānis Lūsēns: “Man ir tik daudz dots, tad arī varu dalīties ar to, kas man ir. Tādā veidā, iespējams, atdodu kādu daļu no tā, ko pats esmu saņēmis.”
Jānis Lūsēns: “Man ir tik daudz dots, tad arī varu dalīties ar to, kas man ir. Tādā veidā, iespējams, atdodu kādu daļu no tā, ko pats esmu saņēmis.”
Foto: Timurs Subhankulovs

Nedēļā, kas seko valsts svētkiem, 23. novembrī, pasaules pirmizrādi piedzīvos Māras Zālītes un JĀŅA LŪSĒNA muzikālā poēma “Kā ābeļdārzs ir brīvība”. Skaņdarbu Jānis Lūsēns salīdzina ar citu savu un Māras Zālītes kopdarbu – “Mistērija par sapni un mīlestību” –, kurā tāpat piedalījās gan instrumentālisti, gan solisti, gan kori.

Tiesa, šoreiz viena Valsts akadēmiskā kora “Latvija” vietā veseli trīs – meiteņu koris “Spīgo”, jauktais koris “Balti” un vīru koris “Frachori” Valda Butāna vadībā.

Poēmā līdzdarbojas arī aktieri Artūrs Skrastiņš un Ilze Ķuzule-Skrastiņa, bet starp solistiem ir gan operdziedātāja Kristīne Zadovska, gan Daumants Kalniņš, Zigfrīds Muktupāvels un Andris Ērglis. Muzikālās skaņās brīvības stāstu iedzīvinās divi Jāņi Lūsēni – seniors un juniors –, kā arī Harijs Gūtmanis, Evija Mundeciema, Marita Karpa, Latvīte Cirse un Jānis Ozoliņš.

Uzveduma pieteikumā minēts, ka tā darbība notiek Jelgavā, jo tieši šeit pirms simt gadiem tika uzveikts Bermonta karaspēks. Kā ideja bija šī muzikālā poēma?

J. Lūsēns: Tas ir Jelgavas pasūtījuma darbs, un liels prieks, ka pilsēta, kas daudz cietusi, arī Otrajā pasaules karā tik ārkārtīgi nopostīta, domā par savu vēsturi.

Vispār man liekas ļoti labi, ka atceramies pagātni, nevis tikai skrienam uz priekšu.

Tā ir ļoti laba ideja. Paldies Mārai Zālītei, ka viņa piekrita, jo šādi vēsturiskie darbi viņai labi padodas.

Gribas jau teikt – jums abiem kopā ļoti labi padodas.

Tik ļoti neiedziļinos vēsturiskajos notikumos, man fakti – kurš karoja, kad, ar ko – ir otrajā plānā, vairāk domāju par cilvēcisko un psiholoģisko pusi. Turpretī Māra ārkārtīgi skrupulozi pēta vēsturi un pratīs pasacīt, kur ir tiešām vēsturisks notikums un kur nosacītība – mākslas darbs to pieļauj –, bet svarīgi, lai tā atstātu emocionālu nospiedumu sirdī un galvā.

Kad pats pirmoreiz saskārāties ar bermontiādi?

Tas jau bija pirms kāda laika, kad arī ar Māru strādājām pie “Kaupēn, mans mīļais!”. Tur gan nebija skarta tik daudz bermontiāde kā Pirmais pasaules karš kopumā, tā sekas. Vienmēr esmu uzsvēris: džeki, padomājiet, ar kādiem ieročiem viņi cīnījās – izšāvi vienreiz no šautenes, un tālāk ir durkļu cīņas.

Lai pamēģina kāds mūsdienīgi ekipētais karavīrs nostāties tur pretī!

Un visi tādi jauni čaļi, baisi tas ir, baisi. Domāju, ka tas ir milzīgs šoks, kad tas jaunais cilvēks atnāk no kara, atgriežas pie ģimenes, kā viņš tad tālāk dzīvo. Bet, protams, viņi ārkārtīgi uzupurējās idejas vārdā; domāju, mēs ne piecus procentus tagad nevaram no tā, ko viņi.

Ja sakāt, ka tā ir oratorija ar caurviju motīvu, tad jau ir noteikti arī sižets…

Sižetos nekas jauns nav izgudrots kopš senajiem grieķu mītiem. Tam laikam ļoti aktuāli – cilvēki bija izšķiršanās priekšā, par ko cīnīties, kur iet – bardaks bija šausmīgs, pie tā laika izglītības līmeņa un augšu iespējām manipulēt katra nejaušība varēja nostrādāt liktenīgi.

Tāpēc sižeta pamatā ir divi čaļi, kas iemīl vienu meiteni.

Viens aiziet pie sarkanajiem, otrs – pie baltajiem, un caur šādu vienkāršu stāstu arī tiek izstāstīts mūsu Brīvības cīņu stāsts. Savā ziņā tas ir emocionāls veltījums, paspilgtinājums šābrīža konkrētiem notikumiem.

Skaņdarba forma raksturota kā muzikāla poēma. Ko tas īsti nozīmē?

Nu kā lai to vēl nosaucu? Par kantāti, oratoriju ar caurviju motīviem. Mēģināju to visu ielikt pietiekami demokrātiskā mūzikas valodā, lai darbs, vienreiz nospēlēts, neiegultos plauktos tādēļ, ka grūti mācīties, grūti atskaņot. Ļoti svarīgi dabūt tajā smagajā tēmā vieglumu – tā vienmēr ir sarežģītākā lieta, jo, ja tik smagu tēmu vēl arī smagi parāda, tad cilvēki to sāk atgrūst, uztvere vairs neņem pretī.

Šajā darbā ir ļoti labi Māras Zālītes teksti – negribu tos saukt tikai par dziesmu tekstiem, tas būtu triviāli –, tā ir tiešām laba dzeja.

Mārai ir ļoti smalka izjūta, tas mūs vieno – tā bija “Mistērijā par sapni”, dziesmā “Trīs zvaigznes”, ko vēl joprojām dzied visās malās. Tas ļoti priecē, zinot, kāds koriem ir švakums ar mūsdienu repertuāru. Ceru, ka arī šīs dziesmas aizies tautā. Ar Jelgavu ir vienošanās, ka notis likšu savā mājaslapā, lai visi, kam gribas, var tās bez maksas ņemt un lietot.

Dāvināsiet?

Man ir tik daudz dots, tad arī varu dalīties ar to, kas man ir.

Tādā veidā, iespējams, atdodu atpakaļ kādu daļu no tā, ko pats esmu saņēmis.

Tā arī bija mana simtgades ideja, ka braucu uz novadiem un uzdāvinu savu koncertu – kā solidaritātes ideju, personīgo paldies.

Esat vairākkārt teicis, ka ir labi, ja komponistam ir savs dziedātājs. Jums tāds jau no seniem laikiem ir Zigfrīds Muktupāvels, pēdējos gados izcila sadarbība izveidojusies ar Kristīni Zadovsku. Viņi abi dziedās arī jaunajā darbā.

Jā, to esmu teicis un nenoliegšu. Tā ir daudziem komponistiem, arī Mārtiņa Brauna gadījumā, ja viņš sākumā būtu saticis citus cilvēkus, nevis Niku Matvejevu, droši vien viņa mūzika būtu citāda, tāpat Jurim Kulakovam ar “Pērkonu”.

Par ciklu ar Kristīni Zadovsku un Ingu Pētersonu kritika rakstīja, ka tas diezin vai izturēs pāris koncertus, bet nu jau bijuši vairāk par simtu un arī diski pārdoti. Tas bija mans naivais mēģinājums turpināt latviešu solodziesmas tradīciju.

Man ļoti patika pirmskara tradīcija – tas, ka turīgiem cilvēkiem bija saloni, kur sanāca kopā, spēlēja, dziedāja, runāja dzeju.

Ceru, ka to var atjaunot un ka cilvēki sajutīs, cik mazie formāti ir forši. Pamazām jau tas notiek. Prieks, ka tie, kas paņēmuši muižas bezcerīgā situācijā, cenšas tās atjaunot un ielikt saturu. Protams, vajag arī lielās zāles, jo simfoniskais orķestris var spēlēt tikai tādās, bet kamermūzika ir intīmos, mājas muzicēšanas apstākļos darāma lieta. Tur rastos tāds labs balanss starp lielajām zālēm un mazajiem formātiem, cilvēki atrastu sevi gan vienā, gan otrā.

Nupat uz ekrāniem nonākusi filma “Dvēseļu putenis” par to pašu laiku kā “Ābeļdārzs”. Vai iesiet to skatīties?

Aiziešu noteikti. Neskatoties uz simtgades koncepciju un projektu pārbagātību, tā tomēr atstājusi vienu ļoti labu pienesumu – simtgades filmas. Mēs parādām, ka ir režisori, ir filmas, un aicinājums kritiķiem – beidziet reiz kritizēt un sevi apliecināt, ļaujiet mākslai attīstīties!

Jūs domājat, kritiku nevajag nemaz? Arī konstruktīvu kritiku?

Bet vai tad mums ir profesionāla, konstruktīva kritika? Tās, kas bijušas pēc maniem un Māras Zālītes darbiem, nevar nosaukt par kritiku, tās ir lasītāju vēstules. Palasiet recenzijas par “Sfinksu”, par “Putnu operu”, “Leļļu operu”. Komponists pie operas strādā gadu.

Ja gribi analizēt gadu tapušu darbu, tad tev mēnesi jāsēž ar partitūru, jāpēta, jāsalīdzina, jāanalizē.

Tad kritika ir vismaz kaut kādā mērā salīdzināma ar komponista, radošās grupas ieguldījumu.

Pieminējāt “Leļļu operu” – jaunais operas direktors Egils Siliņš intervijā LNT pieminēja, ka tās atjaunojums atlikts…

Mēs, autori, ceram, ka iesāktais darbs un pārrunas par “Leļļu operas” jauniestudējumu turpināsies. Mūsu vēlme strādāt ar “Putnu operas” scenogrāfu un kostīmu mākslinieci bija pamats tam, ka lūdzām atlikt iestudējumu uz 2021. gadu. Tur nevajag nekādu iepirkumu vai konkursu, tā komanda ir pietiekami profesionāla, lai viņiem uzticētos – 140 “Putnu operas” izrādes ir labākā garantija kvalitātei. Taču, kā jau pieprasītiem profesionāļiem, viņiem nākamais gads saplānots.

Ja reiz nonācām pie Operas, ko domājat par jauno vadību?

Jāskatās, kāda būs koncepcija. Katram vadītājam jau ir kāda sava stiprā puse. Zigmars (Zigmars Liepiņš, līdzšinējais LNOB vadītājs. – L.K.-Š.) bija vairāk saimnieks, kurš rūpējās par iekšējo klimatu, balansu. Man šķiet ļoti svarīgi, ka šādu lielu uzņēmumu pārzina cilvēks, kuram pašam ir bijis uzņēmums, kurš zina, kā nauda jānopelna. Citādi ir, ja tu visu mūžu strādā valsts uzņēmumā un prasi dotācijas.

Tagad izsludināts konkurss uz Dailes teātra direktora vietu.

Domāju, ka tāda amata pretendentiem prasībās obligāti jāieraksta, lai viņi vismaz piecus gadus būtu pelnījuši naudu, maksājuši nodokļus un pratuši arī citus nodrošināt ar algu.

Tādā ziņā valsts struktūrām nepatīkams piemērs ir mūzikas nams “Daile”, kur Anda Zadovska bez dotācijām pelna, maksā nodokļus, par kuriem varētu vienu valsts dotētu kolektīvu uzturēt, un rīko augstvērtīgus mūzikas pasākumus.

Jūs domājat, ka kultūra nebūtu jādotē vispār?

Ir jādotē, neapšaubāmi vajadzīga valsts atbalsta programma, bet vispirms vajag izvērtēt, kam dot. Man gribētos redzēt Kanādas modeli, kad nauda tiešām seko cilvēkam, kad pierādi, ka tavus sarīkojumus apmeklē, un tad daļu naudas valsts atmaksā. Un tēriņus vajag samazināt.

Jau vairākkārt esmu teicis par jauno koncertzāli – nu tik bliezīsim celtni uz simts miljoniem eiro, sacentīsimies ar Hamburgas koncertzāli.

Vispirms vajag satura koncepciju. Koncertzāle būs Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rezidentūras vieta? Labi. Vai viņiem būs tādas algas kā Vīnē? Diriģēs Andris Nelsons? Kāda būs saturiskā koncepcija, kas tos koncertus apmeklēs, kāds būs zāles piepildījums? Mēs to zinām? Nē? Tad kāpēc runājam par telpām, bet vispār nerunājam par saturu? Tur jābūt kārtīgām algām, lai mūziķiem nav jāskraida pa desmit darbiem, labam virsdiriģentam un satura koncepcijai uz desmit gadiem!

Uzvedums Jelgavā būs pēc 18. novembra. Vai jums ir savs svētku rituāls?

Vienīgais rituāls ir paspēt no viena koncerta uz otru, un izgulēties (smejas).

Paldies Valsts prezidentiem, kuri katru gadu aicina uz valsts svētku sarīkojumiem, bet nekad nav bijis laika.
Saistītie raksti

Jāsaka – paldies Dievam. Varbūt pēc desmit gadiem neviens nekur neaicinās, tad varēšu aiziet uz pieņemšanu pie Valsts prezidenta. (Smejas.)

Un tad nāk decembris…

Nē, šoreiz decembrī atpūtīšos, pietika jau ar jubilejas koncertiem. Gribu kaut ko sagatavot uz nākamo gadu, domāju, mums būs jauna programma kopā ar Zigfrīdu.

LA.lv
LA
LA.LV
Kultūra
Improvizācijas šovs “Spiediens” dodas pirmajā izrāžu tūrē
18 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
Aicina piedalīties neparastā Latvijas Radio bigbenda ierakstā
20 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
FOTO: Kolēģu mākslinieku un talanta cienītāju lokā atklāta Alekseja Naumova un Vilena Kinnapu kopizstāde
20 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA
Latvijā
Krūmiņam un Raitumam piemēro kopumā 86 000 eiro sodu lietā par ZZS un “No sirds Latvijai” nelikumīgu finansēšanu
12 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Eiroskeptiķi vēlas, lai Bigbens iezvana breksitu
9 stundas
LE
LETA
Latvijā
Ģenerālprokuratūra par Misānes lietu: Latvijas pilsoņu tiesību aizstāvēšanai nevar tikt izmantoti nelikumīgi līdzekļi 2
11 stundas
LE
LETA/LA.LV
Sports
Latvijas izlasē uzspēlējušais Tobers pārceļas uz Polijas čempionātu
9 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Ukrainas prezidents atsakās pieņemt Hončaruka atlūgumu
10 stundas