Egons Dombrovskis: “Šis ir muzikāli poētiski vizuāli skumjš stāsts par mīlestību, kurā katrai vizuālajai detaļai ir sava nozīme.”
Egons Dombrovskis: “Šis ir muzikāli poētiski vizuāli skumjš stāsts par mīlestību, kurā katrai vizuālajai detaļai ir sava nozīme.”
Foto: Justīne Grinberga

“Aizklapēsiet ciet teātri, taisīsiet sarkano lukturu māju?” Saruna ar Liepājas teātra aktieri Egonu Dombrovski 12

Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Sestdien, 3. oktobrī, Liepājas teātrī pimizrādi piedzīvos Mihaila Ļermontova poēmas “Dēmons” iestudējums Viestura Meikšāna režijā, kuram vajadzēja priekškaru vērt jau pavasarī. Tas iecerēts kā vizuālā teātra izrāde, kuras laikā īpaši iestudējumam radīto komponista Matīsa Čudara mūziku atskaņos džeza trio “Auziņš – Čudars – Arutyunyan”. Galvenajās lomās – EGONS DOMBROVSKIS un Anete Berķe.

Aktieri Egonu Dombrovski izdevās satikt mēģinājumu starplaikā Liepājā, un mūsu saruna bija rimta, ar ziemeļniecisku rāmumu mēģinot sajust kādu daļu no suģestijas, ar ko liekas apvīta režisora Viestura Meikšāna iestudētā Mihaila Ļermontova poēma.

Tomēr tikpat svarīgi, kā runāt par garīgo telpu ap otro Liepājas teātra pirmizrādi 114. sezonā (pirmā bija “Malыš” septembra sākumā), bija arī pieminēt tā neseno finansiālo krīzi.

– Kas jūsu izjūtās īsti notika un pašlaik notiek ar Liepājas teātri?

E. Dombrovskis: – Kultūras ministrijai ir iedota nauda, finansējums tieši kultūras atbalstam. Nekādi nevaru saprast, ka tikai tāpēc, ka juridiski skaities kaut kas cits, tu neesi kā visi. “Mēs” tev nevaram iedot naudu.

Tai pašā laikā nauda ir domāta tieši kultūrai. Un tad man rodas jautājums: Liepāja nav Latvija? Daugavpils, Balvi, Gulbene nav Latvija? Tā ir kaut kāda atsevišķa valsts?

Mūsu jau tā ir maz, un tagad vēl sadalām: tu tagad juridiski esi mans audžubērns, tev neko nedošu, jo neesi mans īstais bērns… Tomēr šis bērns taču tika audzināts ģimenē. Kas tagad notiek? Nesaprotu, kāpēc mēs tā sadalām.

Nu, aizklapēsiet ciet šo Liepājas teātri, ēku, kas paredzēta tikai kā teātris – taisīsiet sarkano lukturu māju?

Nu, aizlaidīsiet simts cilvēkus bezdarbniekos… Un tikai dēļ kā? Tikai tāpēc, ka pēc papīra neskaities īstais? Tā ir attieksme. Nu taču pakustini galvu un izmaini tos papīrus!

Visi taču saprotam situāciju, tad labāk draudzīgi apsēžamies un izdomājam: tagad ir grūti, mēģināsim palīdzēt! Sāksim ar to, ko varam izdarīt, nevis paziņojam, ka nevaram. Neviens jau neprasa sev!

Viens var palīdzēt otram, man liekas, tas ir būtiski, jo mēs taču gribam, lai cilvēkam būtu labi. Un vēl, konkrēti runājot par Liepājas teātri, – te nav tikai aktieri, ir vēl daudz citu darbinieku, kuri ieliek savu talantu un dvēseli, savu darbu, ko viņi visu mūžu profesionāli ir darījuši.

Viss ir tik mazs, tāpēc saku, ka sadalīšana neder, sakot, ka Liepāja nav Latvija, jo pēc statusa esi kaut kas cits. Viss jau tepat vien ir.

– Kāda ir sajūta – būt kultūras darbiniekam šajos laikos?

– Laba, bet ir gan jautājums, vai paši skatītāji grib kultūru, jo teātris bez skatītājiem nav teātris. Mēs spēlējam cilvēkiem, un, protams, ir jādomā, ko viņi grib skatīties, tāpēc, veidojot repertuāru, ir dažādība katra gaumei. Piemērojamies tam, kā skatītāji izjūt pasauli.

– “Dēmona” pirmizrāde bija paredzēta jau pavasarī…

– Nesen rēķinājām, ka, ja mums būtu bijušas vēl piecas dienas [mēģinājumu. – D. J.] uz skatuves, tad izrādi būtu pacēluši, bet situācijas dēļ, kāda tā bija visā valstī un pasaulē, iestudējums tika pārcelts uz rudeni.

Mēģinājumi bija kopš februāra, tad sākās pārtraukums. Mēs gan visu kovidlaiku iekšēji mēģinājām, bet reāli darbu atsākām tikai pirms divām nedēļām. Tagad mums būs divas pirmizrādes – dienas un vakara –, lai skatītāji varētu ievērot distanci, tomēr kopumā it kā būtu spēlēts pilnai zālei skatītāju.

– Vai “Dēmona” tēls pa šo laiku izmainījās? Vai atsākāt līdzīgā noskaņā, kā toreiz, pirms iznāca pārtraukt?

– Ir lielāka jēga tam visam, ko tagad runāju. Izrādē ir puse teksta, kad lasu, un otra puse dialogā, tiešajā runā. Tagad spēcīgāk nekā pavasarī saprotu, ko tieši runāju. Iespējams, tāpēc, ka mums ar režisoru bijis ilgāks laiks visu analizēt.

Viss jau notiek tā, kā tam jānotiek. Nomainījās mana partnere (sākotnēji Tamāras lomā bija paredzēta Agnese Jēkabsone. – D. J.), bet Anete (Berķe) ir malacis, pirms mēģinājumu atsākšanās bija visu sagatavojusi. Vajadzēja kādas četras piecas dienas, lai atgūtu samācīto tekstu.

Toreiz, pavasarī, smējos, ka Dēmonu esam iesaldējuši, nu tad tagad esam viņu atkausējuši.

– Liepājas Dēmons ir stiprs gars? Kas tas “Dēmons” tāds ir?

– Dēmons ir Dēmons. Ar vājībām. Jā, mēs viņu pieņemam kā cilvēku. Čalis vairs neesmu, man jau ir 48 gadi. Dēmons ir vīrietis – starp kaut kurieni – debesīm un pazemi, pa vidu. Viņš sastop Tamāru, dzimst jūtas, viņš viņu iemīl.

Man pašam ir ļoti interesanti, jo līdz šim neesmu saskāries ar šāda veida iestudējumu. Neesmu bijis liels dzejas cienītājs, un, kaut gan mūzika man vienmēr bijusi tuva, nebiju uz “tu” ar džeza stilu.

Man ļoti patīk, ka teātrī ir dzīvā mūzika, un mūsu izrādē astoņdesmit procentu, pat vēl vairāk, laika skanēs dzīvā džeza mūzika, tas mani tā sajūsmina! Šī mūzika mani sajūsmina tāpat kā Ļermontova dzeja. Arī – Monikas Pormales vizuālais noformējums, tas, kā viņa strādājusi.

Protams, ir izaicinājumi – man personīgi divi – makten garš skūpsts un degšana uz skatuves. Vienreiz jau pamēģināju, kā tas ir – spēlēties ar uguni, kāda sajūta ir tad, kad mana roka deg.

– Aktiera rokas dedzināšana gan izklausās kā pārspīlējums, āķis publikas pievilināšanai. Vai tas attaisnojas?

– Tas būtu domāts kā – “nāksim paskatīties, kā rokas deg”? Nē, tas ir kā nosacījums, ka Dēmonam zināmā emocionālā stāvoklī izraisās šī iekšējā uguns, un tad mēģinājām panākt, lai tā parādītos arī uz skatuves.

– Ļermontova poēma ir sarakstīta citos laikos, citā valsts iekārtā, apkārt ir varenie Kaukāza kalni. Vai to bija viegli piemērot Liepājas atmosfērai?

– Tas nav lokāls stāsts, un runa nav tikai par Liepāju. Izrādi noteikti skatīsies gan liepājnieks, gan saldenieks, gan rīdzinieks, smiltēnietis… Lai tik brauc šurpu! Tas, ka režisors ir izdomājis izrādi iestudēt tieši Liepājā, bija viņa izvēle. Pieļauju, ka izrāde atšķirsies no citām, tā tiešām būs savdabīga, pat ļoti.

– Režisoram Meikšānam katra iestudētā izrāde ir atšķirīga. Vai aktieriem tas ir izaicinājums?

– Šai izrādē ir daudz izaicinājumu, un, laikam ritot, esmu tos iepazinis, sapratis, pieņēmis. Kad ar režisoru tikāmies pirmo reizi, viņš datorā rādīja bildes, kā mainās ainas, skan mūzika, un jau toreiz teicu – esmu noskatījies izrādi.

Mēs esam atvērti cilvēki un, ja reiz tādi esam, tad uzsūcam un pieņemam. Man ļoti patīk šī režisora pieeja, ka ir daudz jādomā un ka izrādē skan ne tikai poēma, bet ir izveidoti arī īsi prozas monolodziņi.

Sevī noformulēju: šis ir muzikāli poētiski vizuāli skumjš stāsts par mīlestību, kurā katrai vizuālajai detaļai ir sava nozīme. Ar katru mēģinājumu parādās aizvien jauni krāšņi skati, un tas ir fantastiski.

Poēmas teksts, mūzika, aktieri – katrs dod savu pienesumu un papildina viens otru. Nekādā gadījumā neesmu objektīvs un iepriekš īsti nebiju pazīstams ar dzejas izrādēm, taču tagad, tajā iedzīvojoties, liekas arvien jaudīgāk.

Personīgi man ir ļoti svarīgi, ka teātris baro ar emocijām. To izjutu jau, piemēram, Konstantīna Bogomolova izrādēs, kad režisors izteikti nodarbināja manu prātu, liekot domāt. Ir ļoti interesanti ieraudzīt, ko dažādas lietas nozīmē. Arī šajā izrādē ir tik daudz zīmju un simbolu.

– Izklausās krāšņi, intriģējoši un suģestējoši!

– Forši, ja tā izklausās! Tas būs jauks rudens iestudējums, vismaz pagaidām – ceru, ka nekas krasi nemainīsies – atmosfēras ziņā, un tā, protams, ir režisora ietekme.

Mēģinājumu sākumā likās, ka mūzika ievelk dzejas ritmā, bet režisors mani lauza, lai ritms nojuktu: es nāku kā dēmons, ar savu attieksmi, turpretim režisors iebilda, ka attieksme nav vajadzīga.

Režisors ir kā boss: viņš zina, kāpēc paņēmis materiālu, ko ar to parādīt un pateikt. Režisors saaicina cilvēkus ap sevi, un mēs, aktieri, ar savu personību un būtību tikai varam izdaiļot viņa telpu.

Kaut gan – ja vēl varu papildus piedāvāt arī savu redzējumu, tas nāk tikai par labu kopdarbam. Mēs vai papildinām klāt, vai nu tikai izpildām. Bet tas, ka esam atkarīgi no režisora, ir fakts, un to nevar noliegt.

Esmu aizrāvies ar šo iestudējumu, arī ar to mieru un harmoniju, ko tas visā mūsu ansamblī rada.

– Kuros laikos lugas darbība notiek?

– Tam nav nozīmes. Dažas detaļas, iespējams, liks domāt, ka tās ir mūsdienas, bet tas nav tik svarīgi. Man arī pašam patīk mākslas darbi, kuros laiks un telpa nav piesaistīti. Viss var notikt visos laikos: gan divdesmitā, gan astoņpadsmitā, gan divpadsmitā gadsimtā.

– Vai kaislības divpadsmitā gadsimtā bija tikpat spēcīgas kā mūsdienās?

– Ir jau kaut kas nācis klāt, kaut kas nobružājies… bet pamata emocijas jau visiem ir vienādas – dusmas, prieks, laime, mīlestība, skumjas.

Tikai katrā laikā ir savas pieņemtās normas un standarti, piemēram, kā nesen sapratām mūsu lugā “Ziloņcilvēks” (par galveno lomu Egons Dombrovskis ieguva “Spēlmaņu nakts” balvu “Gada aktieris”. – D. J.).

Visos laikos jau ir līdzīgi, varbūt tikai barbariskāk vai civilizētāk.

– Mūsdienās esam civilizēta sabiedrība vai barbariska?

– Man šķiet, ka mūsdienu sabiedrība ir kļuvusi agresīvāka. Ne tikai šajā vasarā, bet vispār. Var jau būt, ka to manu tikai tagad.

– Vai sabiedrība tik tiešām nevar iztikt bez aktiera darba un teātra? Teātri latvieši gājuši skatīties gan juku laikos, gan kara gados…

Saistītie raksti

– Domāju, ka katra cienījama profesija, ko dari no sirds, ir svarīga, ne tikai aktiera darbs. Ja ir pieprasījums, tātad tas ir vajadzīgs. Izzūd darbi bez pieprasījuma.

– Vai Liepājas teātris sevi jūt kā vienotu organismu, esat visi kopā?

– Nespļauj akā, no kuras pats dzersi! Ja tā nebūtu, arī es te nebūtu. Es te nepaliktu, ja nejustos piederīgs. Esmu liepājnieks, Liepāja mani ir labi adoptējusi. Tomēr mīļa man ir visa Latvija.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Veselam
“Šis nav melnais mēris, no kā cilvēki masveidā mirst,” Kreituse atgādina, ka Covid-19 ēnā paliek hronisku slimību pacienti 7
1 stunda
KD
Krista Draveniece
Stāsti
“Dzīvokli it kā pārzinu, bet tāpat gadās ieskriet kādā stūrī,” Kā Vilnis zaudēja redzi un mācās dzīvot no jauna
1 stunda
LE
LETA
Ziņas
KNAB rosina vēlreiz apsūdzēt deputātu Kaimiņu, viņš pats par to neko nezina
30 minūtes
IM
Ingrīda Mičāne
Laukos
Cilvēki izpirka, izplatītāji stāvēja rindās. Kādēļ zemnieki atsakās no griķiem? 1
6 stundas
LE
LETA
Ziņas
Iespējams pērkons un krusa. Laika prognoze piektdienai
3 stundas
IK
Ilze Kuzmina
Ziņas
Atkal tiks mainītas prasības skolām. Vidusskolas var palikt bez valsts naudas 10
8 stundas
LE
LETA
Ziņas
Plānoja nolaupīt un nogalināt cilvēkus: Teikā aiztur sevišķi bīstamu noziedznieku 6
9 stundas
LA
LA.LV
Veselam
Ārsti stāvokli vērtē kā smagu: slimnīcā nogādāts ar zālēm saindējies bērns
6 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Ralfs Eilands paziņo, ka kļuvis par mācītāju: “Lūgums turpmāk mani uzrunāt par mācītāju Ralfu!” 5
8 stundas
Raivis Šveicars
Ziņas
Grib aizņemt “Huawei” nišu. Latvieši pierāda, ka spēj radīt globāli konkurētspējīgus produktus 5
11 stundas
SM
Signe Mengote
Stāsti
“Liela ģimene ir īstena latviešu ģimene.” Stiprās un sportiskās Nenišķu ģimenes stāsts 2
10 stundas
IE
Ināra Egle
Ziņas
Vai šis ir pareizais laiks, lai veiktu autoratlīdzību nodokļa reformu? Kariņš atzīst nepilnības
8 stundas
EL
Egils Līcītis
Ziņas
“Rīgas Dinamo” ir novedams uz vēstures mēslaini. Egila Līcīša komentārs 14
10 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
FOTO. Liepāja uzmirdz krāsās: šādu pilsētu tu vēl nebūsi redzējis! 1
8 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Princis Harijs un Megana arī šogad lauzīs ģimeniskās tradīcijas: Ziemassvētkos viņi nebūs kopā ar karalisko ģimeni 9
8 stundas
AK
Aija Kaukule
Kokteilis
Žurnāliste un ētera personība Danute Juste: “Sapņoju, ka būšu nākamais Tarantīno un nedzīvošu Latvijā…”
Intervija 8 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Nedomāt par sliktāko scenāriju. Martins Dukurs par gatavošanos sezonai un noskaņojumu
10 stundas
AO
Andris Ozoliņš
Praktiski
Padomjlaika skapis par modernu mēbeli: 3 padomi, kā to izdarīt pašam
8 stundas
EL
Egils Līcītis
Stāsti
“Mani pārsteidz tā agresivitāte, kas nāk no liberāļu puses.” Saruna ar Dagmāru Beitneri-Le Gallu 32
21 stundas
LL
Lilija Limane
Stāsti
Ugunsgrēku dzēsīs zirga pajūgā un ar spaini rokās. Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem?
1 stunda
SK
Skaties.lv
Stāsti
Covid-19: Tēvs un meita nomira ar pāris dienu starpību. Tuviniekiem bažas par ārstu darbu 44
21 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Pārsteigums! Dziedātājs Markus Riva satuvinājies ar Samantu Tīnu 18
1 diena
LA
LA.LV
Veselam
“Mēs taču nedzīvojam kapos!” Keris par Covid-19 pārspīlējumu un mūsu veselības patiesajiem datiem 48
1 diena
RE
Reklāmraksts
Reklāmraksti
Zinātniski apstiprināts D3 vitamīna līderis Latvijā 4
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
vārds ietekmē tavu dzīvi: šīs dienas gaviļnieces – Īrisa un Irīda
8 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Aktrise Dita Lūriņa par stabilajām attiecībām ar vīru: “Iespējams, tas ir slinkums kaut ko mainīt…” 2
1 diena
SK
Skaties.lv
Stāsti
VIDEO. Kautiņš “Rīgas satiksmes” autobusā! Pasažieris ar suni uzbrūk šoferim 1
1 diena
EL
Egils Līcītis
Ziņas
“Mākslinieki pliki kā baznīcas žurkas, tagad nebūs naudas opioīdiem un alkoholam!” Egila Līcīša feļetons 23
1 diena
LA
LA.LV
Stāsti
“Sauca par trakiem suņiem, sita pa ugunsgrēka trauksmes pogu un pretojās,” “Depo” stāsta par agresīvo pircēju 32
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Šis ir mans laiks: dziedātājai Aminatai jauna dziesma
8 stundas
LA
LA.LV
Kokteilis
Tava iekšējā intuīcija šodien darbosies nevainojami! Horoskopi 23.oktobrim
2 stundas
LE
LETA
Ziņas
Muižniece rīkojas, lai Gobzems par “aicinājumu nelietot” maskas saņem sodu
18:17
TA
Tatjana
Ziņas
Atklāj, cik daudz Covid-19 gadījumu aizvadītajā diennaktī reģistrēti Rīgā
18:06
LE
LETA
Veselam
Vienam no mākslas centra “Zuzeum” darbiniekiem apstiprināta infekcija ar Covid-19
18:03