Kārlis Cīrulis
Kārlis Cīrulis
Foto: Timurs Subhankulovs

“Balets ir dzīvesstils.” Intervija ar baletdejotāju Kārli Cīruli 1

Inga Kaļva-Miņina, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Optiskās ilūzijas tests: pasakiet, ko pamanījāt pirmo, un uzziniet, kādu pirmo iespaidu par sevi radāt 20
VIDEO. Astrologa pareģojums: Ukrainas kara beigu laikam ir divi varianti 6
VIDEO. Amerikāniete nosauc lietas, kas viņu šokēja, pārceļoties uz Latviju, un uzskaita, ko amerikāņiem būtu jāmācās no mums 1
Lasīt citas ziņas

10. septembrī Latvijas Nacionālajā operā un baletā, atklājot jauno 2021./2022. gada sezonu, pirmizrādi piedzīvos horeogrāfa Kšištofa Pastora balets “Drakula” ar Vojceha Kilara mūziku. Jauniestudējums tapis pēc īru rakstnieka Brema Stokera pasaulslavenā romāna motīviem, to būs iespējams izbaudīt arī 11. un 12. septembrī un 8. un 9. oktobrī. Pirms pirmizrādes – saruna ar talantīgo baletdejotāju KĀRLI CĪRULI, kuru uz skatuves varēs redzēt Džonatana Hārkera lomā.

Kārlis atklāj, ka balets ir dzīvesstils, jo, arī atnākot mājās, jādomā par savu ķermeni un to, kādā formā tas tiek uzturēts. “Mūsu maize ir mūsu kājas, ja par tām slikti parūpēsimies, tad ķermenis neatbildīs tādiem standartiem, kādus vēlamies,” viņš teic. Sarunas gaitā Kārlis atklāj, ka tieši balets izmainīja viņa dzīvi, jo, pateicoties vecaimammai, kura aizveda viņu uz baleta skolu, jaunā cilvēka enerģija, raksturs un uzvedība tika ievirzīta pareizajā virzienā.

– Ar ko jūs piesaista baleta māksla?

CITI ŠOBRĪD LASA

K. Cīrulis: – Mūsu profesija ir ļoti skaista – ievirza disciplīnu, atbildības sajūtu ļoti agrā vecumā. Visu mūžu vari trenēties, mācīties, bet vēl jo­projām paliek lietas, kuras neesi līdz galam iemācījies, jo tā ir māksla – mūžīgi strādāt ar savu ķermeni. Ja vienu dienu kāds triks sanāk, tas nenozīmē, ka nākamajā dienā tas izdosies. Šī mūžīgā cīņa ar sevi – tā nekad nevar būt garlaicīga. Tas, manuprāt, ir ļoti maģiski šajā profesijā. Un, protams, atdeve no skatītājiem, jo bez viņiem mums nav iedvesmas un vēlmes uzstāties.

Ir, protams, arī sliktais aspekts, piemēram, kaulu sāpes, bet tajā brīdī, kad izej uz skatuves, kad prezidenti, premjerministri, visi citi cilvēki, kas sēž zālē, tev aplaudē, tad jūties kā uz pasaules malas. Balets ir viena no visskaistākajām izpausmēm, kā vari ekspresīvi parādīt un dalīties ar sajūtām. Mēs neesam tikai akrobāti vai dejotāji, esam arī aktieri, mākslinieki. Mums librets ir jāparāda tā, lai cilvēki tam noticētu, un tās nav tikai kustības, skaisti kostīmi. Pateicoties mūsu profesijai, var arī apceļot pasauli.

– Kas jums palīdzēja iepazīt baleta pasauli?

– Pirmajos gados baletskolā man gāja diezgan grūti, jo ir ļoti sarežģīti bērnam, kuram ir desmit gadu, iestāstīt, ka ir nevis jāspēlējas, bet līdz astoņiem vakarā jāmācās raksturdeja, jāstiepj pēdas vai arī jāsēž špagatā. Sākumā bija ļoti grūti, un man paveicās, ka vidusskolā nomainījās pedagogs un sāku mācīties pie Mariana Butkēviča. Viņš ļoti mainīja manu skatu uz dzīvi, liekot saprast – ja gribu būt šajā profesijā, tad nopietni jāstrādā vai jāiet mājās. Man ļoti paveicās, ka tieši ar viņa motivēšanu, spējām, dzīvesgudrību es tiešām iemīlējos profesijā, redzēju to no cita rakursa.

Šī man būs jau piektā sezona. Pusotru sezonu man sanāca izlaist kājas traumas dēļ, jo pārplēsu krustenisko saiti kreisajā kājā izrādes laikā. Tad bija tāds pārdomu periods.

– Kāds bija laiks, kad nevarējāt strādāt savā profesijā?

– Pirms tam biju domājis, ka būšu tas dejotājs, kurš beigs karjeru bez traumām, jo likās, ka man daba ir devusi koordināciju, ka man mīkstas kājas un ka visam būtu jānotiek tā, kā jānotiek. Acīmredzot Dievs bija lēmis citādi, bet uzskatu, ka tev tiek izdalītas tās kārtis, kuras vari noturēt. Man teica, ka nekad vairs nebūšu tāds, kāds biju agrāk, tas man bija ļoti liels psiholoģisks pārbaudījums ilgtermiņā. Likās, ka tajā brīdī arī varētu beigt savu karjeru. Bet ar pareizajiem cilvēkiem apkārt un pareizo motivāciju varam tikt ar visu galā, tas strādā kā papildu motivācija.

Reklāma
Reklāma

Traumu guvu 15. septembrī baletā “Bajadēra”. Bija trešais cēliens, ķermenis laikam neizturēja, pārplēsu celi tieši sezonas sākumā. Tā bija viena no pirmajām sezonas izrādēm. Un tad sākās Covid-19. Varbūt tieši tas, ka apkārt visa pasaule apstājās kopā ar mani, manu situāciju padarīja daudzreiz normālāku. Uz notikušo skatījos kā uz iespēju ne tikai pilnveidot sevi no tehniskā viedokļa, bet arī no fiziskā – ar labiem fizioterapeitiem, labiem ķirurgiem. Man ļoti paveicās ar apkārtējiem cilvēkiem. Cerēsim, ka šī būs vēl viena motivācija, lai nākotnē nebūtu traumu.

– Trauma parādīja to, ka jāatlicina laiks arī sev, lai ķermenim nav pārslodzes.

– Jā, tur ir tas ļoti lielais, viltīgais pamats mūsu profesijā, ka tu īsti nezini, kad daudz ir par daudz. Tāpēc viss, ko mēs varam, ir nodrošināt savu ķermeni ar vislabāko atbalstu. Bieži vien cilvēki noniecina tieši fizisko sagatavošanos – fizioterapiju, muskuļu attīstīšanu. Domāju, ka ar gadiem tas attīstīsies, jo aizvien vairāk uz baletdejotājiem tomēr ir jāskatās kā uz profesionālajiem atlētiem, nevis dejotājiem.

– Šo gadu laikā jums bijušas daudzas lomas. Pastāstiet par pirmo nozīmīgāko!

– Pati pirmā bija baletā “Riekstkodis”. Bija pagājusi nedēļa, kopš man palika 18 gadi, un tā bija pirmā plāna loma. Es tad lidoju starp mākoņiem. Pirmkārt, tāpēc, ka tik liela atbildības sajūta, tik jaunam esot, bija ļoti liels stress. Bet, no otras puses, man likās – ja man dota tāda iespēja, tad ir jāparāda sevi no vislabākās puses. Tas mani ievirzīja tādā skaistu lomu ceļā nākamajos trīs četros gados. Nezinu, varbūt tā bija simbioze ar manu labo parādīšanos un mākslinieciskā vadītāja uzticēšanos, par ko milzīgs paldies Aivaram Leimanim, ka viņš man, tik jaunam esot, uzticēja tādas lomas.

Katra no lomām prasa kādu noteiktu aktierisko atdevi. Man ir bijusi iespēja strādāt ar daudz un dažādiem horeogrāfiem no citām valstīm, kuriem ir cits skatījums uz dzīvi, kuri lietām pieiet ar Rietumeiropas skatījumu. Visvairāk man atmiņā palicis balets “Trīs musketieri” (Kārlis Cīrulis tēloja d’Artanjanu. – Red.), kad likās, ka loma izveidota tieši manai personībai, šķita, ka nemaz nav jātēlo.

– Kura no lomām ir bijusi tehniski sarežģītākā?

– Domāju, tā ir Solora loma baletā “Bajadēra” – gan tehniski, gan fiziski, jo trīs cēlienu loma. Klasiski dejot tomēr ir fiziski grūtāk nekā laikmetīgā deja, jo ilgtermiņā vairāk tiek prasīts no ķermeņa. Bet sirdij tuvākās ir d’Artanjans un Vergs baletā “Korsārs”.

– Esat guvis augstus rezultātus dažādos baleta konkursos. Kas motivē tajos piedalīties?

– Tieši konkursi man kā jaunam dejotājam šķiet vismīļākā daļa savā profesijā. Pirmkārt, tā ir iespēja apskatīt pasauli, otrkārt, konkursi ir fantastiska iespēja pārbaudīt savas spējas, salīdzināt tās ar pārējiem dejotājiem. Tā ir fantastiska pieredze, veselīga konkurence, jo gribas parādīt, ka varu būt tikpat labs kā visi pārējie ārpus mūsu valsts robežām. Tā ir motivācija, kas dzina mani pēc traumas atgriezties uz skatuves, jo neesmu vēl parādījis visu šajā profesijā.

– Cik svarīga jums ir iegūtā “Dejas balva 2019” kategorijā “Klasiskās dejas dejotājs”?

– Šī balva man ir vistuvākā. Atceros, kā savulaik kopā ar vecomammu televīzijā skatījos “Spēlmaņu nakti”. Mani vienmēr fascinēja šie pasākumi, es domāju, ka kādreiz varētu tur sēdēt. Tieši sanāca, ka pēdējo gadu mūsu kategorija vēl bija “Spēlmaņu naktī”, arī mani nominēja balvai, bet togad to neieguvu.

Pēc kāda laika paziņoja, ka Dejas balvu rīkos atsevišķi un tā vairs nebūs “Spēlmaņu nakts” kategorija. Tobrīd domāju, ka esmu jauns, zaļš un ka ir tik daudz cilvēku, kas ir vairāk to pelnījuši. Tomēr dziļi sirdī man gribējās uzvarēt un iegūt pašu pirmo Dejas balvu. Tā man bija iespēja parādīt ģimenei, kāpēc viņi man uzticējās un atdeva tik daudz laika, kad studēju. Pierādīt, ka atceros, kāpēc varēju sa­sniegt to, ko sasniedzu, jo ģimenē blakus bija labi un stipri cilvēki, kas rādīja man piemēru. Manā ģimenē ir stipras dāmas – mamma un vecāmamma –, kas parādīja, ka ar darbu un attieksmi vari izdarīt visu. Ja tevi nelaiž iekšā pa logu, tad kāp iekšā pa skursteni – tā laikam ir mana veiksmes atslēga.

– Kurš baletdejotājs, viņa sniegums jūs iedvesmo profesionālajā ziņā?

– Jau no skolas laikiem mani ir motivējis Mihails Barišņikovs. Lai cik pārsteidzoši, labākais un leģendārākais dejotājs jeb baleta Mocarts nāk no Latvijas, kas, manuprāt, ir kosmoss, jo ir tik neticami. Tāds dejotājs, kuru zina visā pasaulē, kurš mainīja dejas tehniku un dejas attīstību 80. gados, mainīja to, kā vīrietis var uztvert baletu. Negribu būt vēl viens populārs vārds pēc pieciem gadiem, bet gribu kaut ko ilgtermiņā mainīt dejas ainā, lai mani atceras kā cilvēku, kurš kaut ko izmainīja, nevis tikai domāja par sevi.

– Balets “Drakula”, kura pirmizrāde bija ieplānota šī gada aprīlī un Covid-19 dēļ nenotika, šonedēļ beidzot nonāks pie skatītājiem.

– Šī izrāde, manuprāt, būs viena no scenogrāfiski skaistākajām, kas mums bijušas. Tā ir tapusi, iedvesmojoties no kinofilmas, kas uzfilmēta 1992. gadā. Tā ir krāšņa, emocionāla un prasa lielu atdevi tieši aktiermeistarības ziņā. Es būšu Džonatans – kungs, kurš dodas uz Transilvāniju pirkt zemi, un viņa dāma ir Mīna, kas citā dzīvē bijusi Drakulas mīļotā Elizabete. Šis ir ļoti emocionāls balets – viss sākas ar mīlestību, bet beidzas ar krāpšanu, asinīm, sāpēm un asarām. Izrāde no mums prasa ļoti daudz aktieriskās atdeves.

– Ko jūs novēlētu skatītājiem, aicinot viņus doties uz “Drakulas” pirmizrādi?

– Izrāde ir visskaistākā, kad tā tikko iestudēta, kad teātris vai trupa strādājuši pusgadu tikai tai vienai. Katru dienu nākam un sešas stundas dienā mācāmies tikai vienu roku kustību vai arī vairākas stundas desmit minūšu duetu. Baletā viss atklājas detaļās. Pirmo reizi ir tik daudz dažādu individuālu personāžu. Esam noilgojušies pēc skatītājiem un gribam viņus redzēt, sajust to sirsnību, lai varam viens otru uzlādēt.

RADOŠĀ VIZĪTKARTE

Foto: Timurs Subhankulovs

KĀRLIS CĪRULIS, baletdejotājs

Absolvējis Rīgas Horeogrāfijas skolu un ir Latvijas Nacionālā baleta jaunais solists.

Repertuārā – titulloma baletā “Riekstkodis”, Vergs baletā “Korsārs”, Zilais putns baletā “Apburtā princese”, pas de deux baletā “Gulbju ezers”, Solors baletā “Bajadēra”, d’Artanjans baletā “Trīs musketieri” u. c.

2016. gadā ieguvis 1. vietu Starptautiskajā Baltijas baleta konkursā un 2. vietu Starptautiskajā Dienvidkorejas baleta konkursā, 2017. gadā – bronzas medaļu Maskavas Starptautiskajā baleta konkursā, 2018. gadā – bronzas medaļu Dienvidāfrikas Starptautiskajā baleta konkursā, saņēmis “Dejas balvu 2019” kategorijā “Klasiskās dejas dejotājs”.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
Veselam
“Viss. Variet iet. Tur jums receptes sarakstītas” – Annas pieredze ar mediķiem, kuri sūta no viena kabineta uz citu
Riskē izprovocēt kodolkaru: Putins draud ar “traģiskām” sekām, ja kāda no NATO dalībvalstīm sūtīs savus karavīrus uz Ukrainu
Gada ienākumu deklarāciju iesniegšana sagādā nepatīkamu pārsteigumu – vīrietis atklāj, ka parādā valstij vairāk nekā 3000 eiro
Kokteilis
Satraucošas ziņas no Bekingemas pils: princis Viljams pēdējā brīdī atsakās no svarīga pasākuma apmeklējuma “personisku apstākļu” dēļ