Brīdis pirms lielās uzdrošināšanās. Tukuma literātu darbu kopa 3
Tukums. Pilsēta, kur acīm un dvēselei baudīt smukumu – ielās, cilvēkos, rokdarbos, gleznās, grāmatās. Novads, kas lepojas ar latviešu oriģinālliteratūras aizsākumiem, ar 400 gadus vītām vārda mākslas tradīcijām, ar spožu literātu zvaigznāju abpus Saulei. Vieta, kur 60 gadus bez pārtraukuma, nešķirojot profesionāļus no iesācējiem, darbojas vietējā literātu apvienība – garainis, kas veicina vārīšanos Kurzemes mazpilsētā, atbalsojas Latvijā un pasaulē. Tukums – pilsēta, kas šomēnes startēs UNESCO Radošo pilsētu tīkla konkursā, lai iegūtu Literatūras pilsētas nosaukumu.
Brīdi pirms lielās uzdrošināšanās, pirms pasaules kontekstā izvērtēs Tukuma literārās elpas jaudu, “Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ielūkoties Tukuma literātu manuskriptos – autoru intīmākajos pārdomu līkločos sevis un pasaules konstatējumā.
Dagnija Gudriķe
Kad tu sāki šļupstēt,
Es piedzimu.
Kad piecēlies kājās,
Es rāpoju.
Kamēr iepazini pasauli,
Es vēroju.
Vienā laikā
Ar tevi
Dzīvoju.
***
Un vārdi birst un izsējas vējā,
Un jauna diena atkal dzimst
Bez bailēm spējām.
Ir visam jāizsāp un duļķēm jāizšķīst
Sirdsskaidrības sējā.
Anna Jurševica
Esība
Kā jūties
zem debesu kupola
saulē kad izkūst diena?
Saku – labi.
zeme mīl mani, nes,
pacieš un tēš,
un mīlu es
un rētas dzīst
no jauna ik rīt.
***
No krusta ceļmalā,
kur mazotnē tu lūdzies
un sievu dziedājumos klausījies,
līdz krustam
dzīves ceļš kurp aizvedis,
kad pāri garas vakarēnas krīt,
vien mirklis īss,
jo mākoņi aizvien vēl balti,
un tikpat zvaigžņotas ir debesis.
Imants Liepiņš
34 cīņas gadi iekšējā frontē
manī aug
sīpols.
Visu gadu viņš nokarājas man iekšā
kā virtenē pie virtuves
durvju stenderes
līdz pavasarī sāk dzīt ārā
zaļus lokus.
Es nekad neesmu sapratis, kā
viņš zina, kad ir pavasaris un
kad var sākt tos lokus dzīt, bet
Pa šiem gadiem esmu
iemācījies uzticēties –
tam sīpolam
sevī
un
(vēl jo vairāk)
citos.
Simtais pants
vienkāršā pagātne
saliktā tagadne
izsauksmes vārdi
aizguvumi
pavēles izteiksme
nenoteiksme
saliktie pakārtotie
nolieguma konstrukcijas
nenoteiktie vietniekvārdi
pretnostatījuma saikļi
divdabji
un viņu izteicieni
es palieku
savrupinājums
Gvido Drage
“itin kā otrpus skūpstam
varētu būt jauna dzīve”
Elisa Sebolda
otrpus
negaidītas vējbrāzmas
atrautām balkona durvīm
otrpus
skrāpējumam
guļamistabas spoguļa amalgamā
otrpus
istabu anfilādei
kur durvis aiz durvīm veras
un caurvējā klab
tomēr manam skatienam
Tavā priekškambarī ir āķis
kur smago pilošo miglu pakārt
Vārdošana
pateikt – kā vārdot
pateikts – kā pārdots
noteikts – kā pirkts
nepateikts – nopirkts!
bet nopirkts ir spirts
tamā spirtā iemērcu pirkstu
un aizdedzinu
tagad viss ne-pateiktais
novārdots nost
Ingrīda Zaķe
Mana Rīga
Šodien ir pirmdiena
Eju ar Krišjāni pa Barona ielu
Lieku bēdu zem akmeņa
Rīt būs otrdiena
Apstāšos pie Irbītes, nolikšu ziedu
Viņa brīvība ir bulvāris
Parīt – trešdiena
Būšu Tērbatā pie Eesti pois
Bāleliņi bāleliņi
Aizparīt ceturtdiena
Zivju diena Maskačkā
Piektdien ar Ulmani iešu pa gatvi
Starp tautvāģu un golfu straumēm
Sestdienā brīvdienā
Lāčplēsis pūtina ausis
Svētdien ar Mariju
rokrokā gar staciju staigāsim
Lūgt lūgt lūgt
Baiba Talce
Kāds manuskriptu sadedzinās te, jūras malā, pie smilšu robežas, kur vārdi apmaldījušies reiz atnāks atpakaļ. Un tādi, atgriezušies to domu tuksnesī, ko ieskauj patiesības jūra, no jauna uzdīgs tie zem lietus šaltīm pie zibens kājām vakarspožā gaisā.
No lietām spārnotām kā tauriņiem, kas viegli lido, nepieskardamies un nepieturoties nekur uz ziemu, es jaunu vārdnīcu tev sastādīšu bez skaidrojuma, tulkojuma viena. Jo dzejoļi, kas nāca vakardien, vairs šodien nenāks: pasaule no rītiem uz citu pusi paraudzīsies, lēnām norietot. Tur putni – vārdi pieceltie – man līdzēs nodoties šīm lietām spārnotām un, kaut kur nolaižoties, vēl līdzsvarotāk pāri laipai noiet.
Un tikai atspīdumi tie, ko ierakstīšu jūras malā, vēl pacelsies uz vieglo putu spārniem, ar mani pacelsies un aizlidos no vakardienas smiltīm.
Ingrīda Zaķe
Fragments no stāsta “Sieviete starp divie m kariem”
Pārgurusi, it kā iesūkusi sevī visas melnās vibrācijas, kas nāca no TV ziņām, Karmela sēdēja pie tukšas, baltas lapas un aizdomājās – vai vispār ir vērts? Tā bija robeža, līdz kurai viņa bija gatava iet. Bet nu šī robeža ir pārkāpta. Šodien atkal iestājies laiks, kad jebkādi objektīvi sižeti pasaules notikumos darbojas spēcīgāk nekā to atspoguļojums mākslā, mūzikā, literatūrā un jo īpaši dzejā. Bet varbūt šī tieši ir diena, kuru vajadzētu izmantot? Jo mākslas valoda kā pasaules garīgā sapratne var spēcīgi sabalsoties ar lasītāja sirdsapziņu, un šis sirdsapziņas zvans sāks skanēt.
Kas cits šodien runās, ja ne sieviete? Sievietes loma vienmēr ir bijusi atbalstīt un iedvesmot. Sievietes ir radoši jūtīgas. Bet, ja gribam būt godīgas pret laiku, to vairs nevar atļauties, ir jābūt stiprām. Šis ir laiks ar citiem uzdevumiem. Sievietes apvienojas. Paceļ karogu. (..) Karmelai gribējās apdziedāt, slavināt un parādīt sievieti kā varoni starp diviem kariem, lai senatne savijas ar mūsdienām. Lai viņas attēlotā sieviete gan nes zobenu, gan ir ģimenes pavarda sargs, gan iemīlējusies jaunava. Lai romantiska dzeja mijas ar reālistisku ainu tēlojumiem, dažādiem notikumiem kara un miera laikā. Lai viņas dzejoļos tiktu atainota sievietes loma pasaules krustpunktu griezumā. Lai lasītājs varētu līdzdzīvot sievietes liktenim no seniem vēstures notikumiem līdz mūsdienām.
Un viņa uzrakstīja pirmo rindiņu…
Guntis Tālers
Fragments no topošā detektīva
…Viņš ilgi un mokoši ķepurojās augšup pa milzu kļavas stumbru, cauri siltai un lipīgai tumsai, apdauzot galvu pret akmens cietajiem zariem un baidoties paslīdēt un nokrist lejā, kur viņu slēpnī gaidīja neredzams un ļauns ienaidnieks. Vajadzēja uzvesties, cik vien iespējams klusu. Tas bija dzīvības un nāves jautājums. Ja vajātājs izdzirdētu Zinta drēbju švīkstus, tūliņ būtu klāt… Nē, TAS nerāptos pa zariem kā viņš, bet paceltos gaisā kā milzu sirsenis, no kura nebūtu glābiņa ne koka lapotnē, ne… Zintis nožēloja, ka sācis kāpt kokā. Kāpēc viņš tā darīja? Ko viņam tur augšā vajadzēja? Labāk būtu noslēpies kādā drošā vietā.
Tiklīdz viņš tā padomāja, tā atjēdzās krēslainā istabā ar biezu aizkaru aizklātiem logiem. Zem kājām šņirkstēja sasisti stikli un visāda draza. Kas te plosījies? Apgāzti krēsli, izkaisīti papīri, uz rakstāmgalda – monitors ar sasistu ekrānu. Un skapis ar atvērtām durvīm. No pakaramajiem norautas drēbes mētājās turpat uz grīdas.
Aiz loga atskanēja sirseņa dūkšana. Tomēr TAS viņu atradis. Ko tagad? Kur slēpties? Skapis! Laba ideja. Viņš metās iekšā mēbelē, aizrāva aiz sevis durvis un, aizturējis elpu, gaidīja.
Tuvojās lēni, čaboši soļi. Zintis sarāvās kamoliņā un aizmiedza acis, bet pat cauri sažmiegtajiem plakstiņiem redzēja roku, kas pacēlās kā ēna. Tūlīt atskanēs klauvējieni, tūlīt… Sekundes simtdaļas lēnām slīdēja garām, līdz beidzot…
“Bum, bum, bum!”
Trīs skaļi būkšķi tepat pie auss. Un pazīstama balss no ārpasaules.
– Ceļas augšā, miegamices!
Guna Roze
Fragments no topošās antiutopijas
Man bija seši. Iepriekšējā vakarā biju pabeidzis līmēt herbārija pļavu – gribēju iepriecināt Āmīti līdz debesīm. Pļavu biju redzējis tikai viņas stāstos un starp grāmatu lappusēm. Pa kluso izzagu plakanos ziedus no Āmī grāmatām un juku jukām lipināju zilas papīra lapas apakšmalā. Āmī bija stāstījusi, ka puķes kādreiz augušas tieši tā – visas kopā nevis lietderības kvadrātos. To bijis tik daudz un tik dažādas kā zvaigznes debesīs. Un virsū zelta mākoņi zilās debesīs. Jocīgi vecie cilvēki runā, toreiz domāju, – metāls taču neturas gaisā.
Dienā, kad sāku līmēt, notika referendums par bērnu – līdz sešu gadu vecumam – un vecu ļaužu, kas vairs nestrādā zonas labā, obligātu nodošanu disciplīniestādēs. Ziņas jau labu laiku nenogurstoši skaidroja, ka bērnaudzētavas un pensionāti ir attīstītās pasaules veiksmes stāsts, jo tikai tad lietderīgā paaudze var pilnvērtīgi nodoties savai un zonas labklājībai, tāpēc arī LV zonai jāiet šo ceļu.
(..) Tagad man ir trīsdesmit viens, bet nezinu, ko nozīmē – vēlēt. Vēlēšanas izbeidzās pamazām, padsmit gadu laikā, daudzi pat nepamanīja. (..) Viņi to dara paši – pēc termiņa beigām katrs lielvarnieks savā vietā izvēlas kādu citu no tautas.
Katrs savu reizi ir prātojis, kā mainītos dzīve zonā, ja Lielvarā iekļūtu ES. Jo mainītos taču! Un par to drīkst runāt. Bet, kamēr esam tauta, mūsu prāts ir līdz plīšanai nospriegots siets, caur kuru izsijājam katru dzīvē satikto indivīdu, katru situāciju: varbūt TU esi Lielvarā, un – vai es TEVI liktu savā vietā?
