– Kā tādu darbu var izturēt? Visu laiku kājās, vēl tā stunda pirms darba rindā! 10
– Nu, iztur. Bet ko tad darīsi? Ceļot atpakaļ uz Latviju? Dzīvojot Latvijā Salacgrīvā, pie saviem mazbērniem Rīgā ciemos aizbraukt nevarēju! Kad devos uz Angliju, nevarēju apavus atļauties nopirkt. Par 12, 14, 16 eiro – pārāk dārgi, beigās atradu un par 8 eiro nopirku. Bija komunālie parādi sakrājušies, un tad iznāca tā, ka divus gadus kopu vienu slimu sievieti, pie viņas visu diennakti sēdēju, viņa paralizēta, guļoša. Vienu nedēļu es, vienu cits. Vajadzēja ēst vārīt, un tad pats arī biji paēdis to vienu nedēļu. Nebija jāmaksā par ēdienu un vēl bija kaut kas nopelnīts! Tā tiku vaļā no tiem parādiem.
– Anglijā sākumā bija ļoti grūti, vai ik pa brīdim nevajadzēja nožēlot, ka izlēmāt turp doties?
– Nē, nepavisam. Biju pārliecināta, ka izturēšu, ka man vienreiz būs pastāvīgs darbs. Pēc tiem visiem tračiem es jau katru dienu gāju darbā. Mana māsa arī visu laiku teica, ka es izturēšu, ka ir cilvēki, kuri ir izturējuši un strādā. Bija, protams, kuri neizturēja un brauca prom. Es noturējos, tikai pateicoties savai veselībai. Strādājām pa 10–12 stundām bez brīvdienām, lai nopelnītu naudu. Un tā kādu pusgadu. Pēc tam gan vairāk neparakstījāmies uz tik garām stundām.
– Vai cerējāt uz britu pensiju?
– Kādas mums vispār varēja būt domas tajā brīdī! Mēs bijām divas sievietes pensijas vecumā, es un mana darba kolēģe. Nu, domājām, vismaz par diviem, trim, četriem gadiem, cik nostrādāsim, to darba pensiju iedos. Pat nenāca prātā, ka varēšu šeit palikt un man būs pensijas kredīts. To, ka ir tāds likums, vēl nezinājām. Visu mums noprasīja, visus datus iedevām – precējies, neprecējies, cik bērnu. Iztaujāšana notika pa telefonu. Kādus četrus mēnešus nebija atbildes. Beigās atsūtīja atbildi: jūs strādājāt, bet nemaksājāt pensijas nodokli. Un man piedāvā, ka varu saņemt pensijas kredītu. Uzzināju, kas tas tāds ir un cik liels. Un tad noformēju visus dokumentus. Kamēr dabūju pensijas pabalstu, aizritēja pusgads.
– Pensijas kredīts ir tas pats, kas pensijas pabalsts? Vai tas nozīmē, ka būtībā cilvēkam ir jāsaņem minimālā pensija, bet, ja tas nav iespējams, tad saņem pabalstu?
– Jā, sanāk gandrīz minimālā pensija. Pensijas pabalsts Anglijā ir 151 mārciņa. Un tad no tā atņem Latvijas pensijas tiesu, ko saņemu no Latvijas. Bet dzīvoklis pieder valstij, es par to neko nemaksāju. Maksāju tikai par elektrību, gāzi un ūdeni. Daktera vizītes visas par brīvu, zāles par brīvu, autobuss pilsētā par brīvu. Nu, nezinu, ko vēl varētu gribēt! Palīgs vai kopējs man vēl nepienākas, es vēl esmu kustīga, varu iet un darīt. Tie, kuri vairs nespēj sevi apkopt, tiem ir palīgi.
– Bet, ja gribētu, tad valsts apmaksātu palīgu varētu dabūt, varētu kaut radinieku no Latvijas ataicināt?
– Nu, man jau slimību ir pietiekami, cukura diabēts, hipertonija ir. Bet kam man kopēju, ja es vēl varu! Šeit pirmos gadus ik pa laikam atnāca kāds cilvēks pajautāt, kā es jūtos, pārbaudīt ugunsdzēsības stāvokli, un tad man vēl tāds aparātiņš ir atstāts, ja man slikti, es uzspiežu podziņu un tūlīt būs klāt palīdzība. Tas tāds kareklītis uz kakla, arī par brīvu. Un tagad man te iedeva vēl vienu pilnīgi jaunu aparātu par brīvu, ar ko mērīt cukuriņu.
