Kaspars Vilcāns

CILVĒKSTĀSTS. Kaspars Vilcāns: “Es viennozīmīgi laikam vairs nekad nevarēšu iztikt bez basketbola” 8

Kaspars Vilcāns savulaik bija profesionāls basketbolists, bet pašlaik veido savu basketbola skolu Jelgavā. Pagaidām tā vēl ir tapšanas stadijā, ir nodibināta biedrība KASPARA VILCĀNA TEAM, kas uzņem audzēkņus un pamazām veido komandas. Kopš šī gada sākuma tiek organizēti basketbola treniņi un nometnes dažādu vecumu bērniem. Šo nodarbību mērķis ir palīdzēt jaunajiem spēlētājiem pilnveidot fizisko sagatavotību un individuālo meistarību.

Reklāma
Reklāma
Ķermeņa valodas eksperte analizē Putina 29.februāra uzrunu: Sejā parādījās dažādās sāpju vai nožēlas mīmikas
Viņi piepildīs savus draudus: Hodžess nosauc iespējamo termiņu, kad Putins varētu uzbrukt Baltijas valstīm 53
Gada ienākumu deklarāciju iesniegšana sagādā nepatīkamu pārsteigumu – vīrietis atklāj, ka parādā valstij vairāk nekā 3000 eiro 43
Lasīt citas ziņas

Kasparam šāda nodarbe nav nekas svešs – savulaik viņš vairākas sezonas uzkrājis pieredzi Ķīnā, vadot tur savu basketbola akadēmiju. Kasparam Vilcānam ir tālejoši mērķi – izveidot vienu no labākajām basketbola skolām Latvijā. Pagaidām viņš dod priekšroku lēnākai, bet pārdomātai attīstībai, jo sākumposmā svarīgi visu darīt pareizi. Kaspars uzskata, ka šāda pieeja ļaus piedāvāt bērniem augsta, profesionāla līmeņa nodarbības. Bet kā savas topošās skolas misiju viņš redz palīdzību jaunajai basketbolistu paaudzei viņu sapņu realizācijā.

Spēlēts profesionālā līmenī
Kaspars Vilcāns sākotnēji nodarbojies ar BMX riteņbraukšanu, bet basketbolu spēlē kopš 15 gadu vecuma. Pirmās aizraušanās parādījās jau tad, kad draugi viņu pasaukuši uzspēlēt basketbolu ārā. „Vēlāk saņēmu uzaicinājumu uz VEF sporta skolu,” Kaspars teic. „Tolaik tā bija vienīgā. Mēs dzīvojām Vecmīlgrāvī, un man ar autobusu 50 minūtes bija jābrauc cauri Rīgai līdz šai skolai. Puikas tur spēlēja un ievilka tajā karuselī arī mani. Tas bija pats iesākums, pēc kura jau visa mana tālākā dzīve ir bijusi nesaraujami saistīta ar basketbolu.”

CITI ŠOBRĪD LASA

Pēc kāda laika Valdis Valters ieteicis pievienoties Valtera basketbola skolai, un pēc tās absolvēšanas Kaspars noslēdza arī savu pirmo profesionālo līgumu. Viņš spēlēja jauniešu komandā „SWH/Dumle”, kurā kādu brīdi ieņēma tolaiku superkluba „SWH/Brocēni” fārmkluba lomu.

Kaspars Vilcāns atzīst, ka visa viņa dzīve ir saistīta galvenokārt tikai ar basketbolu. Pēc spēlētāja karjeras beigām Kaspars pievērsās trenera arodam, darbojās Valtera basketbola skolā, līdz par Jelgavas komandas galveno treneri kļuva Varis Krūmiņš: „Viņš mani uzaicināja strādāt par otro treneri jeb palīgu. Šajā ampluā kopā ar Vari Krūmiņu pavadīju četrus gadus. Viņš man daudz ko iemācīja un palīdzēja saprast. Kad Varis Krūmiņš aizgāja projām, es kļuvu par LBL Jelgavas kluba galveno treneri.”

Dzīves ceļš aizveda uz Ķīnu

Kaspars Vilcāns piekrīt, ka ar basketbola trenera algu vien izdzīvot bija grūti. Viņš stāsta: „Teiksim, Jelgavā, kad biju otrais treneris pie Vara Krūmiņa vai pats biju galvenais treneris, nācās vēl piestrādāt šajā amatā arī sporta skolā, lai varētu izdzīvot. Bet pēc kāda laika dzīve iegrozījās tā, ka man pavērās iespēja strādāt ar jauniešiem Baltkrievijā. Es tur pavadīju gadu, mācot vietējiem basketbola gudrības. Taču uzreiz pēc tur pavadītā laika viens draugs, treneris no Latvijas, uzaicināja mani uz Ķīnu. Tur es nodzīvoju un nostrādāju par treneri sešus gadus.”

Aicināts pastāstīt par šajās valstīs iegūto dzīves un profesionālo pieredzi, Kaspars Vilcāns atsaucas: „Baltkrievijā es biju pirms astoņiem gadiem. Atšķirību varēja just uzreiz, kaut vai pēc tā, ka saldējums tur bija tāds pats kā manā bērnībā. Tur viss bija reāli kā padomju gados. Piemēram, ja veikalā bija bulciņa, tad tā bija plaukstas lielumā. Man savā ziņā bija interesanti atgriezties tādos kā padomju laikos. Kaut kādu sevišķu naidu gan nejutu, tādā ziņā neko sliktu es par Baltkrieviju nevaru pateikt.

Reklāma
Reklāma

Savukārt durvis uz Ķīnu pavērās negaidīti un visai pēkšņi. Laiku pa laikam internetā sazinājos ar savu draugu Kristiānu Broku, kurš jau bija aizbraucis uz turieni. Agrāk viņš strādāja par treneri Saldū, turklāt mēs savā laikā spēlējām klubā jaunatnes līgā. Kādudien mēs vienkārši sarakstījāmies Facebook, un vienā brīdī viņš jautāja – vai gribi braukt strādāt uz šejieni? Tā tas akmens sāka no kalna velties. Viss notika tik ātri, ka mani, šķiet, savā ziņā apdullināja. Pēc nedēļas jau sazvanījāmies ar kompāniju caur Skype, bet mēnesi vēlāk es jau lidmašīnā lidoju uz Ķīnu. Tikai tad, kad izkāpu tur no lidmašīnas, apjēdzu, kur esmu atbraucis. Atskārsme nāca ātri, un pats trakākais bija, ka ķīnieši nezina angļu valodu. Bet nu bija jāpielāgojas. Pirmo gadu dzīvoju viens, otrajā sieva atbrauca. Mums bija tāda vienošanās ar bērniem, ka sieva divus mēnešus dzīvoja pie manis, pēc tam divus mēnešus Latvijā. Savukārt bērni pie mums brauca vasarā, kad viņiem skolā bija brīvlaiks.”

Ķīnā dzīvo daudz basketbola fanātiķu

Kaspars Vilcāns piekrīt, ka dzīve Ķīnā atsevišķās jomās radikāli atšķiras no mums pierastās ikdienas. Tajā pašā laikā viņam iejušanās vietējā sabiedrībā nesagādāja īpašas raizes. „Man ļoti patika,” Kaspars teic. „Varbūt manā gadījumā pozitīvu lomu nospēlēja tas, ka es jau biju nosirmojis. Cilvēks ar sirmu bārdu vietējiem savā ziņā bija kultūršoks, jo ķīniešiem parasti nav bārdas, bet mati viņiem visiem melni. Protams, arī ķīnieši uz vecumu droši vien sirmo, taču tas tur nav tik izteikti, turklāt, manuprāt, daudzi vīrieši tur savu baltumu aizkrāso. Taču es ar savu pilnīgi balto galvu un bārdu tur pamatīgi izcēlos.”

Uz jautājumu par treniņiem, pienākumiem, kā arī atšķirībām basketbola spēles izpratnē un meistarībā Latvijā un Ķīnā Kaspars Vilcāns atbild: „Es trenēju bērnus, un viņi ļoti grib spēlēt basketbolu. Arī tur ārā ir izveidoti basketbola laukumi, līdzīgi kā pie mums, taču Ķīnā valda ļoti liels fanātisms. Nereti mēdz būt pat tā, ka pieauguši vīrieši iet spēlēt pussešos no rīta, jo astoņos viņiem ir jābūt darbā. Ķīnā vienkārši cilvēku daudzums ir tik liels, ka ikvienā stūrī, kur ir basketbola grozs, vienmēr būs vismaz padsmit bumbotāju. Pirmo skatienu ķīnieši allaž vērš uz Ameriku, viņi grib visu tāpat, kā ir tur. Tā kā Ķīna ir ļoti bagāta valsts, arī spožākās NBA zvaigznes regulāri brauc pie viņiem ciemos, organizē dažādas basketbola nometnes. Par Latviju viņi vairāk uzzināja, kad Kristaps Porziņģis un Dāvis Bertāns sāka spēlēt NBA. Tad sekoja attiecīga reakcija arī manā virzienā – ak tad esmu no Latvijas, jā, tas ir forši. Citi gan nemaz nezināja, kur un kas tāda Latvija vispār ir.

Runājot par ķīniešu basketbola spēlētprasmi, varu izcelt, ka viņiem ir ļoti labas sieviešu komandas. Tās ieņem augstu reitingu arī pasaulē. Vīriešiem šādu panākumu pagaidām trūkst. Mēs pat esam runājuši ar vairākiem treneriem un nosprieduši, ka visdrīzāk tam varētu būt kāds ģenētisks iemesls. Jo uz Ķīnu ir braukuši ļoti augstas klases treneri, kas ir strādājuši ar ķīniešu izlasēm, bet nekādus augstākās raudzes sasniegumus nav spējuši sasniegt. Tajā pašā laikā basketbols Ķīnā ir ļoti populārs.”

Sadzīves apstākļi un kultūru sadursmes elementi

Aicinājām treneri pastāstīt arī par ikdienas dzīvi ķīniešu sabiedrībā, jo darbs ir viena lieta, bet gadiem ilga pastāvīga dzīve radikāli atšķirīgā kultūrā noteikti radīja daudz pārsteigumu, varbūt pat neērtību. Kaspars Vilcāns pasmaida un saka: „Sāksim ar ēdienu – tas Ķīnā, bez šaubām, ir savādāks. Atšķirībā no mūsējā tur tiek izmantotas citas garšvielas un arī pagatavošanas veids ir mazliet citāds. Bet tādas galējības, ko nereti rāda pa televizoru, proti, ka tur ēd čūskas un vaboles, Ķīnā pārsvarā sastopamas tikai ļoti retās vietās. Ikdienas galvenais ēdiens ir rīsi un jērs, principā var teikt, ka ķīnieši to lieto visu laiku. Visi dārzeņi obligāti tiek vārīti. Acīmredzot viņiem ir kaut kādi savi iemesli neēst svaigus dārzeņus, tādēļ tos vāra.

Jāatzīmē viena interesanta lieta – remdēt izsalkumu kādā ēdināšanas iestādē nereti bija lētāk nekā gatavot pašam mājās, tāpēc bieži vien pēc darba gājām paēst uz vietējām kafejnīcām, ja tās var tā saukt. Protams, kad pie manis atbrauca sieva, tad viņa man gatavoja latviskus ēdienus, tādus kā kartupeļus ar karbonādi, pēc kā biju ļoti noilgojies. Rupjmaizes Ķīnā arī nav, tās ļoti pietrūka, tāpat kā biezpiena. Īpaši pirmajos gados asi izjutu tā neesamību, pēc tam jau pamazām pieradu. Taču Ķīnā ēšanā ir viena īpatnēja nianse – piemēram, ja jūs pasūtāt zivi vai jebkādu citu ēdienu, jums to atnes lielākā traukā, un visi ņem no šī viena šķīvja un ēd. Man šāda pieeja šķita dīvaina, jo biju pieradis, ka ikvienam ir savs šķīvis vai porcija un es vienkārši paēdu. Taču Ķīnā, kad, teiksim, sanāk kopā pieci līdz desmit cilvēki, viss tiek salikts uz galda un katrs droši ņem, ko vien vēlas.

Savi pigori bija arī ar strādāšanu, īpaši saziņas jomā, jo mums bija jārunā angļu valodā. Pirms sešiem gadiem Ķīnā ārzemnieks skaitījās „baigā ekstra”. Tā kā vietējiem pietiekami naudīgajiem iedzīvotājiem sūtīt savus bērnus pie ārzemju speciālista zināmā mērā bija dižošanās – re, mans dēls vai meita iet pie svešzemnieka trenēties –, komunikācija angļu valodā bija viens no nosacījumiem. Vēlāk es nedaudz apguvu vietējo valodu un varēju vadīt nodarbības arī ķīniešu mēlē. Tolaik Ķīnā, manuprāt, trenēties pie ārzemnieka skaitījās ļoti prestiži. Mums arī bija viens draugs no Āfrikas. Es nevaru teikt, ka tajā laikā labi runāju angliski, bet nesapratu neko, ko viņš saka. Turklāt izrādījās, ka viņš pasniedza angļu valodu bērniem. Iespējams, viņš runāja pareizi, bet es pie tādas eiropeiskākas angļu valodas esmu pieradis. Afrikāņi angļu valodā bieži runā ar jocīgu akcentu, droši vien tāpēc tik grūti man gāja. Taču viņam nebija atbilstošas izglītības, to es tiešām zinu, jo pajautāju. Tā kā šāda ārzemnieku piesaiste un izcelšana bija vien modes kliedziens.”

Darbs Ķīnā palīdzēja iegūt pārliecību

Sešus gadus strādājot Ķīnā, Kaspars Vilcāns ir ieguvis svarīgas dzīves atziņas un daudz noderīgu lietu. „Pirmos divus gadus es nostrādāju lielākās kompānijās,” Kaspars teic. „Savukārt pēdējos četros gados iznāca labāks risinājums. Viens ķīniešu draugs man piedāvāja, ka ir gatavs investēt manī naudu. Pateicoties tam, man izdevās atvērt sporta skolai līdzīgu iestādi, kas tika nosaukta manā vārdā. Tā kā mans vārds ir Kaspars, kuru ķīniešiem bija ļoti grūti izrunāt, tad tika izmantots cits – Kašu. „Kašu” ķīniešu valodā nozīmē „onkulis K”, un Ķīnā mani pārsvarā zināja tikai ar šo vārdu. Nevienā brīdī nenožēloju, ka devos uz turieni. Aizbraucot un sākot tur strādāt, sākumā man likās, ka viņi visu dara galīgi nepareizi – pavisam savādāk nekā mēs Eiropā. Bet tagad, kad esmu atgriezies mājās, es izmantoju Ķīnā iegūtās zināšanas un pieredzi un strādāju, kā mani tur mācīja. Ķīniešu metodes lieliski darbojas, un arī Latvijā darbi norit sekmīgi un efektīvi. Tādēļ man nākas secināt, ka mēs vismaz par sešiem gadiem visos virzienos totāli atpaliekam no Ķīnas.

Darbs Ķīnā ritēja veiksmīgi, atsauksmes bija ļoti labas. Es kā treneris biju visai pieprasīts, jo, kad uz Ķīnu brauca slavenības un organizēja nometnes, man visu laiku piedāvāja tajās strādāt. Es domāju, ka mani novērtēja ļoti augstu, darba man netrūka. Man pat bija grūti atrast sev brīvdienas. Tas arī laikam bija galvenais ieguvums, jo deva man tādu pārliecību par sevi, ka es varu atgriezties mājās un uzsākt to, par ko biju sapņojis.”

Mērķis – ļaut bērniem piepildīt savus sapņus

Vēl dzīvojot Ķīnā, Kaspars Vilcāns bija stingri nolēmis atgriezties Latvijā. Taču tas nenotika tādā veidā, kā viņš būtu vēlējies. „Godīgi sakot, atgriešanās sanāca ļoti bēdīga,” stāsta treneris. „Es pārrados mājās tāpēc, ka manam tētim bija krūšu vēzis. Burtiski pēc mēneša tētis arī nomira. Tas bija viens no lielākajiem iemesliem, kāpēc esmu nolēmis palikt Latvijā. Bet agrāk vai vēlāk es tik un tā būtu to izdarījis. Jo man visu laiku bijusi doma atvērt savu sporta skolu šeit Latvijā, Jelgavā. Varbūt tikai agrāk man nebija tās drosmes un pārliecības par sevi, ko es ieguvu Ķīnā.”

Aicināts pastāstīt par esošo situāciju un iecerēm, Kaspars Vilcāns saka: „Pašlaik mēs esam tikai projekta realizācijas sākumposmā. Pieņemam treniņgrupās piecus līdz 13 gadus vecus bērnus, kuri dzimuši no 2011. līdz 2017. gadam. Arī vecākiem basketbola mīļiem ir bijusi vēlēšanās trenēties, taču šobrīd man nav iespēju nokomplektēt viņiem komandu, tādēļ ir nācies atteikt.

Mūsu basketbola izlases nesenais sasniegums noteikti ir devis basketbolam lielu dzīvības malku. Pašlaik gan nevaru apgalvot, ka būtu novērojams masīvs jaunu interesentu pieplūdums, taču nešaubos, ka Latvijas izlases panākumi palīdz jebkuram trenerim, arī man. Es domāju, mums tas bija ļoti vajadzīgs, it sevišķi basketbolā.”

Kaspars Vilcāns piekrīt, ka viņa dzīve līdz beigām droši vien būs saistīta ar basketbolu: „Es viennozīmīgi laikam vairs nekad nevarēšu iztikt bez basketbola. Mans sapnis un mērķis ir izveidot Latvijā spēcīgu basketbola skolu, lai bērni varētu nākt gan profesionāli trenēties, gan piepildīt savu sapni. Es arī negribu liegt prieku tiem bērniem, kuri vēlas tikai pabumbot. Jo tas, uz ko mēs liekam uzsvaru arī basketbolā, ir apziņa, ka mācības un izglītība ir pirmajā vietā un tikai tad seko basketbols. Tā var būt kā papildu iespēja dzīvē, kuru, sakrītot labvēlīgiem apstākļiem (talants, liels gribasspēks u.c.), var saistīt ar profesionālu augstu sasniegumu sportu. Bet galvenie mērķi būtu iemācīt bērnam, kas ir cieņa, disciplīna, pašatdeve, uzticība un uzņemšanās. Jo ne visi kļūs par profesionāļiem, mums ir jāizaudzina, kā saka, riktīgs vīrs, lai iegūtās mācības viņam noderētu tālākajā dzīves ceļā.”

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
TV24
Parādnieks ir kategorisks: “Pabalsti nav tāpēc, lai laistu pasaulē bērnus, bet pabalsti ir tāpēc, lai varētu atļauties bērnu!”
Ķermeņa valodas eksperte analizē Putina 29.februāra uzrunu: Sejā parādījās dažādās sāpju vai nožēlas mīmikas
Krievija aktīvi vervē algotņus trūcīgajās pasaules valstīs. Okupētajās teritorijās apmāca Kubas un Nepālas algotņus
TESTS. Izpildi testu, un mēs centīsimies uzminēt, kurā zodiaka zvaigznājā esi dzimis