“Daži stulbi republikāņi!” Tramps ar saviem paziņojumiem “iebrauc auzās” – iespējams, pienācis prezidenta beigu sākums 6
Kamēr Donalds Tramps turpina saskarties ar jautājumiem par savas administrācijas iespējamo rīcību saistībā ar nelaiķa seksuālā noziedznieka Džefrija Epšteina lietu, viņš paļaujas uz sev ierastu un pārbaudītu stratēģiju.
Tomēr problēma Trampam ir tā, ka šoreiz viņa izvēlētā pieeja varētu nejauši nostādīt viņu pretrunā ar dažiem no viņa vislojālākajiem atbalstītājiem.
Trešdienas rītā garā ierakstā savā platformā “Truth Social” Tramps sāka pazīstamā stilā – vainojot Epšteina lietā “radikālos kreisos demokrātus”. Šis notikums, viņš apgalvoja, ir tikai kārtējā “viltus kampaņa”, ko politiskie pretinieki izdomājuši, lai viņu iznīcinātu.
“Šie krāpnieciskie uzbrukumi un viltus stāsti ir vienīgais, ko demokrāti prot,” viņš rakstīja. “Viņi neprot pārvaldīt, neprot veidot politiku un neprot izvēlēties uzvarētspējīgus kandidātus.”
Iepriekš Tramps ir izmantojis šāda veida retoriku, lai saliedētu savus atbalstītājus, pozicionējot sevi kā cīnītāju pret korumpētu eliti – kā iekšpolitikas izstumto aizstāvi, kurš stājas pretī varenajiem un bagātajiem.
Tomēr šoreiz viņa stratēģijas iespējamā vājība kļuva redzama tieši viņa ieraksta vidū, kad Tramps sāka kritizēt paša partiju un atbalstītājus, sakot, ka viņi esot uzķērušies uz kreiso viltībām.
“Mani BIJUŠIE atbalstītāji ir norijuši šo sūdu uz urrā,” viņš rakstīja. “Viņi neko nav iemācījušies un, visticamāk, arī nekad neiemācīsies.” Turpinot savus komentārus Ovālajā kabinetā, Tramps vēlreiz uzbruka savējiem: “Daži stulbi republikāņi, daži muļķīgi republikāņi ir iepinušies šajā tīklā.”
Šādi Tramps iezīmē frontes līnijas Epšteina jautājumā, kas šķeļ viņa paša atbalstītāju bāzi.
Tāpat pastāv risks, ka šī šķelšanās sagraus pašus pamatus, uz kuriem balstās viņa politiskais spēks.
Trampa panākumu pamatā vienmēr bijuši divi galvenie vēstījumi viņa atbalstītājiem: viņš ir atstumtais, kas cīnās pret korumpēto eliti, un viņš saka patiesību tieši – kā ir. Laikā, kad daudzi vēlētāji ir noguruši no izsmalcinātiem, mainīgu viedokļu politiķiem, Tramps saviem atbalstītājiem šķitis patiesi autentisks – nefiltrēts, skandalozs, bet godīgs.
Taču tagad, kad Tramps – cilvēks, kurš nekad nav vairījies no sazvērestības teorijām – apgalvo, ka nav ticamu pierādījumu, kas saista bagātos un varenos ar Epšteina lietu, un ka tie, kuri tic citādi, ir “muļķi vai lētticīgie”, viņš zaudē savu iepriekšējo konsekvenci.
Viņa mainīgie paziņojumi – ka Epšteina dokumenti būtu jāpublisko, ka tādu vispār neesot, vai ka tie esot “viltus” – liek viņam izskatīties nevis kā taisnības runātājam, bet kā cilvēkam, kurš kaut ko slēpj.
Viņam nu ir jācenšas pierādīt negatīvs fakts – ka nekā nav. Un šobrīd daļa viņa atbalstītāju tam nepievērš uzticību.
Kas bija Džefrijs Epšteins?
Intervijā medijam “Politico”, konservatīvā aktīviste Laura Lūmera brīdināja, ka, ja Tramps nemainīs kursu, Epšteina lieta varētu “apēst” viņa prezidentūru. Viņa ieteica iecelt neatkarīgu izmeklētāju šīs lietas izvērtēšanai – ko Tramps, visticamāk, noraidīs, ņemot vērā viņa iepriekšējo attieksmi pret īpašajiem prokuroriem.
Tomēr Trampa stratēģija – vainot oponentus – var strādāt tikai tad, ja demokrāti “uzķeras uz āķa”.
Baraka Obamas bijušais padomnieks Dens Pfeifers rakstīja, ka demokrātiem šis slazds jāizvairās, nevis jākoncentrējas uz Trampu, bet jāizceļ šķelšanās viņa “Padarīsim Ameriku atkal lielisku” (MAGA) kustībā.
“Ja šis jautājums pārāk cieši tiks sasaistīts ar demokrātu mēģinājumiem kaitēt Trampam, tas tikai sašķels sabiedrību pa partijām un atgrūdīs neapmierinātos MAGA vēlētājus atpakaļ pie Trampa,” viņš norādīja savā jaunākajā biļetenā.
Šobrīd prasība pēc lielākas caurspīdības saistībā ar Epšteinu ir viens no retajiem jautājumiem, kurā valda vienprātība starp amerikāņiem. Aptauja, ko veica “YouGov”, liecina, ka 79% amerikāņu vēlas, lai valdība publiskotu “visus tai pieejamos dokumentus”. To atbalsta 75% republikāņu un 85% demokrātu.
Iekšējā demokrātu pasūtītā aptaujā, kas nonākusi “Politico” rīcībā, 58% respondentu norādīja, ka Tramps “varētu būt” vai “noteikti ir” iesaistīts lietas piesegšanā.
Lai gan sabiedriskā doma šķiet nelabvēlīga Trampam, lielākā daļa republikāņu politiķu – kuriem politiskā nākotne bieži atkarīga no Trampa labvēlības – turpina viņu atbalstīt.
Republikāņi Kongresā balso par Trampa likumdošanas iniciatīvām, neskatoties uz šaurajām vairākuma robežām. Un, lai gan daži aicina uz lielāku caurspīdību, konservatīvie Pārstāvju palātā vairākkārt ir noraidījuši demokrātu mēģinājumus pieprasīt visu atlikušo Epšteina dokumentu publiskošanu.
Pārstāvju palātas spīkers Maiks Džonsons, kurš vadīja šos noraidījumus, vēlāk atsauca savus iepriekšējos komentārus, kuros aicināja publiskot vairāk dokumentu, skaidrojot, ka viņš ticis pārprasts un vēlas atklāt tikai “ticamu” informāciju – tieši to pašu frāzi lieto Tramps.
Pašlaik Epšteina lieta ir traucēklis Trampam, kurš pieradis kontrolēt mediju dienaskārtību. Kamēr republikāņi ir pie varas, šī lieta viņa prezidentūru var nopietni apdraudēt tikai tad, ja viņa paša sabiedrotie to pieļauj.
Tomēr, ja Trampa atbalstītāju vidū saglabāsies neapmierinātība un iekšēja vilšanās, tas nākamgad varētu dārgi maksāt Republikāņu partijai Kongresa vidustermiņa vēlēšanās, kurās izšķiroša loma būs vēlētāju aktivitātei.
Un ja demokrāti iegūs vairākumu vienā vai abās Kongresa palātās – līdz ar to arī izmeklēšanas pilnvaras –, Epšteina lieta un Trampa saikne ar to var pārvērsties no politiska fonējuma par centrālo skatuves drāmu.
