“Es izskatos pārāk nopietns, lai gan tāds neesmu. Man patīk ironizēt,”  saka slavenais latviešu klavieru būvnieks Dāvids Kļaviņš.
“Es izskatos pārāk nopietns, lai gan tāds neesmu. Man patīk ironizēt,” saka slavenais latviešu klavieru būvnieks Dāvids Kļaviņš.
Foto: Arturs Nīmanis

No trūcīga latviešu zēna līdz pasaulē lielāko klavieru radītājam: saruna ar Dāvidu Kļaviņu 14

Dace Judina-Nīmane, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”.

“Es izskatos pārāk nopietns, lai gan tāds neesmu. Man patīk ironizēt,” saka slavenais latviešu klavieru būvnieks Dāvids Kļaviņš. Viņa dzīves stāsta pietiktu pieciem dēku romāniem. No trūcīga latviešu emigrantu zēna līdz pasaulē lielāko klavieru radītājam, dzīves ceļā apgūstot dažādas mācību stundas – no mīlestības līdz tieslietām, no lielās politikas līdz rāmām sarunām ābeļdārzā, kur acu priekšā nolūst sirmas ābeles zars…

LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. “Cilvēki jau sāks mirt uz trepēm, ko tad darīs?”: mediķi un zinātnieki ceļ trauksmi – “lokdauns” jāievieš nekavējoties 152
1 diena
LE
LETA
Ziņas
Ko valdība pēc deviņu stundu ilgām sarunām nolēma par kovida ierobežojumiem? 91
4 stundas
ZD
Zigfrīds Dzedulis
Ziņas
20 eiro mēnesī – potētajiem pensionāriem, bet ne visiem. Kuriem valsts sola pabalstu? 222
Nedēļa
Lasīt citas ziņas

Ar Meistaru tiekamies viņa draugu dzimtas mājās Padures pusē nākamajā dienā pēc poļu pianistes Hanias Rani solokoncerta Ventspils koncertzālē (tas bija Dāvida Kļaviņa klavieru 470i pirmskanējums).

Mierpilna saruna vasaras pilnbriedā – ar skatu uz dārzu, pļavām un laukiem, lāsi laba vīna un dziļu atklātību – par dzīves līkločiem, kritieniem, laimes un triumfa brīžiem.

Kurzemes – Latgales maisījums

CITI ŠOBRĪD LASA

“Tas vieglums manī no kuršu – latgaļu maisījuma,” Dāvids joko. “Mammas Zeltītes dzimta nāk no Tukuma, tētis Pauls dzimis un audzis Balvu rajonā.”

Dāvids nāk no astoņu bērnu ģimenes. Pašam – deviņi. “Trīs dēli, sešas meitas. Man bijušas vairākas laulības un attiecības, pirmajās pieci, otrajās viens, trešajās trīs bērni. Jaunākajam puikam – 16, vecākajai meitai 43. Mums ar dēlu ir 50 gadu starpība. (Pasmaida.) Man bija divi brāļi un piecas māsas, likās normāli, ka tik prāva ģimene. Un nu man divdesmit mazbērnu no pirmajiem pieciem bērniem. Arī viņi ģimeniskumu sapratuši pareizi – vienai meitai septiņi, otrai – pieci, trešai – četri.”

Dāvida māmuļa savulaik teikusi – jūs esat mani miljoni. Kuplajai ģimenei nekad nav klājies viegli materiālā ziņā. Kara vilnis vecākus aizskalojis uz Vāciju (mamma – māsiņa uz lazaretes kuģa, kas, krieviem nākot, devies uz Vāciju; tēvs – 17 gadus vecs gaisa spēku izpalīgs – laidis gaisā balonus, lai krievu bumbvedējiem samaitā spārnus; vienība evakuēta uz Vāciju), abi sastapušies bēgļu nometnē Lībekā. Samīlējās, apprecējās un sevi veltīja ģimenei – tā bijusi svarīgāka par karjeru. Dāvida tēvs Pauls studējis arhitektūru un teoloģiju, mamma Rīgā sākusi mācīties medicīnu, gribējusi turpināt, taču saime strauji sakuplojusi – 1951. gadā piedzimusi vecākā māsa Rudīte, tad ik pa pusotram gadam rindiņā kā sēnītes sekojuši pārējie, un vecākiem rūpes par ģimeni izvirzījušās priekšplānā.

“Mums ārkārtīgi noveicās. Vecāki tik gādīgi un mīloši, ka nevaru iedomāties labākus. Ģimenē tikām audzināti pēc kristīgo vērtību mēra, bērni ļoti respektēja vecākus.

Vēlāk, kad sāku iet skolā un iepazinu bērnus, kas lamājās par saviem vecākiem un sauca viņus – mana vecā, mans vecais, man likās dīvaini – kā var šitā par savu tēti un mammu…

Neiedomājami! Liktenis mums deva labvēlīgu augsni, kurā, kā zināms, viss aug ātri… Biju lielākais nedarbu darītājs un buntavnieks ģimenē, man gribējās jautrību. Vienmēr esmu bijis avantūriski noskaņots. Normāla dzīve likās par garlaicīgu.”

Bēgšana no skolas

Avantūrista, brīvdomātāja un dumpinieka gars mudina Dāvidu sacelties pret Minsteres latviešu ģimnāzijas programmu (“Kam jāzina franču valdnieka sievas Marijas Terēzes divpadsmit bērnu vārdi un dzimšanas dienas? Kam vajadzīga latīņu valoda?”), bet jo sevišķi pret fizkultūras skolotāja nievām un klasesbiedru ņirgām viņa trūcīgā apģērba dēļ. Lai gan visi Kļaviņu bērni mācījušies šajā skolā, Dāvids no sākta gala to nav varējis ciest. Gājis citu ceļu – darījis nedarbus un boikotējis stundas, cerot, ka viņu izmetīs. Neizmeta, taču devītās klases eksāmenos viņš izgāzās.

Sekoja vācu skola Bonnā, arī tur gājis līdzīgi. “Man lieliski padevās matemātika, jo piemīt loģiskā domāšana; interesēja angļu valoda, to mācījos; patika fizika, ķīmija – sprāgstvielas fascinēja, kā tur to ar šito samaisa… Tādas terorista dotības, jā. Tikai man par to nav bijis intereses. Kādā brīdī pārstāju iet uz skolu – no rīta izgāju no mājas un prom uz mežu pētīt dabu vai uz pilsētu sastapt draugus. Tā mani izmeta… Vecāki bija bēdīgi, taču saprata. Tajā vecumā es jau spēju turēties pretī. (Pasmaida.) Nebiju ne slikts, ne palaidnis, vienkārši mani interesēja viss dzīvais un īstais, neapmierināja rutīna, garlaicība. Grēka darbu listē ir arī naksnīga vecāku mašīnas čiepšana kopā ar māsu Ievu – lai pavizinātos…”

Ko par dumpošanos teica vecāki? “Neko. Viņiem rūpju netrūka. Tēvs strādāja par arhitektu, būvēja mājas, cerēja nopelnīt, pārdodot vāciešiem zviedru gatavmāju projektus un pašam tās būvējot, taču īsti nesanāca – viņš nebija biznesa cilvēks, vienmēr prasīja par maz… Mamma ņēmās pa māju. Astoņi bērni – pilnas rokas darba. Nav joks – drēbes izmazgāt, visus pabarot, apgādāt.”

Mūzikas gēns

Dāvida mamma spēlējusi klavieres, tēvs – vijoli, mandolīnu, kontrabasu. Puika iemācījies gan kontrabasu, gan ģitāru, taču sirds vilkusi pie klavierēm. Mamma izjusti spēlējusi Šopēnu un Dārziņu, un Dāvids sācis pašmācības ceļā apgūt melnbalto taustiņu noslēpumu. Tēvs nācis klajā ar ideju – vai dēls negribot kļūt par vijoļbūvētāju? Taču liktenis jauno Kļaviņu aizvedis uz Vilhelma Šimmela klavierdarbnīcu Braunšveigā. “Vaļsirdīgi atzinos, ka skola mani neinteresē, tāpēc – sorry! – nevaru uzrādīt labu liecību. Šefs pasmējās par tādu vaļsirdību un mani pieņēma. Trīs gadus mācījos par klavierbūvētāju. Laika gaitā iepazīsti tos gājienus, kas saistīti ar konkrēto instrumentu, uzzini, ka ir arī vecas klavieres, un tas ir pavisam kas cits. Pamazām ieinteresējos par vecām klavierēm. Pēc mācībām sāku strādāt Bonnā klavieru veikalā, lai gūtu darba pieredzi un ieskatu tirgū. Pēc trim mācību gadiem varbūt sapratu klavieru uzbūvi, taču skaņot iemācījos daudz vēlāk. Man no sākta gala teica – draugs, ja gribi kaut cik mācēt skaņot, lūdz priekšniecībai, lai vakaros ļauj palikt ilgāk un mācīties skaņot, citādi arī pēc trim gadiem nekā nemācēsi. Skaņošana ir grūtākā no visām lietām, kas jāiemācās klavierbūvē. Es to labi sapratu, iemācījos, un mani sūtīja pie klientiem.”

Dāvids atceras – septiņdesmitajos klavierbūvētāji un restaurētāji nav bijusi tā populārākā profesija. Augusi labklājība, ļaudis pirkuši visu jaunu, veco metuši laukā. Strādājot Bonnas klavierveikalā, klientu mājās viņš tā īsti iepazinies ar vecām klavierēm – cik dažādi instrumenti, cik brīnišķīgi skan, cik fantastiski izskatās, daudz interesantāk nekā jaunās “Schimmel” vai citas klavieres. “Izlēmu – kļūšu patstāvīgs, nodibināšu savu klavierrestaurācijas uzņēmumu un darīšu to, ko citi nedara. Biju pamanījis, ka klavieru tirgotāji melo klientiem, par visskaistākajām vecajām klavierēm apgalvojot – “tur nekā vairs nevar darīt, tās neturēs skaņojumu”, lai tikai klients nopirktu jaunas. Tad paši savāca vecās, pielaboja un pārdeva tālāk. Mans šefs bija godīgs cilvēks, viņš teica: “Mums nav sevišķas intereses par vecām klavierēm, tā ka, ja tādas sastopat un kaut ko varat izdarīt, ņemiet kaut uz mājām. Man nekas nav pretī, ja jūs mājas pagrabā piehaltūrējat un kaut ko nopelnāt.” Tad es sapratu, ka tajā sfērā ir vakuums.”

Rubļi ģitāras korpusā

Padomijas aukstā kara laikā Kļaviņu ģimenei nācies šo to piedzīvot. “1969. gadā Kultūras sakaru komiteja ielūdza vecākus ciemos uz Latviju. Mēs, pieci vecākie bērni, gājām Minsteres latviešu ģimnāzijā, un “viņi” bija uzzinājuši par lielu latviešu ģimeni. Toreiz ļoti aktīvi mēģināja rietumlatviešus vervēt kā propagandas instrumentus, kas iepazīst Latviju un stāsta, ka viss nav tik slikti. Nolūks – dabūt savā pusē. Domāja – gruntīga ģimene, varētu izdoties, taču nebija aprēķinājuši, ka mani vecāki bija ļoti garīgi. Bumerangs lidoja atpakaļ. Pirmais, ko vecāki darīja, atkabinājušies no Kultūras komitejas gida, – aizskrēja uz baznīcu, iepazinās ar vietējiem cilvēkiem un uzzināja par reālo stāvokli. Toreiz te bija brutāli. Niknas vajāšanas un spiediens tieši uz bērniem – par to, ka tiek kristīgi audzināti, vecāki neatļauj siet sarkanos lakatiņus. Tas bija noziegums. Mani vecāki iedegās palīdzēt latviešiem Latvijā. Tikko atbrauca mājās, tēvs iestājās organizācijā, kas palīdz vajātiem kristiešiem visā pasaulē un arī Baltijas valstīs. Vairākus gadus viņi abi ar mammu tur nostrādāja. Bet šeit kāds kārtīgi dabūja pa mici, ka šitādus ielūdzis uz valsts rēķina trīs nedēļas ciemoties. Toreiz mēs, bērni, tikām sūtīti kā kurjeri. Vecāki mums čupām bija sadevuši mūsu vecuma bērnu vārdus un adreses – tie bija mūsu vēstuļdraugi. Pozitīvā vēsts – šādi tās ģimenes zināja, ka nav atstātas un aizmirstas. Mana pirmā misija bija 1975. gadā. Galvenais uzdevums – rubļu kontrabanda. Toreiz Latvijā, Rīgā pērkot rubļus, bija jāmaksā četras markas par rubli, bet, ja rubli pirka Doičbankā Bonnā, tas maksāja 20 feniņus.

Vecāki sapirka čupu, tētis, amatnieciski ļoti apdāvināts, elektriskās ģitāras korpusā izgreba dobumu un piestūķēja pilnu ar rubļiem, aiztaisīja, profesionāli nolakoja, un to ģitāru es vedu kā dāvanu draugiem.

Toreiz maijā divas nedēļas ciemojos Rīgā. Bija ļoti skaisti, ceriņi ziedēja, smaržoja, tikai atmosfēra likās depresīva. Tā bija mana pirmā iepazīšanās ar Latviju. Mēs, auguši Vācijā, toreiz nedomājām, ka jebkad dzīvosim Latvijā. Neviens nemanīja tuvojamies sabrukumu. Es gan reizēm domāju – šitik ačgārnu sistēmu ilgstoši uzturēt nav iespējams, bet… toreiz man prātā neienāca, ka dienās gandrīz visi pārnāksim mājās. Rudīte, Matīss… Viņš agri aizgāja taisaulē – nopirka no Repšes helikopteru, taču avarēja, ieskrēja elektrības vados un sadega.”

Dzīves universitāte

“Nevarēju uzreiz pārvākties, Vācijā aktīvi griezās bizness. Taču, uzsākot “otro dzīvi” ar Annu, nolēmu – visu darīšu pareizi, ieskaitot bērnu audzināšanu. 1998. gadā mums jau bija divas meitiņas, divus un četrus gadus vecas. Nolēmām pārcelties uz Rīgu.

Ar Annu un bērniem Latvijā nodzīvoju astoņus gadus – līdz 2006. gadam, lūzuma punktam.

Tobrīd biju zaudējis cerību Latvijas nākotnei – izmēģinājis spēkus biznesā, politikā, pārāk dziļi ieskatījies kopējā virtuvē, sapratu – nekas nespīd. Nu, tad man tā likās.

Šodien redzu drusku vairāk cerības. Bet toreiz…

Vairākus gadus darbojoties biržā, investīciju un vērtspapīru tirgū, piedzīvoju Krievijas un Dienvidaustrumāzijas krīzes ietekmi. Zaudēju naudu. Saviem ieguldītājiem teicu – draugi, esmu pieļāvis kļūdas, mazliet pagaidiet, atgriezīšos pie sava darba un visu atpelnīšu! Taču negribēja gaidīt.

Tika uzsākta lieta. 2000. gadā man bija tas gods 10 mēnešus pavadīt “Rīgas galvenajā atpūtas namā”: pilna pansija, brokastis, pusdienas, vakariņas, nekas nav jādara, vari domāt par dzīvi. Pirmais laiks bija neomulīgs, īpaši, kad uzzināju, ka, iespējams, mani gribot neuzkrītoši likvidēt. Pēc pāris mēnešiem loģiski izsecināju – ja vēl esmu dzīvs, man lemts dzīvot. Uzsāku savu analītisko darbu – pētīt sistēmu. Sapratu – tā mani uztrauc vairāk nekā mans personīgais gadījums.

Jau pirmajā nedēļā lūdzu savam advokātam atnest man krimināllikumu un procesu kodeksu. Tā bija mana universitāte, izstudēju visus likumu līkločus, varēju palīdzēt citiem. Tajos desmit mēnešos, kamēr prokurors nonāca pie secinājuma, ka viss ir fufelis, un izbeidza lietu, sakot, ka tagad varu sūdzēt valsti tiesā un prasīt kompensāciju, sapratu – šī bijusi privilēģija, ļaujot gūt dziļāku ieskatu sistēmas nepilnībās un melos, sūdzēt valsti tiesā par to būtu neloģiski. Šī pieredze man atvēra acis, nolēmu – tikšu brīvībā, cīnīšos par taisnību. Nodibināju privāto pretkorupcijas aģentūru “Da Capo” – vairākus gadus veiksmīgi strādājām ar lietām, ko citi uzskatīja par bezcerīgām. Galu galā aģentūra kļuva par pašas sistēmas upuri. Biju naivi ticējis, ka man ir sadarbības partneri un draugi…”

Sapratis, ka tā turpināt nevar, Dāvids savā dzimšanas dienā, kopā ar tēvu sēžot dārzā, ieminējies – laikam jābrauc prom. Tajā brīdī iezvanījies telefons – amerikāņu uzņēmējs vēloties sponsorēt Kļaviņa klavieru projektus. Jau pēc stundas bija norunāta tikšanās Losandželosā, lai pārrunātu biznesu un slēgtu līgumu. Un viss noticis. “Nu, vai tas nebija liktenis?” pasmaida Dāvids.

Ceļš uz savām klavierēm

Sapnis par paša roku radītām klavierēm, kas skanētu labāk, tīrāk, dziļāk un sulīgāk par zināmajām, Dāvidam radies, mācoties pie Šimmela, kad preparēti, pētīti un studēti dažādu ražotāju instrumenti – “Shimmel”, “Steinway”, “Bösendorfer”. “Mums bija mācīts, ka tie ir brīnuminstrumenti. Man tie veikalā bija jāskaņo, lai klientiem labi skanētu, biju šokā par daudzajām konstruktīvajām kļūdām. Gāju pie šefa stāstīt, bet saņēmu autoritatīvu atbildi: “”Steinway” nav nekā uzlabojama.”

Viena no manām agrīnajām specialitātēm bija stīgu aprēķini. Kopā ar draugu, skaņu inženieri, konstatējām, ka tie aprēķini, kas tiek mācīti skolā, ir kategoriski nepareizi, īpaši basam.

Nopietni sāku domāt par savu instrumentu izveidi, taču pagāja vēl labs laiks, līdz radās iespēja ķerties pie pirmā instrumenta “Modell 370”.

Dāvids negribēja būvēt flīģeļus, “to skaņa neiet telpā, bet uz grīdu un griestiem, un, tikai atsitoties pret vāku, aizplūst publikā. Es gribu tīru, pirmreizēju skaņu. Trīssimtseptiņdesmitnieka ideja bija – trīsmetrīga basa stīga (flīģelim ~2 m). Viss tiek pakārtots stīgām. Tāds ir mans princips – definēt akustisko sistēmu, no tās atkarīgs viss pārējais – plašums, augstums, garums. Kādu dienu sēžu darbnīcā, skatos uz piecmetrīgajiem griestiem, domāju – kāpēc tik augsti? Un atnāk atbilde – tāpēc, ka pie tās sienas jāstāv lielām, milzīgām klavierēm!”

1987. gads bija starta šāviens – mūziķu interese, popularitāte, pianistu ieraksti, starptautiskās pārstāvniecības, japāņu izplatītāju “Nakamichi” interese, Dāvida klaviermūzikas ierakstu kompānija “Klavins Music”, ko vēlāk pārpirka taivānieši. Milzu panākums – mūzikas kompānijas “Native Instruments” interese un “Modell 370” digitālās versijas iekļaušana skaņu bibliotēkā ar nosaukumu “The Giant” (prototips šobrīd gaida restaurāciju komponista/pianista Nila Frāma studijā “Funkhaus”).

Jaunas pazīšanās un kontakti. Ceļojumu gadi. Top nākamais projekts – “Una Corda”, instruments, kurā katram tonim ir viena, nevis vairākas stīgas, un maigs, nevis spēcīgs skanējums. “Una Corda” īsā laikā iegūst popularitāti mūziķu un komponistu vidū, starp cienītājiem ir arī Jānis Lūsēns.

Tikmēr, meklēdams varenāku skaņu, Dāvids rada 450. (tā pirmais eksemplārs ir pie Nila Frāma, darba kārtībā), par ko ieinteresējas Ventspils. Pēc daudzkārtējām mūziķu pārbaudēm – pozitīvs vērtējums, un nu 470i ir pirmais instruments, kas uzstādīts publiskā koncert-zālē, redzams un dzirdams visai pasaulei.

Interese aug, pieprasījumi arī, un šovasar Dāvids pārveda ražotni no Ungārijas uz Latviju. Meistaram padomā jauni instrumenti – viens ar oglekļšķiedras rāmi metāla vietā, otrs ar arfas stīgām tērauda stīgu vietā, kas dos vēl maigāku skaņu. Un gan jau taps vēl citi brīnumi.

Neteikt dzīvei “nē”

Klausoties rāmajā Dāvida stāstījumā, rodas priekšstats par cilvēku, kurš dzīvei nesaka “nē”. “Saku “nē” tikai netīrām lietām. Esmu vērsts uz harmonisko, mani nevilina tas, kas smird.” Tajā pašā laikā viņš ir pamatīgs dēkainis, gatavs lēkt uz galvas āliņģī; filozofs, kurš ik situācijā spēj atrast racionālo, un dzīves baudītājs, kurš uzskata – “mīlestība un dzīve ir nešķirami jēdzieni”.

Lūgts komentēt Remarka domu “cilvēka mūžs mīlestībai ir par garu”, Dāvids aizdomājas: “Var jau būt… Savas sievas vienu pēc otras esmu mīlējis un mīlu joprojām, tikai šobrīd ne tieši tā, kā tad.

Gan dzīve, gan mīlestība ir process, kas attīstās pakāpeniski. Notis reizēm skan citādi, nekā cerēts. Ja to saproti, dusmām nav vietas – ne uz sevi, ne otru.

Jā, ir sāpīgi, taču visam sava jēga un būtība. Domāju par saviem foršajiem bērniem un mazbērniem – kā es varētu savu pirmo sievu nicināt, ja man ir pieci fantastiski bērni un divdesmit mazbērni caur viņu?! Nākamā sieva mums radīja vienu meitu. Lieliski! Un Anna, un trīs bērniņi! Nē, nevarēja būt nepareizi precēt Annu, ja rezultātā ir tik burvīgi bērni! Un pats labākais – visi mani, mūsu bērni savā starpā jūtas kā brāļi un māsas, nevis pusmāsas un pusbrāļi. Labprāt brauc pie mums ciemos. Visi muzikāli. Ko vairāk gribēt?

Cilvēki bieži nespēj piedot, tāpēc viņiem iet slikti. Vissliktāk tam, kurš nespēj piedot, nevis tam, kam nepiedod. Visu un vienmēr vajag piedot. Tas ir priekšnoteikums, lai dzīvotu dvēseles mierā. Līdz ar to tas automātiski izslēdz, ka tu glabā vai kultivē vainas sajūtu pret bijušo partneri. Aversija jeb negatīvā domāšana ir destruktīva, ja tu esi tās avots, tā ietekmē gan tevi, gan tos, uz kuriem tu šo destruktīvismu pārnes. Nu, nevar vainot likteni, ja pats esi atbildīgs!”

Vaicāts par to, kur smeļ mieru, Dāvids nevilcinoties atbild: “Es ticu Radītājam, tāpēc, ka viss – ik lapiņa, kas šeit aug, – aug tāpēc, ka viņš to grib. Es un mana dzīve lielā mērā atkarīga no Dieva žēlastības un svētības. Ko cilvēks pats var darīt, tas viņam jādara pēc labākās sirdsapziņas, bet tur, kur mūsu iespējas beidzas, Dieva iespējas tikai sākas. Daba ir vislabākais piemērs. Re, vecais ābeles zars nokrita uz stiebriņiem un tos sadragāja. Kas gan ir zāles stiebriņš? Bet bez tiem stiebriņiem te izskatītos daudz drūmāk. Bet ābelei vecais zars – krakš! –, un tik vien bija!”

SAISTĪTIE RAKSTI
Dēkainis, kurš dzīvei saka "jā"

Dāvids Kļaviņš

  • Mūziķis. Klavierbūvnieks un restaurators. Uzņēmējs. Politiķis. Pētnieks.
  • Dzimis 1954. gada 5. jūlijā Bonnā.
  • 1971. gadā beidzis skolu, mācījies pie Braunšveigas klavierrūpnieka V. Šimmela.
  • 1976. gadā Bonnā nodibinājis savu klavierdarbnīcu.
  • Radījis pasaulē lielākās vertikālās koncertklavieres – “Modell 370” (1987), “The Giant” (2012; “Modell 370” digitālā versija), “Una Corda” (2014), 450, 470i (2019; mājvietu radušas Ventspils koncertzālē “Latvija”).
  • 2017. gadā ierakstījis klaviermūzikas improvizāciju albumu “Planting Flowers”.
  • Šogad, par spīti vīrusam un krīzei, D. Kļaviņš savu ražotni pārcēla uz Latviju.
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. “Cilvēki jau sāks mirt uz trepēm, ko tad darīs?”: mediķi un zinātnieki ceļ trauksmi – “lokdauns” jāievieš nekavējoties 152
1 diena
LE
LETA
Ziņas
Ko valdība pēc deviņu stundu ilgām sarunām nolēma par kovida ierobežojumiem? 91
4 stundas
ZD
Zigfrīds Dzedulis
Ziņas
20 eiro mēnesī – potētajiem pensionāriem, bet ne visiem. Kuriem valsts sola pabalstu? 222
Nedēļa
LE
LETA
Ziņas
Atklāts, kurš Ivo Fomina koncertā ziņoja par viltus spridzekli 32
6 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Vai patiešām banānus? Noskaidrots, pēc kā garajās rindās “Lidl” veikalos Latvijā stāvējuši pircēji 97
1 diena
Lasīt citas ziņas
LE
LETA
Ziņas
No ceturtdienas uz četrām nedēļām Latvijā spēkā stāsies stingrais “lokdauns” 159
3 stundas
LE
LETA
Ziņas
Ko valdība pēc deviņu stundu ilgām sarunām nolēma par kovida ierobežojumiem? 91
4 stundas
LE
LETA
Ziņas
“Lokdauna” ieviešanai Latvijai būs jāaizņemas papildus finanšu līdzekļi, atklāj Kariņš 31
1 stunda
OZ
Olafs Zvejnieks
Ziņas
Atstādināt var, atlaist – nereāli! Kamēr nav pabeigts kovida likums, darbinieki ir neaizsargāti 45
6 stundas
LE
LETA
Ziņas
“Lokdauna” ieviešanai Latvijai būs jāaizņemas papildus finanšu līdzekļi, atklāj Kariņš 31
23:26
LE
LETA
Ziņas
Valdība pagaidām nav spriedusi par iespēju “lokdaunu” atcelt pirms 15.novembra 2
23:16
LE
LETA
Ziņas
Kariņš: Pagaidām nav gaidāmi kādi būtiski ceļošanas ierobežojumi 9
23:13
LE
LETA
Ziņas
Atklāts, kurš Ivo Fomina koncertā ziņoja par viltus spridzekli 32
6 stundas
EL
Egils Līcītis
Ziņas
Sēdes laikā ministri zvaigāja par akadēmiķiem, cēla pie deniņiem pirkstus un grozīja, uzvedās kā skolasbērni! Egila Līcīša feļetons 8
5 stundas
LE
LETA
Ziņas
SPKC: Latvija ir pirmajā vietā pasaulē pēc saslimstības ar Covid-19 tempa 94
7 stundas
LE
LETA
Ziņas
Mācības lokdaunā: pagarināts brīvlaiks, daži klātienē, daži attālināti 8
3 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Viņķele: Epidemioloģiskā uzraudzība kļūst neiespējama 83
11 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
taupīt siltumu apkures cenu pieauguma laikā? 19
8 stundas
KS
Kārlis Streips
Ziņas
Kārlis Streips: No štovētiem kāpostiem līdz suši! Latvija nekad nav bijusi valsts ar tikai vienu tautu vai etnosu, un tāda tā nav arī šobaltdien 40
8 stundas
PA
Pēteris Apinis
Veselam
Pēteris Apinis: Latvijas veselības budžets kā septiņu aklu indiešu izpratne par ziloni 23
8 stundas
LE
LETA
Ziņas
Mesa nav vienīgais! Policija vērtēs epidemioloģiskās drošības prasību ievērošanu arī Brieža cīņas laikā 6
6 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Nerātns zilonēns atstāj savu vecmāmiņu bez kūkas 3
9 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Vai varam sagaidīt pirmo sniegu? Bricis par šīs nedēļas laika prognozi 8
14 stundas
LE
LETA
Ziņas
JV: Valdībai nav citas izvēles, kā ieviest stingru mājsēdi tuvākajām nedēļām 69
11 stundas
GN
Gints Narogs
Ziņas
“Man ir līdz kaklam šejienes ierobežojumi!” Boksera Brieža promouteris kritizē Latvijas valdību 38
14 stundas
LE
LETA
Ziņas
Millers: Pašreizējā situācijā “lokdauna” noteikšana ir neizbēgama valdības mugurkaula trūkuma dēļ 36
9 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. “Cilvēki jau sāks mirt uz trepēm, ko tad darīs?”: mediķi un zinātnieki ceļ trauksmi – “lokdauns” jāievieš nekavējoties 152
1 diena
OZ
Olafs Zvejnieks
Ziņas
“Latvenergo” finanšu direktors Guntars Baļčūns: “Latvijas patērētajiem šobrīd ir izdevīgāk veļu mazgāt brīvdienās un naktīs” 47
Intervija 1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Vai patiešām banānus? Noskaidrots, pēc kā garajās rindās “Lidl” veikalos Latvijā stāvējuši pircēji 97
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Speciālists skaidro, kāpēc šobrīd tik strauji pieaug gāzes un elektrības cenas. Cik ļoti tās vēl kāps? 40
1 diena
LA
LA.LV
Stāsti
Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidente Daiga Dadzīte: “Jā, es “iebliezu” to poti!… Biju “antivakseru” statusā” 90
1 diena
LB
Laura Blumberga
Praktiski
Pašiem savs “citplanētietis”: trausls, bet plēsējs – ūdens iemītnieks aksolotls 4
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
“Spridzeklis kultūras namā, jāevakuējas!”: Ivo Fomina koncerts Tukumā noslēdzas neplānoti. Aizdomas par apzinātu kaitniecību 40
1 diena
LE
LETA
Ziņas
“Šī ir dubultslodze, kas situāciju ļoti sarežģī”: Stradiņa slimnīcas ārsti paredz ļoti smagu nākamo nedēļu 31
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. “Ir tiešām cilvēki, kas profesionāli pelna ar to naudu”: kā tiek “ražota” dezinformācija par Covid-19 160
1 diena
LP
LĪGA POMMERE
Kokteilis
Darbu plānošana pēc Austrumu horoskopa: no 18. līdz 24. oktobrim
16 stundas