– Mūsu lasītāji mēdz arī kritizēt – kāpēc NA neapkaro Latvijas neatkarības grāvējus un Lindermanam, Gapoņenko ir brīv rīkoties, kā viņi grib. Spriež, ka tie vairs nav tie “Visu Latvijai” zēni, kas salā ar plikām krūtīm stāvēja pie Saeimas mājas par nacionālajām interesēm. Kļuvuši pieļāvīgāki, ģērbušies piegulošākos deputātu uzvalciņos. 13
– Politikas vide ir atšķirīga no sabiedriskās darbības vides. Es, brīvs pensionārs, stāstu, ko gribu, par sekām sevišķi nedomādams. “Visu Latvijai” kopš tā laika no jauniešu organizācijas pārvērtusies par nopietnu politisku spēku, kas līdzdarbojies vairākās Saeimās un valdībā. Tas uzliek atbildību, jo viena lieta iet ar degsmi sirdī, kailām krūtīm, bet otra, kad vēlētāji kurā katrā laikā var pajautāt: cik tālu tik iedvesmots esi aizgājis un ko panācis? Tā ka es puišus nekritizēšu, ka viņi būtu kļuvuši pieļāvīgāki. Varu novēlēt – vairāk rast ceļu uz Saeimas un citām tribīnēm, lai iezīmētu skaidras savas vērtības, lauztos cauri pretdarbībai, birokrātijai. Es nepiekrītu tam, ka politiku sauc par kompromisu mākslu. Ne vienmēr varēsi izlīdzēties ar kompromisu. Ir reizes, kad jāpaliek pie principiem un jārunā atklātā tekstā.
– Kāda gudra dāma man teica, ka latviskās partijas par tādām tikai uzdodas, bet īsti nacionāla spēka Saeimā nemaz nav. Jūsu apvienība vārdos gan saka, bet praksē, kad ir iespiesti kaktiņā, kļūst pakļāvīgi. Itin kā vedina uz skolas latviskošanu, bet viņus aprauj, ka krievus nevajag kaitināt, un iznākumā čiks, piekāpšanās.
– Piekrītu, ka politiskajās aprindās jūtama piesardzība no vārda “nacionāls” un pasākumi, kas būtu valstiski veicami, tiek apsaukti kā pārāk radikāli.
– Dobeli arī apsauca par vārda “okupants” lietošanu. Diez vai pēc jums tas ir skanējis Saeimā.
– Arī tas. Pasenākos laikos gribēja panākt, lai 17. jūniju neapzīmē kā okupācijas dienu. Nezinu, kāpēc dažiem tas šķiet biedējošs vārds, jo okupācija ir noticis vēsturisks fakts. Kāpēc tas tā kož, ja ienāca krievu karaspēks ar ieročiem rokās. Okupantu armijas klātbūtnē organizēja t. s. Saeimas vēlēšanas. Tālāk var kabināt klāt vārdus, kas ausīm tik ļoti negriež, – ar sekojošu Latvijas aneksiju, inkorporāciju PSRS sastāvā. Tas tiek par daudz nogrūsts nost, kad okupācija tik daudz ļauna nodarījusi, starp citu, arī mūsu prātos. It īpaši vēsture jāatceras kontekstā ar Ukrainas notikumiem. Vestajā hibrīdkarā Maskava ļoti uzmanīgi pēta, cik Rīgā būtu sabiedroto, cik daudzi gaida Putina atnākšanu. Ļoti profesionāli vēro.
