Dvēseles atstarojumi brālēna spogulī 0
Normunds Akots, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Igauņi sava teātra “reanimāciju pēc Covid-19 izraisītajiem krampjiem” sāk ar starptautiski pazīstamo “Baltoscandal” festivālu, kas šogad no 1. līdz 4. jūlijam noritēja Rakverē.
Tiesa, ārzemju viesu trūkums festivāla programmu pakļāva apstākļu diktētam nosacījumam, proti – parādīt vismaz daļu no tiem iestudējumiem, kuru pirmizrādes Igaunijā atcēla pandēmijas dēļ. Starp pāris mūsdienīga absurda iestudējumiem (“Neizbēgamība dzīvot vienā laikā”, rež. Lauri Lagle, un “Alibi”, rež. Andress Normets), kurus bez tulkojuma bija izdevība noskatīties, patīkami izcēlās trešā redzētā izrāde, kas, manuprāt, varētu raisīt interesi arī latviešu teātra publikā, un tādēļ par to pastāstīšu mazliet vairāk.
Pirms pāris sezonām par Tallinas projektu teātra “Vaba Lava” māksliniecisko kuratoru kļuva lietuviešu dramaturgs Marjus Ivaškevičs un piedāvāja diviem mūsu režisoriem – Elmāram Seņkovam un Valteram Sīlim – iestudēt pa izrādei uz šīs brīvās igauņu skatuves. Seņkovam darbs vēl priekšā, bet Sīlis izvēlējās Rasas Bugavičutes-Pēces lugu “Man bija brālēns” un iestudējuma pirmizrāde bija paredzēta 8. maijā, kuru, protams, atcēla.
Uzmanīgāki teātra cienītāji droši vien būs ievērojuši, ka reizēm Rasas Bugavičutes-Pēces sarakstītajiem tekstiem piemīt tāds kā “privātas atzīšanās’’ raksturs, kas spēcīgi pievelk režisorus ar savu atvērtību, ticamības diapazonu un pārdzīvojuma autentiskumu. Tāda rakstības maniere mazliet līdzinās staigāšanai pa trauslu ledu un prasa no autora lielu drosmi un ticību mākslā eksistējošam pieļāvumam, ka noteiktiem pārdzīvojumiem piemīt nozīme, kas padziļina radošos procesus un ļauj pieslēgties cilvēka dabas apslēptajiem strāvojumiem.
Drosmes Rasai acīmredzami netrūkst, viņas atmiņu patiesumu nav iemesla apšaubīt, un šoreiz tapusi luga, kas stāsta par viņas attiecībām ar savu lietuviešu brālēnu un dialoga formā mēģina restaurēt izjūtas, kas šīm radniecīgajām, traģiska likteņa apzīmogotajām saitēm piešķīra neaizmirstamas krāsas.
Tajā darbojas tikai divi personāži – pati Rasa un viņas brālēns Deimants –, un autore lugu pozicionē kā “neiespējamu sarunu”.
Savukārt Valteram Sīlim savos radošajos pasākumos nereti patīk “knibināties” ap personiskas dabas izjūtu-sajūtu niansēm, kas viņa veidotajiem iestudējumiem piešķir šodienas publikai tik nepieciešamo reālās dzīves kolorītu un labākajās izrādēs pat sabiezē līdz tam cilvēciskās eksistences slānim, kuru apziņa ikdienā nefiksē.
Rasas Bugavičutes-Pēces luga teju vai ideāli atbilst šādām režisoriskā modus vivendi īpatnībām, un tādēļ jo interesantāk bija vērot, kā šo daudzsološo režisora un autora sadarbības variāciju uz skatuves izspēlēs divi igauņu aktieri – Rea Lesta un Henriks Kelmets. Uzreiz arī piebildīšu, ka viņi nepievīla ne režisoru, ne arī publiku, kas izrādi kopumā uzņēma ļoti atzinīgi.
Scenogrāfa Uģa Bērziņa veidotais black box-a iekārtojums ir strikti ieturēts skatuviskā minimālisma rāmjos: trīs lieli ekrāni, pāris galdu, videokameras un daži nepieciešamie rekvizīti. Aktieriskās eksistences veids izrādē maksimāli pietuvināts doc.teātra stilistikai – aktieri uznāk, piesaka savas lomas un Rasas lomas izpildītāja uzsāk atmiņu stāstījumu par brālēnu, kuru 2015. gada novembra naktī Kauņā pie mājas nošāva divi algoti slepkavas.
“Pasūtījuma slepkavība”, komentē Deimants, “un nav jau tā, ka es nezinātu, kāpēc mani vajadzēja novākt.” Sarunas tonis sākumā ir bezkaislīgs, bet ar laiku abi aktieri tajā ieplūdina attiecīgajās epizodēs valdošos emocionālos tembrus, pamudinot skatītāju uz zināmu līdzpārdzīvojumu.
Bērnībā kopā pavadītās vasaras atplaiksnī stāstītāju atmiņā kā viens otram sekojoši notikumi, atgadījumi, pārdzīvojumi, kas saaužas kopīgā “iztēles dialogā” ar starpsaucieniem, iebildēm, piebildēm, bērnišķīgām fantāzijām un papildinās ar aktieru improvizētām spilgtāko brīžu emociju fiksācijām videoversijā uz lielā ekrāna.
Deimants arvien vairāk sāk aizrauties ar sporta aktivitātēm, Rasa spēlē klavieres, lasa grāmatas, un abi iet kopā uz jūru peldēties.
“Tas vienkārši bija mūsu laiks,” izrādē saka Rasa, “katru gadu mēs vienlaikus kļuvām gan tuvāki, gan arvien vairāk attālinājāmies, jo mēs vienkārši bijām dažādi.”
Aktrise savu stāstījumu ik pa brīdim atsvaidzina ar tā laika bildēm (no Rasas Bugavičutes-Pēces personīgā fotoalbuma), tādējādi akcentējot izrādes naratīva intīmo raksturu un ievelkot publiku arvien dziļāk pašas autores dvēseles labirintos.
Tīņu gadi nāk ar atbilstošām korekcijām uzvedībā un arī savstarpējās attiecībās. Mēģinājums Rīgā apmeklēt kādu tolaik populāru klubu beidzas ar nakts sarunām “Čili picā”, kurās Deimants atzīstas, ka trenējas pilna kontakta cīņas mākslā, jo tur ir viņa īstie draugi un “kopīgas darīšanas ar pašaudīšanos”.
Deimanta pilngadības ballīte it kā pat paver Rasai patieso skatu uz brālēna darīšanām un draugiem, kas pēcāk kriminālajā leksikā tiek dēvēti par “Kauņas mafiju”, taču attieksmi tas nemaina.
Neko daudz par savām “bandītiskajām aktivitātēm” Deimants Rasai, protams, nestāstīja, bet viņš bija viņas brālēns un viņus vienoja saites, kurās racionālā prāta kategoriskajiem pavedieniem liela loma netiek atvēlēta un visu nosaka silto, radniecīgo asiņu plūdums.
Reas Lestas iejušanās Rasas lomā ir ļoti organiska un distances maiņas plūstošas, bet Henrika Kalmeta veikums Deimanta tēlā šķiet nedaudz ilustratīvs, lai gan to savā veidā nosaka pati dramaturģijas struktūra. Nebeidzamās pārģērbšanās vairāk raksturo laiku nekā restaurētās situācijas būtību un maz atklāj brālēna izvēļu psiholoģiju.
Deimanta izvairīgās atbildes un saudzējošā attieksme pret māsīcas iesvaidīšanu jebkādos mafijas noslēpumos izceļ tikai to attiecību komponentu, ko varētu saukt par mīlestību, bet nedod iespēju skatītājam izprast viņa iekšējo motivāciju ķēdi, kas šīs izvēles noteica. Līdz ar to visa izrāde kopumā pārtop par spoguli, kurā caur Deimanta tēlu atstarojas pašas Rasas dvēsele.
Valters Sīlis šādu lugas dāvāto iespēju ir ne tikai režisoriski saskatījis, bet arī nedaudz savtīgi izmantojis. Autores personīgo pārdzīvojumu laukā ievietotās skat- punkta koordinātas savienojumā ar neitrālu vēstījuma stilistiku un emociju iemānīšanu video tuvplānos piešķir izrādei skaistu perspektīvu, kas ļauj skatītāja uztverei nonākt pie atklāsmes par dvēselisko norišu patieso nozīmi šajā pragmatisma pilnajā laikā. Izrāde paliek iekļauta teātra “Vaba Lava” repertuārā, un, apmeklējot Tallinu, to ir vērts noskatīties.
