Gints Narogs: Hokeja čempionāts Latvijā – dzīres mēra laikā 3
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Laikā, kad noteikta mājsēde, tūkstošiem cilvēku darbs apstājies un ienākumi dramatiski samazinājušies, Latvijas valdībai jāspriež, vai finansiāli atbalstīt hokeja pasaules čempionāta visa turnīra rīkošanu. Ja nepieciešamie līdzekļi astoņām komandām jau paredzēti, tad vēl tikpat vienību uzņemšana prasīs vairāku miljonu piešprici (planētas meistarsacīkstēs startē 16 komandas).
Neoficiāli izskanējis, ka papildus vajag ap četriem miljoniem, iespējams, vēl vairāk. Vai šajā situācijā tas būtu prātīgi?
Ir skaidrs, ka šogad hokeja čempionāta rīkošana nesīs zaudējumus, jo tikai naivie var cerēt, ka maija beigās tribīnes būs pilnas skatītāju. Labākajā gadījumā spēles varēs apmeklēt ierobežots līdzjutēju skaits, taču reālākais variants – arēnas būs tukšas. Tas nozīmē, mīnusā iet ieņēmumi par biļetēm, kas ir būtisks peļņas avots.
Ja arī ierobežots skatītāju skaits tomēr varēs apmeklēt čempionātu, tad tikpat naivi cerēt, ka uz Rīgu metīsies hokeja fanu pūļi no ārvalstīm, kas varētu atstāt savu naudu Latvijas ekonomikā (naktsmītnes, ēdināšana). Protams, ekonomikas sildīšanai astoņu komandu ierašanās līdzētu, taču nopelnītu pa kādai viesnīcai, ēdināšanas uzņēmumam, transporta firmai.
Izdevumi būtu lielāki, jo, visticamāk, čempionāts tiks rīkots “burbulī”, bet tas nozīmē papildu loģistiku, drošību, medicīniskās pārbaudes.
Uz savas ādas to izjuta Nacionālā hokeja līga (NHL), kuras vadītājs Gerijs Betmens atklāti pateica, ka klubu īpašniekiem koronavīrusa laikā ir vieni vienīgi izdevumi. NHL gan spēlē, lai šie zaudējumi būtu mazāki, bet nopelnīt, lai būtu plusā, viņi šobrīd nevar. Un nevarēs arī Starptautiskā hokeja federācija (IIHF), kura līdz šim ar pasaules čempionātu pelnīja, nevis cieta zaudējumus.
Tāpēc maz ticams, ka IIHF piekritīs segt organizatoriskos izdevumus, lai gan tieši uz to norāda premjers Krišjānis Kariņš. Šajā situācijā tas būtu tikai loģiski, ja IIHF iesaistās ar savu finansējumu, nevis visu noveļ uz rīkotāju pleciem, taču Renē Fāzels māk skaitīt naudu.
Latvijas valdībai tāpēc trīs reizes jānomēra un tikai tad jāpieņem lēmums, jo sabiedrība var nesaprast.
Jau tagad soctīklos populārāks ir viedoklis, ka Latvijai visu čempionātu rīkot noteikti nevajag. Tā jau ir, medicīnā, izglītībā trūkst naudas, bet divu nedēļu hokeja turnīram miljonus sakasīsim. Valsts budžets nav no gumijas, vieniem iedod, citiem paliks mazāk. Un tie citi ir tie, kuriem šobrīd par hokeju ir pilnīgi nospļauties. Jebkuram tā būtu, ja jādomā, kā samaksāt komunālos maksājumus vai ko celt bērnam vakariņu galdā.
Izskanējis arī pretējs viedoklis, ka Latvijai tagad pienāktos parādīt raksturu un uzņemties čempionātu rīkot vieniem. Par spīti tam, cik tas izmaksā.
Jo, redz, tieši Latvijas nostāja bija publiskākā un aktīvākā, lai pasaules čempionāts nenotiktu Minskā. To izdevās panākt, bet tikai ar IIHF sponsoru palīdzību, kuri paziņoja, ka nedos naudu IIHF, ja tie sadarbosies ar Lukašenko režīmu. Bet runa jau ir par visu mūsu naudu, ne kādas atsevišķas organizācijas, piemēram, Latvijas Hokeja federācijas (LHF). Viņiem tādas naudas nav un tuvākajā laikā nebūs.
Bet kāpēc tad LHF vadošie vīri tā iedegušies par šo iespēju, par kuru jau runāja vēl ilgi pirms IIHF šonedēļ pieņemtā lēmuma
? Tāpēc, ka no lielā pīrāga atlēks arī kādas drupačas, un te nevajag domāt, ka tās tiks saslaucītas turziņā, kuru pēc tam varēs izmantot, piemēram, Latvijas bērnu hokeja attīstībai.
Tā ir realitāte, ar kuru Latvija saskārās jau pēc 2006. gada pasaules čempionāta, kas, kā zināms, arī notika Rīgā. Arī toreiz no čempionāta rīkošanas palika “sausais atlikums” Šveices franku vai ASV dolāru izteiksmē, bet bērnu vecāki, kā turpināja maksāt par savu lolojumu skološanos hokeja gudrībās, tā turpina. Un turpinās, par to nav šaubu. Hokejs galu galā nav lēts prieks, tāpēc loģisks jautājums – vai mēra laikā mēs varam atļauties tik lielas dzīres?
