Laima Kota: “Ja nu kādu interesē, ar ko atšķiras Laima Muktupāvela no Laimas Kotas, tas literatūrzinātniekiem jāpēta. Es par to nedomāju.”
Laima Kota: “Ja nu kādu interesē, ar ko atšķiras Laima Muktupāvela no Laimas Kotas, tas literatūrzinātniekiem jāpēta. Es par to nedomāju.”
Publicitātes (Uģa Oltes) foto

“Grāmatā neļāvu Benjamiņai nomirt, šķita – tik spēcīga, enerģiska personība nevar tā vienkārši nomirt badā.” Saruna ar Laimu Kotu 3

Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Lukašenko dienas skaitītas? Izskan ziņas par Kremļa plāniem nogalināt viņu. Pēkšņā nāvē jau miris tuvs viņa līdzgaitnieks 37
Tas ir galvenais iemesls, kāpēc cilvēki mirst… Ārsts atklāj, kurus produktus jāēd mazāk
Slimnīcu vadītāji nepatīkami pārsteigti par ministra apgalvoto, ka valsts apmaksā piederīgo uzturēšanos slimnīcā 93
Lasīt citas ziņas

 

Septembris ir Latvijas preses karalienes Emīlijas Benjamiņas mēnesis: pirms 140 gadiem 10. septembrī viņa piedzima, pirms 80 gadiem 2. septembrī izsūtījumā traģiski gāja bojā no bada un slimības. Nupat gan uz kinoteātru ekrāniem, gan arī interaktīvās televīzijas platformā “Tet+” nonākusi jaunā daudzsēriju filma “Emīlija. Latvijas preses karaliene”. To noskatījās arī rakstniece ­LAIMA KOTA, kura 2005. gadā pirmā atgādināja par “Jaunāko Ziņu” izdevējas likteni, sarak­stot romānu “Mīla. Benjamiņa”, kas nu iznācis atkārtoti izdevniecībā “Latvijas Mediji”.

CITI ŠOBRĪD LASA
Publicitātes foto

Ar filmu arī sākšu: kā jums tā patika, un vai Emīlijas Benjamiņas tēls saskanēja ar to priekšstatu par viņu, kas pašai izveidojies kopš grāmatas “Mīla. Benjamiņa” rakstīšanas?

L. Kota: Filma ļoti, ļoti patika! Paldies katram uzņemšanas komandas dalībniekam – režisoriem, scenāristiem, māksliniekiem, gaismotājiem, tērpu modelētājiem – tas ir viņu pienesums! Es noticēju viņu interpretējumam par laiku kā māksliniekiem, es viņiem ļoti uzticējos, ļāvos un skatījos. Jutos brīnišķīgi, skatoties ainu redakcijā, kur visi strādā, raksta ar rakstāmmašīnām “Continental”.

Bija sajūta, ka viņus visus – Skalbi, Brusubārdu, protams, Emīliju, – pazīstu kā savus cilvēkus, ļoti pieņēmu aktieru izvēli.

Arī tās vietas, kur varētu diskutēt, vai Emīlija tiešām tā darījusi, kaut vai ainas, kur viņa brauc ar velosipēdu – nezinu, vai viņa tiešām brauca ar riteni pa bruģi, tam jābūt diezgan nepatīkami, turklāt Emīlijai, kā saprotu, bija mašīna un pat šoferis, bet filmā noticēju, ka viņa vizinājusies ar velosipēdu.

Ko tad, tiešām, atkal izmantot to vienīgo 20. un 30. gadu mersedesu? No visiem, kas redzējuši pirmās sērijas, esmu dzirdējusi tikai vislabākās atsauksmes, un arī pati pievienojos tam korim, ka ieguldīts prātam neaptverams darbs, lai radītu tādu filmu tik īsā laikā. Ja man būtu puķes, dotu visiem, katram pa rožu klēpim.

 

Un kā ar aktieriem? Palaikam, skatoties filmas ar labi pazīstamiem aktieriem, redzam viņus, ne atveidotos tēlus…

Es, starp citu, skatoties filmu, domāju, kā to uztvertu ārzemnieks, kas nebūtu neko par Emīliju zinājis, vai viņš saprastu, ko šī sieviete dara, kāds ir viņas mērogs. Bet es skatos kā latviete, kas zina to, kā šis stāsts Emīlijai beigsies dzīvē.

Jā, savā grāmatā neļāvu viņai nomirt, šķita – tik spēcīga, enerģiska personība nevar tā vienkārši nomirt badā, viņa man tā arī ir palikusi nezināmā prombūtnē, bet filmā ļāvos Gunas Zariņas radītajam tēlam un noticēju.

Nemērīju ar lineālu, ka viņa tā nesēdēja vai lūpas neturēja, ļāvos aktrises un režisora interpretācijai. Jā, Emīlija Benjamiņa tajā laikā bija pirmā, kas vairs nenēsāja cepurīti, un Gunai Zariņai tā bija, bet tik skaista, ļaujiet taču viņai nēsāt cepuri! Un nē, es filmā neredzēju Gunu Zariņu, viņa ir pārsteidzoša, var būt gan Mēdeja, gan Emīlija Benjamiņa.

 

Emīlija Benjamiņa bija viena no tām sievietēm, par kurām sava laika konservatīvā sabiedrība ne mazums brīnījās un sašuta: viņa bija šķirtene, viņai bija attiecības ar precētu vīrieti vēl pirms viņas un viņa šķiršanās. Viņa bija arī uzņēmēja šī vārda vispilnīgākajā nozīmē – uzņēmīga sieviete, kas labi pamanīja un izmantoja izdevības. Ir pagājis gandrīz simt gadu, tomēr uz sievietēm – uzņēmējām un vienkārši uzņēmīgām sievietēm joprojām liela daļa sabiedrības raugās ar aizdomām. Vai esat domājusi, kādēļ tā?

Emīlija savā ģimenē uzņēmās vīrieša lomu – tēvs bija miris, un viņa kā sociāla būtne uzņēmās šo veča, materiālā nodrošinātāja lomu – viņa strādāja, nesa mājās mamutu, baroja savas māsas, kuras tādēļ varēja atļauties būt aktrises.

Filmā tas ļoti labi parādīts, un es arī tieši tā sapratu, ka Emīlija ir uzņēmusies gādīgās, prātīgās māsas, faktiski – vīrieša lomu.

Cilvēki to bieži aizmirst, ka sievietes, kuras darbojas biznesā, iziet no sava sociālā dzimuma un ieiet vīriešu pasaulē. Tas viss – mamuta sagādāšana, naudas taisīšana – ir tas rūpals, kur vīrieši sāk rīkoties pēc saviem, veču, principiem, izmantot visādas metodes.

Emīlija bija malacis, viņa par to nebrīnījās, rīkojās ar visādām metodēm plus vēl ar savu sievišķo, kas dus dziļi zemapziņā. Ja sieviete ieiet veču biznesa pasaulē un viņu nepieņem, tad tikai nevajag klaigāt – nepaveicās –, jo nesaprati tās pasaules likumības.

 

Ne jau arī visiem vīriešiem tas izdodas.

Tieši tā. Vai nu tevi, vai tu, es to tagad pavisam vienkārši redzu. Jo dabu neinteresē, vai tu esi zinātnieks vai nabagmājas sētnieks, to interesē tikai, vai tu vari izdzīvot. Ja nevari, meklē citu nišu vai mirī nost, dabai tas ir vienaldzīgi.

Jā, savā 21. gadsimtā smuki sēžam visādos sociālajos rāmjos, bet evolūcija ir tik diža, ka mēs pat reizēm neapzināmies, kādēļ rīkojamies tā, kā rīkojamies – dabas likumus neviens nav atcēlis. Biologi par sabiedrību sniedz skaidrāku mācību nekā sociologi. Man kļuva vieglāk, kad tā pieņēmu. Sākumā šī apziņa sit pa smadzenēm, bet tad sapratu – tā bioloģija darbojas. Varam jau runāt par garīgumu, bet pēkšņi izlien ārā tāda evolūcijas kāja, ka lai Dievs nogrābstās.

 

Kad gatavojām izdošanai “Mīla. Benjamiņa”, vienojāmies, ka uz vāka liksim uzvārdu, kas jums bija laikā, kad tapa grāmatas pirmizdevums. Sacījāt – “Laima Kota raksta citādi”. Kā ir “citādi”? No malas skatoties, šķiet, ka Laimas Muktupāvelas tekstos bija lielāka pašas autores personības klātbūtne, Laimas Kotas darbos autore paiet maliņā, “nomirst” tekstā.

To apzīmējumu “nomirst tekstā” es nespēju pieņemt, tas šķiet pārāk šizofrēniski. Bet kaut kas jau mainās. Dzīve iet uz priekšu, mainās hormonu sistēma, man tūliņ būs 60 gadu, un, paldies Dievam, nu jau uz pasauli, kā tur visi ņemas, varu paskatīties, sēžot uz malas.

Tas ir pavisam citādi nekā tad, kad pats ņemies un plosies, hormoni un domas dalās, un tu vēl tik maz zini pasauli. Tagad man ir vieglāk, es tā domāju. Rakstot kā Muktupāvelai, parādīju šo pasauli caur savas pieredzes prizmu. To pašu daru arī tagad, tikai nu es varu pasauli parādīt vairākos slāņos, šķērsgriezumā, līdzīgi kā strādā arheoloģijā: ir tāds slānis, tāds slānis, un, tos saliekot kopā, redzi, kāda bijusi dzīve, kādi bijuši notikumi, kuros man pašai vairs nav jāpiedalās.

Tagad mani vairs arī tik ļoti neidentificē ar uzrakstīto – atceros, kad man pirmajā grāmatā varone pīpēja, kaimiņi atskrēja pajautāt, vai tad es slepeni pīpējot? (Laima Kota atceroties garšīgi smejas.)

Ja nu kādu interesē, ar ko atšķiras Laima Muktupāvela no Laimas Kotas, tas literatūrzinātniekiem jāpēta. Es par to nedomāju.

 

Ir beigusies vasara, un līdzīgi gājputniem dosieties uz siltajām zemēm – Stambulu. Vai jums pašai arī ir šāda gājputna sajūta, un kāda tā ir?

Šīs pēdējās nedēļas man ir tik ļoti sakoncentrētas. Sajūta ir tāda kā atskaite – tu aiziesi pēc divām nedēļām, pēc nedēļas, pēc piecām dienām. Tagad zinu, ka man aiziešana būs pēc piecām dienām, svētdien, vēl gribas visu sakārtot, lai paliek kārtīga vide, sēta, lai viss ir skaisti vietā, kur visu vasaru esmu jutusies ļoti, ļoti labi.

Tas nav viegli, jo zini – vēl tas un tas jāizdara, vēl “LiteraTūre” atbrauks, es ar viņiem staigāšu tepat, pa Tirzu, un stāstīšu par Elzu Ķezberi – viņa arī bija projām, Amerikā, un es ļoti labi saprotu, ka viņa gribēja atskriet uz savu Tirzu, apskaut savus ozolus, pārstaigāt vietas, kur viņa bijusi laimīga, kur augusi. Pat nezinu, kā es spēšu to pastāstīt. Tas ir tik ļoti emocionāli.

 

Viņa arī nevarēja atbraukt, kamēr jūs tomēr to varat.

Atbrauca gan uz tēva mājām pēc 50 prombūtnes gadiem. Bet šīs pandēmijas laikā, kad nevarēja atbraukt uz Latviju, bija tāda pati traka sajūta – pēkšņi visi lidojumi ir slēgti, atcelti, pasaule apstājusies.

Bet to mirkli mēs, cerams, būsim izdzīvojuši, es varēšu pliķēt sev pa plecu un teikt: laba, laba, tu šo izdzīvotājas testu izturēji.

 

Latvijā, kā varējām vērot sociālajā tīklā “Facebook”, Laima Kota ar baudu nodevās dārzkopībai. Zinām, ka Stambulā daudz laika pavadāt, strādājot pie miniatūrām. Kurā brīdī pa to vidu ir laiks rakstīšanai, un vai šobrīd top – vai vismaz nedod miera un dīda uz rakstīšanu – kāds jauns literārs darbs?

Man vajadzēja uzrakstīt eseju par Zentu Mauriņu. Apsēdos, sāku lasīt viņas teikto, un sapratu: cik labi, ka izlasīju to visu tikai tagad, kad visu vasaru esmu stādījusi pojenes, piķējusi rozes, ravējusi, nesusi ūdeni, laistījusi, pārdzīvojusi, kāpēc pipari nesārtojas tik ātri, kā man gribētos, uzmākusies visiem ar jautājumu “kabaci vajag?”, “ķirbi ņemsi?”, izjūtot turklāt lielu, neaprakstāmu prieku. Es jūtos šeit ļoti iederīga.

Stambulā man tā visa ļoti pietrūkst, tur ir pavisam cits dzīves ritms, kur es varu dzert kafiju, iet pastaigās, lasīt labas grāmatas, braukt ar kuģīti, baudīt Melno jūru un Bosforu, kaut katru dienu uzrīkot svētkus. Bet tur es ilgojos pēc vasaras ņemšanās, pēc tā, ka tu vari uzreiz redzēt rezultātu: iestādīsi sīpolu, izaugs desmit, varēsi sapīt bizi.

Iestādīt ķirbi, izaudzēt, sadalīt un uzdāvināt bibliotēkai – man sagādā lielu prieku, ka zinu: to dāvina lasītājiem, un viņi var cept pankūkas ar ķirbi no Laimas Kotas dārza.

Un pēc visas tās ņemšanās, ogu un sēņu lasīšanas, ievārījumu vārīšanas, konservu likšanas, kad biju pat dabūjusi starpribu nervu iekaisumu, es izlasu, ko teica Zenta Mauriņa. Atstāstīšu saviem vārdiem. Viņa raksta – strādāšana latvietim ir dzīvošana.

SAISTĪTIE RAKSTI

Strādāt, tas nozīmē dzīvot. Uzrakstīt grāmatu, lasīt avenes, savārīt ievārījumu. Viņa dod brīnišķīgu atbildi, un es saprotu: es taču te metos dzīvot! Visu vasaru tā arī esmu dzīvojusi, tā ir bijusi dzīves, dzīvošanas pilna vasara, ar latvisko identitāti piesātināta, kad tu ņemies un strādā, un brīnies – deviņus kartupeļus iestādīji, spaini ar permakultūras metodēm novāci. Lūdzu. Tas mani burtiski spārnojis. Rīgā no aprīļa līdz septembra vidum biju tikai trīs reizes uz īsu brītiņu. Tā ir ar tiem ķirbjiem un sīpoliem, un padarīta darba sajūtu. Tā ir laime.

Un beigās vēl filma par Emīliju. Protams, tas nav tieši mans darbs, taču jūtos līdzdalīga, jo 2005. gadā, kad uzrakstīju romānu, par viņu, protams, Latvijā zināja, bet es no arhīviem izcēlu mazāk zināmus dokumentus un faktus. Un tagad pasaulē aiziet filma par Emīliju Benjamiņu. Tas ir skaisti.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
Lukašenko dienas skaitītas? Izskan ziņas par Kremļa plāniem nogalināt viņu. Pēkšņā nāvē jau miris tuvs viņa līdzgaitnieks 37
Tas ir galvenais iemesls, kāpēc cilvēki mirst… Ārsts atklāj, kurus produktus jāēd mazāk
Slimnīcu vadītāji nepatīkami pārsteigti par ministra apgalvoto, ka valsts apmaksā piederīgo uzturēšanos slimnīcā 93
FOTO. Pasakaini skati! Pakrojas muižā atklāts vērienīgs gaismas parks
Baltkrievijas ārlietu ministrs, iespējams, ticis noindēts. Lukašenko panikā nomainījis pavāru un apsardzi 12
Lasīt citas ziņas
“Vienlaikus samazināt ienākumus un palielināt izdevumus var īsu brīdi,” Dālderis par jaunā budžeta tapšanu
KNAB pagājušajā nedēļā aizturējis CVK priekšsēdētāju Bērziņu 38
Kapelāns: “Karš nav Dieva gribēts. Tas ir cilvēku izvēļu rezultāts” 14
FOTO. Ogrē elektrības cenas Ziemassvētkus neaizēno: iedegti skaisti rotājumi visā novadā 3
Atgriežas tur, kur jābūt
20:00
pagatavot barotavu mazputniņiem?
19:30
Zvaigznes un pārsteigumi
19:00
FOTO. “Kamilla nav viņu vecmāmiņa!”: princis Viljams saviem bērniem kategoriski aizliedzis tā saukt tēva sievu
“Mēs nekad nekļūsim par populistiem!” Burovs palikšot Rīgas partija
Ukrainas dienesti Maskavas patriarhāta pareizticīgās baznīcas objektos atrod krievu propagandas materiālus
VIDEO. Cīņa starp dzīvi un nāvi! Kā izskatās viena diena Ukrainas lauka hospitālī 9
FOTO. Torte ar 700 svecītēm! Viļņā iedegta krāšņa Ziemassvētku egle 5
SPECIĀLIZLAIDUMS. Jaunākais par karu Ukrainā ar Jāni Slaidiņu 8
Pēc divu mēnešu samazinājuma Covid-19 gadījumu skaits atkal ievērojami pieaudzis
FOTO. Pasakaini skati! Pakrojas muižā atklāts vērienīgs gaismas parks
“Gribam žeņšeņu arī Latvijā!” Ar ko šobrīd nodarbojas Vides risinājumu institūta pētnieki?
FOTO. No 30 mazām eglītēm un 300 metrus garām lampiņām! Jelgavā iedegta lielā svētku egle
Par braukšanu reibumā Bauskā ierosināts viens no pirmajiem kriminālprocesiem
Vai snigšana turpināsies? Laikapstākļu prognoze otrdienai
Policija rosinājusi sākt kriminālvajāšanu pret četrām personām Bunkus slepkavības lietā 18
Par vārda brīvību turpmāk lems Saeimas deputāte Glorija Grevcova, kura Krievijas un Baltkrievijas medijos nomelno Latviju 71
Baltkrievijas ārlietu ministrs, iespējams, ticis noindēts. Lukašenko panikā nomainījis pavāru un apsardzi 12
Slimnīcu vadītāji nepatīkami pārsteigti par ministra apgalvoto, ka valsts apmaksā piederīgo uzturēšanos slimnīcā 93
Vai cīņa pret piespiedu vakcināciju joprojām ir aktuāla? Jencītis uzskata, ka valdībai ir jāatvainojas sabiedrībai
pagatavot barotavu mazputniņiem?
Sirdi plosoši: Ukrainā zemes klēpī guldīts jaundzimušais, kuru nogalināja krievu raidītā raķete 65
Kārlis Streips: Populisms var būt uzjautrinošs, taču pārmēru lietots tas kļūst kaitinošs
VDD sācis kriminālprocesu par vēršanos pret Latvijas amatpersonām un citām sabiedrībā zināmām personām 4
Putniņš par finansējumu onkoloģijai: “Nauda ir iedota, bet tā ir iedota par maz”
Lukašenko dienas skaitītas? Izskan ziņas par Kremļa plāniem nogalināt viņu. Pēkšņā nāvē jau miris tuvs viņa līdzgaitnieks 37
“Redzams ēku novietojums, militārā tehnika,” skatītājs satraucas, ka Ādažu poligons ir labi redzams Google Maps