Edvarts Krusts: Vēlēšanas kā izvēles šķietamība un Satversme kā ceļa karte 0
Pašvaldības ievēlētas un beidzot kādu brīdi mediji, afišu stabi, trolejbusu logi un autobusu pieturas zaļiem, ziliem un dzelteniem burtiem nevēstīs, ka “mēs esam drošākā/labākā/nemainīgā vērtība/izvēle”.
Aristotelis rakstīja, ka cilvēks ir politiska būtne, tomēr šķiet, ka 2500 gadu ilgajā demokrātijas mūžā nevienai sabiedrībai nav bijušas tīkamas politiskās reklāmas. Un labi, ka tā, jo politiskā reklāma spēcīgi arvien vairāk izskatās pēc tā, ko var redzēt sarkano lukturu ielās. Tikai subjekts, kas piedāvā sevi, ir redzams nevis vitrīnā vai vārtu rūmē, bet televizora ekrānā. Vienīgā atšķirība – prostitūta klientam sniedz to, ko ir solījusi, citādi suteners viņu patrieks no darba.
“Jaunās vienotības” mantra “valstī viss ir kārtībā” kontrastē ar straujo ekonomikas lejupslīdi, augošo valsts parādu un suverenitātes eroziju. Pesimisti prognozē Latvijas slēgšanu, pārdošanu vai izsolīšanu, jo “vienoti progresīvā” valdība ir neefektīva, nekompetenta, tai nav vīzijas un tā balstās uz ideoloģijas, kas sagrauj dabiskos likumus.
Taču lai saprastu, ko darīt, vispirms būtu jānoskaidro, kāds ir problēmas cēlonis. Vai tas, ka daudzpartiju sistēma nav efektīva? Varbūt līderu trūkums vai vēlētāju pasivitāte? Un vai Latvijas pilsoņiem vispār ir izvēle?
Demokrātija ir jaunākā modernā valsts pārvaldes forma un, kā liecina tās vārds, dzimusi Grieķijā. Iemesls ārkārtīgi triviāls. 6. gs. pr. Kr. tika gāzta Atēnu Peisistratīdu tirānija un jaunā aristokrātu paaudze, lai izvairītos no savstarpējas konkurences, izgudroja demokrātiju, varas arbitru šķietami nododot tautas rokās taisnīguma labad. Tautas izvēle – ievēlēto pienākums. Jūsu izvēle – mūsu alga. Taču tajā dienā dzima profesionāla reklāma un aģitācija, jo jābūt metodei, kā pierādīt, ka X ir labāks par kandidātu Y.
Un tajā dienā tika sākts ceļš uz tautas kā politiskas vienības, kā paplašinātas ģimenes nāvi, jo politikas pārtaisīšana par solījumu brīvo tirgu, atsakoties no tautas esības kā pašvērtības, izraisa strauju kopības iziršanu.
Drīz vien par to pārliecinājās paši atēnieši. Par to runāja ne tikai Sokrāts, Platons un Aristotelis, bet arī komēdiju autors Aristofans, kurš dzēlīgi aprakstījis demokrātijas izauklēto politiķa tipu:
“Tas smiekla darbs! Ko darījis, to dari vēl.
Tu duļķo ūdeni, valsts lietas visas jauc
Cik varēdams, bet tautai pieglaimo arvien
Ar saldiem vārdiņiem, kas vienmēr krājumā.
Tev ir it viss, kas demagogam vajadzīgs:
Balss stipra, zemas cilts, tu tirgū uzaudzis,
Ir viss, ko vajag tev, lai būtu valdnieks īsts.”
(Aristoph. Equit. 213-219; tulk. A. Ģiezens)
Vai nav joprojām aktuāli? Tiekšanās pēc pašlabuma un nejēgu vara – mūslaiku varas etalons. Labiem nodomiem ceļš uz elli bruģēts, tāpēc šoreiz nevēlos kritizēt ievēlētos tautas pārstāvjus, bet uzlūkot sistēmiskos iemeslus, kas izvēršas pamatoti kritizējamu pārstāvju varā.
Aristotelis raksta, ka ir sešas valsts pārvaldes formas: trīs labas un trīs sliktas. Kāda forma ir ideāla vai vismaz laba? Tā, kas darbojas tautas un valsts interesēs. Un vienalga, kā to sauc. Tas ir svarīgākais kvalitātes kritērijs un politisko procesu atskaites punkts.
Ja ņemam to par mērauklu, nākas atzīt, ka Latvijas politiskā vide patlaban ir sasniegusi zemāko punktu.
Parlamentārisma jeb tautas pārstāvniecības ideja ir degradēta līdz veikalnieciskuma līmenim, kas izpaužas politiskā piedāvājuma saturā. Politiķis ir pārvērties par tirgoni, kas piedalās neierobežotu solījumu brīvajā tirgū, solot apmierināt visas vēlētāju vēlmes.
Tomēr politiku nevar balstīt uz neierobežotu solījumu tirgu, jo valsts nav izklaides uzņēmums vai aprūpētājs ar naudas maku, kura virsmērķis būtu kalpot par platformu lielu cilvēku grupu iegribu izpildei. Tā kā nav partiju, kuras varētu dēvēt pat par 50% vēlētāju interešu pārstāvēm, to darbība ir līdzatbildīga varas monopolā, izmantojot kopīgos nodokļu maksātāju līdzekļus tikai savu atbalstītāju apmierināšanai uz citu neīstenotās gribas un interešu aizstāvības rēķina. Diemžēl nav partiju, kuras uztvertu vēlētājus-pilsoņus par viendabīgu kopību, kuru raksturotu dažas fundamentālas vērtības, kas netiktu partiju savstarpējo sarkano līniju krustotas.
Polittehnologi uzrunā tikai konkrētas elektorāta daļas ar tām simpatizējošām idejām. Interesants polittehnoloģijas piemērs no nesenas Latvijas vēstures ir partijas “Jaunā vienotība” ģenēze. 2009. gadā “Jaunais laiks” frakcijas deputāti un partijas biedri sašķēlās, izveidojot divas jaunas organizācijas, proti, “Pilsoniskā savienība” un “Sabiedrība citai politikai”. Tām saplūstot, tika izveidota “Vienotība”. Partiju apvienībai apsvēra pievienoties arī nesen izveidotā “Visu Latvijai!” nacionālistu komanda. Ja tas būtu noticis, varētu teikt, ka vēlētāju acu priekšā dzimis maksimāli lielu elektorāta daļu nosedzošs piedāvājums, kuru neuztrauc ideoloģiskās pretrunas, ja vien tās tiek PR speciālistu attaisnotas. Saturs, kas apmierinātu visus un vienlaikus nevienu (palūk, cik viegli politiķi maina partijas, šķietami pretējas vērtības iemiesojošas!). Un tomēr tas nerisinātu politiskās krīzes pamatbūtību – mēģinājumu apmierināt šauras sabiedrības grupas vēlmes.
Valsts ir nācijas kopības augstākā pašorganizēšanās forma jeb līdzeklis tās saglabāšanai un turpināšanai. Līdz ar to tiek novilktas visatļautību ierobežojošas robežas un spēles laukums tiek sašaurināts konkrēta uzdevuma sasniegšanai. Atcerieties preambulu!
Protams, tas paģēr tāda sabiedriska mehānisma izveidi, kas nodrošina varas monopolu un tehniskus rīkus uzdevuma īstenošanai. Tautas kā vēlētāja iegribai jāmanevrē šajās robežās, brīvībai izpaužoties mērķa sasniegšanas metodikas izvēlē, nevis valstiskuma mērķa maiņā. Taču šāda tēze acīmredzami ierobežo partiju savstarpējo konkurenci un iespēju apsteigt citas, iekarojot lielāku elektorāta daļu, jo, no šādas perspektīvas raugoties, elektorāts ir absolūti monolīts.
Savukārt robežu atcelšana un mērķa ignorēšana ļauj izdomāt jaunas aizsargājamo interešu grupas – vegānus, migrācijas atbalstītājus, progresīvos, regresīvos, dabas aizstāvjus, gaļēdājus etc.
Nespēja uztvert tautu par kopīga ceļa gājēju izraisa, pirmkārt, ideoloģisko fragmentārismu, otrkārt, parlamentārisma krīzi konkurentu sadarbības izslēgšanas dēļ, treškārt, parlamentāras iekārtas diskreditēšanu, radot priekšstatu par to, kā par mehānismu, kas solītājiem ļauj iegūt priviliģētāku stāvokli sabiedrībā, par solījumu izpildi nenosakot nekādu atbildību. Tomēr svarīgāk par to, ka tādējādi cieš arī valstiskuma nepieciešamības un konstitūcijas jeb Satversmes tēls, valsti pārtaisot par līdzekli bez dvēseles, kailu varas pārdales mehānismu bez augstākas tā nepieciešamības jēgas.
Valsts nav paredzēta tikai kā mehānisms dažādu politisko ideoloģiju īstenošanai savstarpējas konkurences cīņā. Manuprāt, veselīgā sabiedrībā nevajadzētu pastāvēt krasam dažādu vērtību partijām nošķīrumam.
Ja parlamentu raksturo ideoloģisks raibums, tas nozīmē, ka mērķis tiek jaukts ar līdzekli un varas mandāts tiek izmantots konkrētas ideoloģijas īstenošanai it kā tā būtu vērtība pati par sevi. Tajā brīdī valsts kļūst par sociālo eksperimentu.
Apskatiet ievēlētās partijas un atbildiet uz jautājumu, kuras no tām rūpējas par kopīgā politiskā “mēs” saglabāšanu? Jūs drīzāk redzēsiet mēģinājumus padarīt Latviju par konkrēti velosipēdistiem draudzīgāko valsti pasaulē, zaļāko valsti pasaulē atbilstīgi kādai “neatkarīgu ekspertu” veidotai tabulai vai elektroauto citadeli un citu ideju piedāvājumu, kas nav saistīts ar valsts pastāvēšanas jēgu.
Tāpēc Satversmei jābūt par valstiskās ideoloģijas pamatu. Tā ir nācijas politiskais ietvars, virzības ceļa karte, politiskās atbildības robežas. Tās noteiktas ļoti skaidras, proti, Latvijas valsts izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.
Ja latviešu vēsturi skaidro kā stāstu, kas attēlots uz vēstures laika līnijas, tad viegli ieraugāma tautas konsolidēšanās un tapšana par nāciju, savu privilēģiju nodrošināšana, kas noslēdzas ar valsts dibināšanu, savukārt tā izriet no saglabāšanās un turpināšanās apziņas. Tas ir galvenais Latvijas valsts politiskais mērķis – vēstures loģikas sekas. Politiskajam piedāvājumam vajadzētu atšķirties tikai mērķa sasniegšanas metodikā.
Tieši tādēļ vēlēšanas un partiju neskaitāmās programmas ir tikai plašas izvēles šķietamība, jo vienīgā izvēle reducējama līdz šekspīriskajam jautājumam “būt vai nebūt?”. Nācijas izdzīvošanas tests.
Tie, kuri vēlēšanu dienā balso par viendzimuma pāru tiesībām, oglekļa emisiju samazināšanu vai atbalstu Āfrikas bada cietējiem, sevi neuzskata par Satversmei piederīgiem, faktiski uzurpējot sistēmas sniegto iespēju izteikt viedokli un iegūt varas mandātu, ar to rīkojoties pēc savas individuālās patikas, nerēķinoties ar kopīgo labumu. Un tāpat rīkojas tie, kas pārstāv šādu piedāvājumu. Tas ieskicē vēl vienu politiskās krīzes cēloni, proti, etatismu jeb valsts kultu, kas izpaužas idejā par valsti kā visu dzīves problēmu novērsēju.
Tā top par vērtību signalizēšanas platformu.
Pašreizējo politiķu vairākums izmanto valsti par mehānismu mesiānisku ideju īstenošanai, kam nav nekādas saistības ar nācijas interesēm.
Kāpēc Latvijas valdībai nāktos uztraukties par cilvēktiesību pārkāpumiem Tuvajos Austrumos? Kāpēc mums jāsamazina oglekļa emisiju daudzums Ķīnas rūpniecības dēļ? Kāpēc jāatsakās no koksnes un iekšdedzes dzinēju auto? Un skaidras naudas arī? Tās nav Latvijas veicamo uzdevumu saraksta prioritātes. Valsts tiek jaukta ar ierēdniecisku kontroli un cilvēku dzīves regulāciju partejiskas ideoloģijas vārdā, lai gan valstij kā mehānismam jāiejaucas tikai tajās cilvēku dzīves sfērās, par kurām nevar parūpēties paši pilsoņi.
Ja latviešiem izdotos iedzīvināt Satversmes garu kā politiskās virzības ideoloģiju, mēs sāktu kārpīties ārā no atpalicības dūksnāja. Tikai konstitucionāls gars kā nācijas attīstības ceļa karte ir morāla drošības svira ļaunprātības un negodprātības izslēgšanai demokrātiskos procesos. Pretējā gadījumā ir pārāk daudz “valsts” un pārāk maz valstiskuma.
