Elle pagaidīs, Putina bandai sods jāsaņem agrāk! Ukraiņi sola atriebties 0
Rihards Vītols, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Krievijas prezidenta Vladimira Putina izteikumi un rīcība arvien vairāk līdzinās nacistu vadoņa Ādolfa Hitlera noziegumiem Otrā pasaules kara laikā. Hitlers līdz tiesāšanai tribunālā nenodzīvoja, un arī Putins diez vai kādreiz stāsies starptautiska tribunāla priekšā. Taču vismaz daļai Krievijas kara noziedznieku noteikti nāksies atbildēt par saviem grēkiem, jo Ukraina un pasaule neaizmirsīs civiliedzīvotāju slepkavošanu.
Ukrainas iedzīvotāju un arī pasaules acīs Putins jau sen ir notiesāts un pasludināts par vainīgu, jo katru dienu no Ukrainas pienāk arvien jaunas ziņas par Krievijas okupantu pastrādātiem kara noziegumiem: daudzdzīvokļu namu bombardēšanu, Mariupoles iznīcināšanu, neapbruņotu civiliedzīvotāju slepkavošanu Bučā un citās Ukrainas pilsētās.
ASV prezidents Džo Baidens nosaucis Putinu par “kara noziedznieku” un “miesnieku”; Ukrainā notiekošo viņš raksturojis kā genocīdu. Baidens un citi rietumvalstu līderi aicina veidot starptautisku tribunālu, lai Putins un viņa rokaspuiši tiktu saukti pie atbildības par pastrādātiem kara noziegumiem. Tam piekrīt arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis: “Visi, kas devuši noziedzīgās pavēles un tās izpildījuši, nogalinot mūsu iedzīvotājus, tiks tiesāti tribunālā, kam jābūt līdzīgam Nirnbergas tribunālam.”
Genocīds un noziegumi pret cilvēci
Pieredze gan rāda, ka visi kari reiz beidzas un visi asiņainie režīmi kādreiz sabrūk, taču ne visi diktatori saņem pelnīto sodu par saviem noziegumiem. “Mājas Viesis” pagājušogad jau rakstīja par amerikāņu vēsturnieka Metjū Vaita pētījumu, saskaņā ar kuru asiņaino tirānu valdīšana biežāk beidzas ar spilvenu pagalvī, nevis lodi pierē. Vaits izpētīja, ka ap 60% no vadoņiem, kas visvairāk atbildīgi par masu slaktiņiem un represijām, dzīvoja “ilgi un laimīgi”. Tiesas priekšā stājušies un sodīti ar nāvessodu tikai ap 9% vadoņu. Vēl gan bija arī tādi, kas piedzīvoja bēdīgas beigas citā veidā: tika nogalināti atentātā, izdarīja pašnāvību u. c.
Šobrīd atliek vien minēt, kāds liktenis piemeklēs Kremļa saimnieku Putinu: vai viņš izdarīs pašnāvību kā Hitlers, saprotot, ka karš ir zaudēts; tiks pielikts pie sienas un nošauts kā Rumānijas diktators Nikolaje Čaušesku vai arī pakārts kā Irākas vadonis Sadams Huseins. Taču diemžēl ir arī citi scenāriji, un Putins var nodzīvot līdz sirmam vecumam kā Čīles diktators Augusto Pinočets vai Kubas vadonis Fidels Kastro.
No citiem tirāniem Putins atšķiras ar to, ka Krievijas rīcībā ir atomieroči. Un tādēļ ne Ukraina, ne NATO valstis negrasās iebrukt Krievijā, lai ieņemtu Maskavu un mēģinātu apcietināt Putinu, jo šāds scenārijs, visticamāk, novestu pie trešā pasaules kara ar atomieroču izmantošanu. Vienīgā cerība ir, ka Putina režīms tiek gāzts iekšēja apvērsuma vai revolūcijas rezultātā un jaunā Krievijas vara tad būtu ar mieru izdot Putina rokaspuišus starptautiskam tribunālam apmaiņā pret sankciju atcelšanu.
Pašlaik grūti spriest, pēc cik ilga laika tas varētu notikt, bet Ukrainas un starptautiskie izmeklētāji jau sākuši apkopot pierādījumus, ko nākotnē varēs izmantot tiesas procesā pret Putinu un viņa līdzdalībniekiem. Starptautisko tiesību eksperti secina, ka Putina režīms, veicot iebrukumu Ukrainā, ir pastrādājis gan kara noziegumus, gan noziegumus pret cilvēci; liela daļa ekspertu piekrīt, ka Putina karš pret ukraiņu tautu ir vērtējams kā genocīds.
“Starptautiskās tiesības skaidri nosaka, ka nedrīkst mērķtiecīgi uzbrukt civiliedzīvotājiem, nedrīkst apzināti vērsties pret civilās infrastruktūras objektiem,” intervijā “CNN” norāda Starptautiskās krimināltiesas prokurors Karīms Hāns. Krievijas karaspēks nepārprotami ir pārkāpis šos likumus, piemēram, Mariupoles pilsētā krievu okupanti sabombardēja gan pilsētas teātri, gan dzemdību namu. Starptautiskās konvencijas arīdzan aizliedz ķīmisko ieroču un kājnieku mīnu izmantošanu; Ukraina ziņo, ka Krievija ir pārkāpusi šos noteikumus.
Mērķtiecīga slepkavošana
Krievijas karavīri arīdzan pastrādājuši civiliedzīvotāju slepkavības, veikuši masveida izvarošanas, un šāda rīcība vērtējama kā noziegumi pret cilvēci. Savukārt genocīds nozīmē apzinātu un mērķtiecīgu vēršanos pret kādu nacionālu, etnisku, rases vai reliģisku grupu, nogalinot cilvēkus tikai tādēļ, ka viņi pieder šai grupai. Pierādīt genocīdu ir grūtāk, jo jāpierāda ne tikai iznākums (civiliedzīvotāju nogalināšana), bet arī nodoms: ka šī slepkavošana bijusi plānota. Par to, ka ukraiņu slepkavošana nebija nejauša, varētu liecināt Putina un Kremļa propagandas sludinātās tēzes: “ukraiņi nav atsevišķa tauta, bet gan daļa no krievu tautas”, “ukraiņus nepieciešams pārmācīt, attīrīt no nacistiem”.
Starptautisko likumu jomā genocīda jēdziens tika ieviests pēc Otrā pasaules kara, reaģējot uz nacistiskās Vācijas pastrādātiem noziegumiem: ebreju, čigānu, homoseksuāļu, garīgi slimo cilvēku mērķtiecīgu iznīcināšanu. Diemžēl tas ir atkārtojies arī daudz tuvāk mūsdienām, piemēram, 90. gadu vidū pasauli šokēja ziņas par cilvēku slepkavošanu Ruandā un Bosnijā.
Lai sodītu par šiem noziegumiem atbildīgos, tika izveidoti īpaši ANO tribunāli. Viens no tiem nodarbojās ar bijušās Dienvidslāvijas teritorijā pastrādāto kara noziegumu izskatīšanu. Šā tribunāla priekšā stājās arī bijušais Serbijas prezidents Slobodans Miloševičs, kuru Serbijas valdība piekrita izdot Hāgas tribunālam. Tiesas spriedumu Miloševičs gan nesagaidīja; viņš nomira 2006. gadā cietuma kamerā. Savukārt bijušajiem Bosnijas serbu līderiem Radovanam Karadžičam un Ratko Mladičam tribunāls piesprieda mūža ieslodzījumu.
Nogādāt tribunālā būs sarežģīti
Lai šādos gadījumos katru reizi nebūtu jāveido jauni ANO tribunāli, 2000. gadu sākumā tika radīta Starptautiskā krimināltiesa (SKT), kuras galvenā mītne atrodas Nīderlandes pilsētā Hāgā. Šajā tiesā ilgus gadus darbojusies arī Latvijas tiesnese Anita Ušacka. Tiesas priekšā ir stājušies vairāku Āfrikas valstu līderi, bet daudzi kritizē SKT par to, ka tā vēršas tikai pret mazu, vāju valstu līderiem, bet nevar saukt pie atbildības lielvalstu vadītājus.
Atšķirībā no Eiropas Cilvēktiesību tiesas, kurā tiek izskatītas lietas pret valstīm, SKT var tiesāt tikai indivīdus. Turklāt tiesa nevar piespriest sodu aizmuguriski: lai valsts vadītāju tiesātu par kara noziegumiem, viņš ir jāapcietina un klātienē jānosēdina uz SKT apsūdzēto sola. Piemēram, SKT varētu izdot starptautisku orderi Putina arestam, taču Putina tiesāšana varētu sākties tikai tad, kad Krievija vai kāda cita valsts viņu apcietinātu un nogādātu Hāgā.
Šāds scenārijs ir maz ticams, it sevišķi tādēļ, ka Krievija ir izstājusies no līguma, kas regulē SKT darbību. Patiesību sakot, SKT līgumam nav pievienojusies arī Ukraina. Tas gan neliedz tiesai izskatīt lietas par kara noziegumiem, kas pastrādāti Ukrainas teritorijā. Un par tādiem varētu tiesāt ne tikai Krievijas, bet arī Ukrainas karavīrus (ukraiņi šādus noziegumus pastrādājuši daudz retāk nekā Krievijas okupācijas karaspēks, tomēr ir zināmi atsevišķi gadījumi, piemēram, gūstā saņemto krievu karavīru nogalināšana).
Arī tribunāls, kas bija izveidots bijušās Dienvidslāvijas lietās, tiesāja ne tikai serbus, bet arī horvātus un Bosnijas musulmaņus. Agrāk pierādījumu vākšana bija diezgan sarežģīta, bet karš Ukrainā ir pirmais Eiropas vēsturē, kas notiek sociālo tīklu un moderno tehnoloģiju laikmetā. Tagad vairumam iedzīvotāju ir viedtālruņi, ar kuriem iespējams nekavējoties nofotografēt un nofilmēt iespējamos kara noziegumus, kurus kļūst arvien grūtāk noslēpt no starptautiskās sabiedrības.
Krievu advokāts Iļja Novikovs, kurš pārcēlies uz Ukrainu un pēc karadarbības sākuma pievienojies Ukrainas aizstāvjiem, spriež, ka viņa tautiešiem neizdosies izvairīties no atbildības par Ukrainas teritorijā pastrādātiem kara noziegumiem. “Šis ir pirmais karš, kurā ir zudusi ierindnieku anonimitāte. Agrāk ierindnieks varēja paslēpties no atbildības aiz citu mugurām. Piemēram, ja kādā vietā bija notikuši kara noziegumi, par tiem bija atbildīgs kapteinis Ivanovs kā rotas komandieris, bet ar atsevišķu karavīru atbildības izvērtēšanu bija ļoti dažādi. Tagad iespējams daudz precīzāk noteikt, kuri karavīri ir bijuši nozieguma vietā un ir tieši atbildīgi par šīm darbībām,” telekanālam “Current Time” stāsta Novikovs.
Ukraiņi sola atriebties
Ukrainas prezidenta padomnieks Oleksijs Arestovičs brīdina, ka ukraiņi noteikti atradīs un sodīs krievu kara noziedzniekus, kas atbildīgi par civiliedzīvotāju slepkavošanu Bučā: pat tad, ja viņi jau būs aizgājuši pensijā un siltās čībās sēdēs pie televizora. Līdzīgi savulaik rīkojās Izraēlas slepenais dienests “Mossad”, kas pa visu pasauli vajāja nacistiskās Vācijas kara noziedzniekus. Holokausta organizators Ādolfs Eihmanis tika sagūstīts un nogādāts tiesāšanai Izraēlā, kur viņam piesprieda nāvessodu, bet mūsu pašu Herberts Cukurs, kurš Otrā pasaules kara laikā sadarbojās ar nacistiem, 20 gadus pēc kara beigām bez jebkādas tiesas tika nogalināts Urugvajā.
Krievijas kara noziedznieku tiesāšanai varētu izmantot arī universālās jurisdikcijas principu, saskaņā ar kuru par sevišķi smagiem noziegumiem iespējams tiesāt citas valsts tiesā, pat ja attiecīgais noziegums nav pastrādāts šīs valsts teritorijā. Saskaņā ar šo principu Vācijas tiesās jau tiek izskatītas lietas pret Sīrijas kara noziedzniekiem.
Amerikāņu prokurors Klints Viljamsons, kurš iesaistījies Ukrainā pastrādāto kara noziegumu izmeklēšanā, spriež, ka mūsdienās arī valstu vadītāji nevar justies neaizskarami. “Savulaik, kad es sāku darboties tribunālā bijušās Dienvidslāvijas lietās, bija grūti noticēt, ka tiesas priekšā varētu stāties kas vairāk par dažiem zema līmeņa nometnes sargiem,” norāda Viljamsons. Taču izrādījās, ka starptautiskā tribunālā iespējams tiesāt gan Miloševiču, gan Karadžiču un Mladiču, kas bija īstie lēmumu pieņēmēji.
Viljamsons spriež, ka šāda līmeņa tiesas procesi var turpināties gadiem ilgi, jo nepieciešams izskatīt ļoti daudz pierādījumu un izdzīvojušo cilvēku liecību. Taču šādiem procesiem ir jānotiek, lai nostiprinātu apziņu, ka 21. gadsimtā vairs nav iespējams pastrādāt kara noziegumus un palikt nesodītam. Britu profesors Filips Sendss sarunā ar portālu “Politico” norāda, ka Putina tiesāšana starptautiskā tribunālā šodien var šķist nereāla, bet pēc kāda laika viss var mainīties. “1942. gada janvārī neviens nevarēja iedomāties, ka Hermanis Gērings un citi nacistu vadoņi sēdēs uz apsūdzēto sola, bet pēc trim gadiem tā kļuva par realitāti.”
