Gata Šļūkas zīmējums

Fragments no grāmatas “Jauno latviešu valoda”. 6


PIEČAKARĒT

“Piečakarēt valsti vai pārējos ir katra uzdevums. Ja vēl pēc tam iemācās atmest nabagu dāvanas piečakarētajiem, vispār godājams cilvēks kļūsti.” Aldis Gobzems, “Diena.LV.” 2013.

Reklāma
Reklāma
Veselam
Onkologi nosauc pārtikas produktus, kurus būtu tūlīt jāpārtrauc lietot uzturā, ja grib izvairīties no vēža
FOTO. Apskati, kāda automašīna bija pati populārākā tavā dzimšanas gadā! 71
Kokteilis
FOTO. Haoss pirms Eirovīzijas lielā fināla: valstis nosoda Nīderlandes pārstāvja diskvalifikāciju, bukmeikeri nosauc pašreizējos favorītus
Lasīt citas ziņas

Spriežot pēc šī vārda lietošanas apstākļiem un konteksta, cilvēki daudz biežāk jūtas piečakarēti, nekā paši kādu piečakarē. Lai arī vaina nereti tiek uzvelta konkrētiem pilsoņiem, ir skaidrs, ka “būt piečakarētam” ir universāls eksistenciāls stāvoklis, kurā vainot varam vienīgi likteni (vai kas nu tur ir). Vārddaļas “čakar-” neparasti bagātīgās lietošanas iespējas ir izskaidrojamas ar salīdzinoši agru vārda saknes vēsturiskās nozīmes zaudēšanu, saglabājoties vienīgi fonētiski eifēmiskā – visas pārējās rupjības aizvietojošā – lomā. Piečakarēt – laupīt ticību cilvēku godīgumam. Apčakarēt – izmantot naivāka cilvēka ticību citu cilvēku godīgumam. Sačakarēt – izmantojot naivāka cilvēka ticību citu godīgumam, ļaunprātīgi vai netīši sabojāt kādu lietu vai izjaukt plānus. Izčakarēt – tas pats, kas sačakarēt, taču tik pamatīgi, ka naivāka cilvēka ticība citu godīgumam var arī pazust.

Par šī vārda nozīmes neparasto universālismu liecina žargona vārdnīcu sastādītāju pārliecība, ka “čakarēties” nozīmē stāties dzimumattiecībās vai arī nodarboties ar smagu un nepatīkamu darbu, taču senlatviešu “čakarēt” ir saprotams ārkārtīgi korekti – ar līka koka (čakas) palīdzību bakstīt, rušināt un rakņāt, turklāt nevis ļaunprātīgi vai dīki, bet gan meklējot kaut ko noderīgu, piemēram, ēdamās sēnes vai saknītes. Vide, kas cietusi no šādas darbības, tiek saukta par čaganu, tas ir, par irdenu – izrakņātu, uzrušinātu vai sabakstītu. Citās indoeiropiešu valodās sakne kak-, cak- vai kac- tā vai citādi norāda uz izliekumu, kas rodas, nonākot līdz galam. Tāds ir kaktā, kājā (senīru coss), padusē (sanskrita kakšah), upes dibenā (lietuviešu kaketi) vai jau pieminētajā spieķī. Tāds ir arī piečakarēts cilvēks, kas, nonācis zināma sava dzīves posma bezizejā, ir spiests izliekties, saliekties, sačokuroties un meklēt iespēju turpināt eksistēt. Atčakarēties.”

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.