Zemnieku tautas apziņa – padomju sociālās inženierijas rezultāts 1
– Lasot “Silva rerum”, nekādi nespēju saprast, kā lietuviešiem spējusi attīstīties tāda pati zemnieku tautas izjūta kā latviešiem – kā bijis iespējams aizmirst, izstumt no apziņas savas vēstures aristokrātisko daļu?
– Pie tā lielā mērā vainojama padomju sociālā inženierija. Literatūrā, privātajā dzīvē tika iekonstruēta noteikta ainava, lai liktu mums aizmirst, atdalīt no vēsturiskās apziņas to lietuviešu kultūras daļu, kas izteikta poļu valodā. Taču, balstoties visā, ko šodien zinām par vēsturi, ir pilnīgi skaidrs: valoda toreiz – 16., 17., 18. gadsimtā – nebija nacionālās identitātes jautājums. Tā bija sociāla parādība. Valsts pārvalde notika poļu valodā, ierasta lieta bija lietuviešu un poļu laulības.
Manas grāmatas zināmā mērā ir protests pret šo sociālo inženieriju – jūs gribējāt, lai mēs aizmirstam, darījāt visu, lai tā notiktu, bet nē – mēs atceramies savu pagātni! Es ļoti priecājos, ka šie fakti atgriežas arī sabiedrības vēsturiskajā atmiņā.
Manā jaunākajā grāmatā, stāstu krājumā, ir īsais stāsts par kādu čekistu, kuram bija ideja noņemt visām Lietuvas baznīcām krustus un uzlikt vēja rādītājus. Līdzīga aina ir Vlada Dremas grāmatā par Viļņas vēsturi “Zaudētā Viļņa”. Padomju laikā izdevniecība to nolika plauktā un tad, pēc piecus gadus ilgas marinēšanas, izdevniecība nolēma, ka varētu izdot, taču ar noteikumu, ka no visām baznīcām jānoņem krusti. Tātad tā nav izdoma, tā bija sistēma, kuras mērķis – likt mums aizmirst.
– Taču, cik varu spriest, plaisa starp lietuviešiem un poļiem vērojama jau starpkaru periodā. Vai Polijas–Lietuvas ūnijas vēsture bija apziņā klātesoša cariskās Krievijas laikā?
– Tā ir ļoti interesanta sadaļa, par kuru es varētu runāt stundām. Sākumā, Aleksandra II laikā, cara režīms bija ļoti maigs, jo sakautās Polijas–Lietuvas karaļvalsts augstmaņi viņam visādi izrādīja savu pakļaušanos. Bet tad notika divas sacelšanās, kuru iniciatori līdz ar daudziem citiem muižniekiem tika nošauti vai izsūtīti uz Sibīriju. Uz Maskavu un Sanktpēterburgu tika aizvestas gandrīz visas liecības par Polijas–Lietuvas karaļvalsti. Pat Viļņas rektora scepteris joprojām vēl atrodas Maskavā!
Poļu valoda tika aizliegta, turpretī tika piešķirtas samērā dāsnas stipendijas lietuviski runājošajiem studentiem – tie lielākoties bija trūcīgo slāņu, zemniecības pārstāvji – studijām Krievijā, un tieši tur viņi ieguva ideju par identitātes un valodas saistību. Princips bija ļoti vienkāršs: skaldi un valdi! Ja lietuvieši turpinātu biedroties ar poļiem, tas būtu varens spēks, to nedrīkstēja pieļaut.
