Ģirts Valdis Kristovskis: “Uzskatu – kamēr valsts nav pilnvērtīgi nodrošinājusi Zemessardzes vajadzības, domāt par obligāto militāro dienestu un rezervistu bataljoniem ir neattaisnojami tuvredzīgi.”
Ģirts Valdis Kristovskis: “Uzskatu – kamēr valsts nav pilnvērtīgi nodrošinājusi Zemessardzes vajadzības, domāt par obligāto militāro dienestu un rezervistu bataljoniem ir neattaisnojami tuvredzīgi.”
Foto: Karīna Miezāja

Ģirts Valdis Kristovskis: “Kamēr valsts nav pilnvērtīgi nodrošinājusi Zemessardzes vajadzības, domāt par obligāto militāro dienestu ir neattaisnojami tuvredzīgi.” 33

Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Ja Ukraina ir mobilizējusi 700 000 karavīru, kas ir pret 200 000 krievu, tad kāpēc ukraiņi neuzvar?
“Viņi ir sajukuši prātā.” Politologs par Krievijas lēmumu savilkt spēkus pie savas rietumu robežas
“Situācija ir smaga vairākās vietās.” Rajevs par pēdējās diennakts notikumiem Ukrainā
Lasīt citas ziņas

 

Pirms 30 gadiem – 1991. gada 21. augustā – Latvijas Republikas Augstākā Padome (LR AP) pieņēma likumu par Zemessardzi (ZS). Intervija ar Zemessardzes pirmo štāba priekšnieku (1991–1993) Ģirtu Valdi Kristovski.

CITI ŠOBRĪD LASA

 

Kā sākās Zemes­sardze?

Ģ. V. Kristovskis: Kad Latvijas valsts no 1990. gada 4. maija uzsāka virzību pa neatkarības ceļu, pirmos nacionālās pašaizsardzības iedīgļus jau veidoja LTF izveidotās brīvprātīgo vienības Georga Beshļebņikova (Maiznieka) vadībā. Tās veidoja “trakie” vai cilvēki, kuri domā par Latvijas aizsardzību un darbojas PSRS drošības iestāžu, VDK un okupācijas armijas tiešā degungalā.

Augstākā Padome mani norīkoja par viņu kuratoru, tādu kā starpnieku. LTF gatavojās X stundai. Tad pienāca barikāžu laiks. Tomēr, lai arī nevardarbīgas, barikādes parādīja, ka nepieciešama lielāka organizētība. Bija griba aizstāvēt tēviju, bet trūka sistēmiskas pie­ejas un pārdomātas vadības. Sabiedrība lielākoties atceras janvāra dienas kā sēdēšanu pie ugunskuriem smagās tehnikas ielokā.

Tomēr bija vairāki savstarpēji vāji koordinēti barikāžu vadības centri. Pats biju Augstākās Padomes aizsardzības štāba vadībā un redzēju daudz trūkumu. Radās izpratne, ka nepieciešams likums par tautas brīvprātīgu, tostarp bruņotu, pašaizsardzību, kaut nebija ne mazākās nojausmas, kur dabūt ko vairāk nekā medību ieročus. Mani apstiprināja par likuma izstrādes darba grupas vadītāju. Liku lietā savu PSRS rezerves vecākā leitnanta pieredzi, ķēros pie darba. Iesaistījās entuziasti no LTF darba grupas.

Paralēli strādāju arī pie nevalstiskās pretošanās sistēmas izveides. Abus likumprojektus aizstāvēju AP komisijās un plenārsēdēs, atkaudamies no interfrontiešu frakcijā “Līdztiesība” kupli pārstāvēto PSRS armijas pulkvežu uzbrukumiem. Līdz 1991. gada augustam likuma projekts par Zemessardzi bija apstiprināts divos lasījumos. Turklāt AP prezidijs mani norīkoja likt pamatus jaunajai tēvzemes sargu organizācijai. Vienlaikus mūs ar Juri Dobeli AP komandēja uz nevardarbīgās pretošanās nometni Nīderlandē, kur ieradāmies 15. augustā.

Rādījām filmu par janvāra barikādēm, kuru klātesošie skatījās pavērtām mutēm. Tur mūs pārsteidza augusta pučs. Tikmēr Rīgā uzreiz tika pieņemts likums par Zemessardzi. Par Zemessardzes priekšnieku iecēla AP priekšsēdētāju Anatoliju Gorbunovu. Viņš nekavējoties izdeva pavēli nr.1 – visiem stāties zemessargos! Mani, klāt neesot, izraudzīja par štāba priekšnieku. Atgriezos Rīgā un nekavējoties sāku pulcēt kopā vīrus kā no LTF, tā Maiznieka vienību rindām.

Sargāt tēva namu, dzimto ciemu, savu uzņēmumu?

Aptuveni tā. Pat ja iesākumā primāra bija valsts iekšējā drošība, tomēr jau sākotnēji Zemessardzi veidojām kā militāra tipa valsts aizsardzības organizāciju. Pēc galu ņēmušā puča zuda nenoteiktība, jo PSRS vairs nebija zobu, lai nepieļautu Latvijas aizsardzības spēku attīstību. Pēc Gorbunova pavēles nr.1 nācās domāt, ko tālāk darīt. Nebija nekā. Ne telpu, ne ekipējuma, ne bruņojuma, transporta, ne apmācības sistēmas. Bet bija galvenais!

Cilvēku griba veidot Zemessardzi! Dainis Īvāns ar savu pavadvēstuli manā rīcībā piekomandēja LTF aizsardzības darba grupu ar Aināru Bašķi, Daini Arāju un Zigfrīdu Teikmani. Virkne vīru pārnāca no Beshļebņikova brīvprātīgo vienībām, tostarp Raimonds Graube, Juris Eihmanis, Normunds Aleksis, Edijs Putnieks, Jēkabs Blaus. Ar spēcīgu ZS nākotnes redzējumu ieradās Ogres bataljona vadošie spēki Jānis Hartmanis, Voldemārs Eihenbaums, Gundars Ābols.

Talkā pieteicās vēsturnieks Zigmunds Balodis, matemātiķe Inguna Bubuce, iekšlietu speciālists Vilnis Bērziņš, mediķis Imants Rezebergs, RPI pasniedzēja Sarma Līne un ekonomiste Renāte Žagare, kas lika pamatus Zemessardzes štābam, kas darbību sāka Augstākās Padomes ēkā. Visi sadalīja pienākumus, rakstīja reglamentus, un Zemessardze sāka strauju attīstību. Valdīja neuzspēlēts patriotisms no rīta līdz vakaram, par brīvdienām nedomājot, jo vīri gaidīja norādes visā Latvijā.

Lai atrastu piemērotu Zemessardzes štāba ēku, man no Ministru Padomes piekomandēja vienu vīru ar pamatīgu Rīgas atslēgu bunti. Apbraukājām arī pilsētas kara komisariātus, kur vēl iekšā PSRS armija dedzināja papīrus. Izvēlējos ēku Kalnciema ielā, kur uz iknedēļas sanāksmēm varēja pulcināt vīrus no neatkarību atguvušās valsts.

Uz administratīvā iedalījuma pamata izveidojām 35 dažāda lieluma bataljonus, kuru komandierus norīkoja vietējās pašvaldības. Paralēli izveidojām Zemessardzes speciālo uzdevumu vienību un izlūkošanas dienestu Viļa Skujas un Gunāra Kanda vadībā. Radās uzņēmēji, kas ekipēja sava novada vienības.

Uz šāda atbalsta pamata ātri uz kājām tika nostādīta Kandavas rota. Jau 1992. gada pavasarī “zem durkļiem” bija 17 000 vīru. Latvijas Zemessardze īsā laikā bija sasniegusi ievērojamu progresu, Baltijas valstu līdzīgo organizāciju starpā bija vispāratzīts līderis, pat ja trūcīgi nodrošināta un bruņota. Ar kailām rokam, taču ar pārliecību un spēcīgu gribu.

Tomēr Zemessardzei bija daudz noliedzēju gan Aizsardzības ministrijā, gan AP Iekšlietu un aizsardzības komisijā, kas uzskatīja, ka atgriežas nacionālie kadri no PSRS armijas – ar tiem veidosim īstus bruņotos spēkus, pašdarbnieku līdzdalība ir jāizbeidz. Šādā situācijā Gorbunova iecelšana par ZS priekšnieku izrādījās tālredzīga rīcība. Tā laika valsts pirmās amatpersonas autoritāte ļoti palīdzēja. Viņš stingri stāvēja Zemessardzes pusē. Teica man – dari, es atbalstīšu!

 

Vai par ZS štāba priekšnieka amatu necīnījāties ar citu AP deputātu Odiseju Kostandu?

Tolaik ar Odiseju bijām diezgan labi čomi. Ne viens vien sagaidīja, ka tieši Kostanda, bezbailīgs vīrs, aizsardzības lietās visur pa priekšu, būs zemessargu komandieris. Arī es viņam to no visas sirds novēlēju. Bet AP deputāti bija tie, kas izlēma citādi. AP prezidijs 1991. gada vasarā, vērtējot manu un Odiseja piemērotību, lēma, ka man jāuztic ZS veidošana. Turklāt tas notika divas reizes – kā pirms, tā pēc augusta puča.

 

Vai, likumu rakstot, ņēmāt vērā pirmskara Latvijas Aizsargu organizācijas pieredzi, virzījāt par paraugu, piemēram, Šveices aizsardzības praksi?

Likumu rakstot, tika izvērtēta ne tikai aizsargu un Šveices, bet arī zviedru, dāņu, ASV zemessargu pieredze. Šīs valstis sniedz ievērojamu finansiālu atbalstu savām militāri patriotiskajām organizācijām. Atšķirībā no sabiedriskā kārtā atjaunotajiem aizsargiem zemessargiem, protams, bija valdības atbalsts, kas deva iespēju iegādāties pieticīgus militāros piederumus – uzkabi, zābakus, pirmos ieročus.

Attīstības pamatā bija milzīga ļaužu entuziasma deva, jo pirmo atalgojumu par darbu saņēmām vien pēc pāris mēnešiem. Neskatoties uz to, griba būt bruņotiem bija milzīga. 1991. gada novembrī bataljonu komandieri man izvirzīja ultimātu – vai nu būs šaujamie, vai prasīsim tevi noņemt no amata! Visu priekšā man prasīja – parādi savu pistoli! Nebija viegli, taču nākamajā sanāksmē gan komandieriem, gan man bija savs “makarovs”.

Kur dabūt ieročus? Iepirkt Rietumos? Viņu acīs bijām mežabrāļi, no kuriem velns vien zina, ko sagaidīt. Turklāt nebija naudas tādām iegādēm. Vienīgā iespēja dabūt bruņojumu bija puslegāla, izkaulējot no prombraucošās PSRS armijas. Tā daudz ko salasījām. Sākot no šaujamajiem un granātmetējiem līdz sakaru līdzekļiem.

Pirmās karabīnes Latvijai iepirkām par zemessargu privāto naudu Baltkrievijā – kādas trīs auto kravas. Kuriozā veidā pirkumu ar mūsu ieroču meistariem baltkrievi arestēja. Atbrīvošanu man nācās kārtot valdību līmenī. Vīri laimīgi atgriezās mājās ar ieročiem.

Zemessargi bija lepni, ka 1991. gada decembrī, pieminot Ziemassvētku cīņas, kaujas mācībās varēja iesaistīt piecas vai sešas ar karabīnēm “līdz zobiem bruņotas” rotas. Tas bija kaut kas, jo Latvijas milicijai bija vien dažas triecienšautenes.

Lai šūtu zemessargu formas tērpus, pārņēmām uzņēmumu “Daba”, kam devu jaunu nosaukumu “Vairogs”. Daļēji pārņēmām VDK un kompartijas autoparku. Runā, ka man kā ZS štāba priekšniekam tikusi Rubika “Volga”. Valdība piešķīra 18 mikroautobusus “Latvija”. Īsi sakot, ZS veidošana ritēja intensīvi – uz pašiniciatīvas pamata ar valsts minimālu līdzdalību.

 

Tolaik uz redakciju ierindas zemessargi rakstīja sašutuma pilnas vēstules – kā aizstāvēsim dzimteni, ja ieročus neļauj turēt mājās.

Iesākumā grūti ir tikt pie ieročiem, tālāk atkal risks – vai vīriem var tos uzticēt. Tas ir disciplīnas, drošības, reglamenta jautājums. Tā bija mana atbildība, ka tūkstošiem cilvēku tiek pie ieročiem un pienācīgi tos glabā. Diemžēl atsevišķi zemessargi nenovērtēja dāvāto uzticību, cieta nevainīgi cilvēki.

Bija attaisnojama ieroča lietošana, ja zemessargs aizstāv savu namu no uzbrukuma, kā reiz Liepājas pusē, kad viens vīrs noturējās pret bandītu grupu, un trīs četri uzbrucēji palika guļam. Taču bija arī neattaisnojami incidenti, kuros gāja bojā cilvēki, zemessargi dabūja notiesājošus spriedumus. Galu galā Zemessardze atrada veidu, kā droši apieties ar ieročiem.

 

Tad parādījās reketieri, pret kuriem vajadzēja aizstāvēties!

Bija gan reketieri, gan laupītāji, ar kuriem zemessargi iesaistījās cīņā. Izdevās apturēt lielas degvielas zādzības, laupīšanas uzņēmumos, daudzkārt arī krievu armijas patvaļu. Tā bija objektīva nepieciešamība, ka vietējās ZS vienības savā pašvaldībā operatīvi atbalsta milicijas (policijas) iestādes.

 

Vai pakaļdzīšanās, šaušanās kā Holivudas filmās neradīja galvassāpes ZS priekšniecībai?

Bija atsevišķi gadījumi, smagas vilšanās. Neveiksmes sabiedriskās kārtības nodrošināšanā nostiprināja manu pārliecību, ka Zemessardzes pamatnozare ir militārā joma. Militārā vide un prasmes brīvprātīgajiem ir vienkāršāk apgūstamas, salīdzinot ar policejiskām funkcijām, kas prasa juridiskās zināšanas, pierādījumu vākšanu un cilvēktiesību ievērošanu. Tiesa, dzīve prasa līdzdalību arī šādās jomās. Jāatzīst, milicija tolaik nevēlējās, ka viņu darbības laukā iesaistās cilvēki no malas.

 

Atkarībā no aizsardzības ministra vai Bruņoto spēku komandiera personības mainījās arī attieksme pret zemessargiem – bija tādi, kas izturējās noraidoši un arī uzskatīja viņus par mežabrāļiem. Kā vērtējat – kāda ir ZS vieta Latvijas aizsardzības stratēģijā?

Tas ir tiesa – atgriežoties latviešu izcelsmes PSRS armijas virsniekiem, daudzi skatījās uz ZS kā uz pārejošu parādību. Atceros, aizgāju iepazīties ar pirmo Bruņoto spēku komandieri, pulkvedi Daini Turlo. Pirmais, ko viņš teica, – piedod, bet Zemessardzi drīz likvidēsim. Tāds bija pulkveža redzējums. Laika gaitā viņš tomēr mainīja attieksmi. ZS ir būtiska nozīme kā kaujasspējīgai rezervei. Jo vairāk tāpēc, ka tradicionāla aizsardzības sistēma mūsu valstī nemaz nav iespējama.

Deviņdesmito gadu beigās, kad kļuvu par aizsardzības ministru, saskāros ar NBS štāba priekšnieka Kārļa Krēsliņa uzskatiem par NBS attīstību. Viņš plānoja rezerves spēkus, kas katru gadu uz papīra palielināja pa vienam rezervistu bataljonam bez jebkāda seguma. Bezjēdzīgo NBS “attīstību” apturēju. Pirmkārt līdzekļu trūkuma dēļ. Arī šodien Krēsliņa plāns nav realizējams, pat ja valsts atvēl desmitkārt vairāk līdzekļu aizsardzībai nekā laikā, kad iestājāmies NATO.

Galvenā rezerve ir un paliek zemessargi. Tie ir motivēti cilvēki, regulāri apmācīti, līdz ar to ar augstu uzticamības un sagatavotības pakāpi. Uzskatu – kamēr valsts nav pilnvērtīgi nodrošinājusi ZS vajadzības, domāt par obligāto militāro dienestu un rezervistu bataljoniem ir neattaisnojami tuvredzīgi.

Jā, bijuši ZS skeptiķi un noliedzēji. Taču viņi ir zaudējuši, viņu skepse ir sarukusi vai zudusi pavisam. Laika gaitā esam sapratuši, ka labi sagatavotu atbalstu profesionālie bruņotie spēki var sagaidīt tikai no Zemessardzes. Profesionālo karavīru skaits Latvijā ir ierobežots, tas ir tik liels, cik ir.

 

Tomēr zemessargu skaits samazinājies. Otrs entuziasma vilnis atkārtojās 2014. gadā pēc Krievijas agresijas Ukrainā. Tad, jūtot reālus draudus, cilvēki atkal stājās tēvijas aizstāvju rindās.

Pārmaiņas ārējā drošības vidē atbalsojas sabiedrībā. Tomēr, emocionālajai slodzei mazinoties, seko atplūdi. Ir svarīgi nodrošināt stabilu Zemessardzes apjomu. To var panākt tikai ar kvalitatīvu piedāvājumu. Desmit gados kopš 1991. gada zemessargu skaits samazinājās līdz astoņiem deviņiem tūkstošiem, kāds arī ir pašreiz. Tas ir tas entuziasma un patriotisma vidējais rādītājs, pie kura noturēšanas pārdomāti jāstrādā.

 

Arī pašlaik patriotiski noskaņoti cilvēki, redzot, kas notiek uz valsts robežas, saviļņojās, ka jāveido pašaizsardzības vienības!

Zemessardze savā laikā piedalījās robežsardzes veidošanā. Viskvalitatīvākā pašaizsardzība ir tieši iesaistoties Zemessardzē. Ja ZS saņems uzdevumu iet palīgā robežsargiem, tad spēs atbilstoši sniegt atbalstu. Šobrīd ZS nodrošinājums un apmācības līmenis pieļauj sekmīgu šādu funkciju veikšanu. Tas apliecina, ka Zemessardzes nozīme bija, ir un būs. Arī nākotnē, jo nekad nebūs tā, ka Latvijā iestāsies visaptverošas drošības laiks.

 

Kas būs, ja kādudien nāks iekšā ienaidnieks? Zemessargi cīnīsies plecu pie pleca ar karavīriem?

SAISTĪTIE RAKSTI

Protams, plecu pie pleca. Kā aizsardzības ministrs veicināju ZS integrēšanu kopējā militārās izglītības sistēmā. Zemessargiem jārunā vienā militārā valodā ne tikai ar NBS, bet arī ar NATO vienību karavīriem, kas piedalās mūsu valsts sardzē.

Ne velti jau 1992. gadā ZS pielāgojām NATO struktūrai, uzsākām lietot angļu kaujas taktiku, kad maza, trenēta vienība izdzīvo un cīnās meža apstākļos. NATO standarti nav sveši ne Zemessardzei, ne NBS regulārajām vienībām. Ne viens vien sekmīgs NBS komandieris un virsnieks ir nācis tieši no Zemessardzes rindām. Nav šaubu, ka Latvijas Bruņoto spēku attīstība bez Zemessardzes iesaistes nav iedomājama.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
Ja Ukraina ir mobilizējusi 700 000 karavīru, kas ir pret 200 000 krievu, tad kāpēc ukraiņi neuzvar?
“Viņi ir sajukuši prātā.” Politologs par Krievijas lēmumu savilkt spēkus pie savas rietumu robežas
“Situācija ir smaga vairākās vietās.” Rajevs par pēdējās diennakts notikumiem Ukrainā
VIDEO. Krievijas iedzīvotāji ielu intervijās atbild uz jautājumu – vai viņi atbalstītu “specoperāciju” pret Somiju vai Zviedriju?
VIDEO. Maskaviete par karu Ukrainā: “Mēs esam palikuši vieni paši. Mūs visi neieredz. Un pareizi dara.”
Lasīt citas ziņas
“Situācija ir smaga vairākās vietās.” Rajevs par pēdējās diennakts notikumiem Ukrainā
“Ir nepiemērots brīdis tautas tracināšanai.” Kilbloka par Maskavas ielas pārdēvēšanu
Māra Libeka: Netrūkst tādu, kuriem gluži vienalga, ka stāv tur kaut kāds tēls no 50 okupācijas gadiem
Šlesers: “Jāsēžas ar amerikāņiem pie galda un skaidri jāpasaka: mēs gribam kopā ar jums uzbūvēt atomelektrostaciju”
Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem – 1922. gada 24. maijā
22:33
Zelenskis: Ukraina atsāks sarunas, kad Krievija būs atdevusi pēc 24. februāra sagrābtās teritorijas
22:02
Ungārija izsludina ārkārtas stāvokli Krievijas-Ukrainas kara dēļ
21:27
Noskaidroti un aizturēti Bunkus slepkavībā iesaistītie, tostarp pasūtītājs un izpildītājs
SPECIĀLIZLAIDUMS. Jaunākais par karu Ukrainā ar Igoru Rajevu
Rīga un Tampere ir vienīgās pretendentes uz 2023. gada pasaules hokeja čempionāta rīkošanu
Ungārija izsludina ārkārtas stāvokli Krievijas-Ukrainas kara dēļ
Ukrainas izlūkdienests: Līdz gada beigām Ukrainas armija varētu būt Krimā
Opozīcijas vairākums varētu atbalstīt Straumes atkārtotu apstiprināšanu KNAB vadītāja amatā
Otrdien darbu atsācis Harkivas metro
“Mums jāizmanto viss iespējamais.” Leiena mudina iesaldētos Krievijas aktīvus izmantot Ukrainas atjaunošanai
Rīgas dome: Pašvaldība nevilcināsies nojaukt padomju pieminekli Pārdaugavā
Latvijas hokeja izlase pasaules čempionātu beidz ar zaudējumu zviedriem
Nākamās divas ziemas ir īpaši būtiskas, jādomā, kā nodrošināties ar resursiem – komentē Roberts Zīle
Ģimenes ārsts skaidro, kādēļ šogad gripa vēl plosās maijā
Rīgas pašvaldība gatavo lēmumu par LKS plānotā gājiena aizliegšanu
Latvija slimnīcai Ukrainā ziedos operatīvo medicīnisko transportlīdzekli
Ja Ukraina ir mobilizējusi 700 000 karavīru, kas ir pret 200 000 krievu, tad kāpēc ukraiņi neuzvar?
Tiesa Ukrainā piespriež prokrieviskam aģitatoram iemācīties dziesmu par Banderu un dzejoli “Mīlēt Ukrainu”
Tagad dzīvojam bez Krievijas elektrības. Vai atkal jārēķinās ar elektrības cenu pieaugumu?
“Karš nebeigsies, krievi sāks vēl asiņaināku un apjomīgāku ofensīvu!” Zelenskis firmām, kas pamet Krievijas tirgu, piedāvā turpināt darbu Ukrainā
Šīs vasaras uzņemšana augstskolās būs pēdējā, kura noritēs “pa vecam”
Kad kovids norimies, infektologi sāk runāt par jaunu vīrusu! Cik bīstamas ir pērtiķu bakas?
izaudzēt tādus tomātus un gurķus, kādi auga vecmāmiņas siltumnīcā?
VIDEO. Jelgavniece, kas piepildīja sapni un tika pie “čūskas mēles” atklāj: plāno operāciju, lai mainītu savas ausis
Garda uzkodiņa – avokado ar garnelēm
Šonedēļ augļus nesīs labi saplānota, tālredzīga rīcība! Horoskopi no 23. līdz 29. maijam