Glābt karavīra dzīvību – liels gods! Kā fizioterapeite un uzņēmēja Guna nokļuva Zemessardzē 40
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Zemessardzes 44. Liepājas kājnieku bataljona kaujiniece Guna Matule (26) beidzamajos mēnešos mācībās pavadījusi katru nedēļas nogali, un tas nav nemaz grūti un smagi – viņa pat nožēlojot, ka nav iestājusies Zemessardzē agrāk.
“Tagad katra nedēļas nogale tiek pavadīta mācībās. Pirms tam vēl biju policijas reidos, varēju pa naktīm strādāt komandanta stundas ievērošanas uzraudzīšanā. Esmu bijusi uz visām iespējamām mācībām, kas tika piedāvātas. Es neskaitu līdzi, jo mani neinteresē, kāds ir dienu skaits.
Mums bija 5×25 patrulēšana, vienā nedēļas nogalē ieroču apmācība, tad medicīna – es drīzāk tur biju kā instruktors. Tad atsevišķi medicīnas rotai bija mācības nedēļas nogalē, bija jābrauc uz Skrundu. Tad orientēšanās, un mēs mācījāmies orientēties, kartes pazīšanu un topogrāfiju, pēc tam kolektīvās apmācības, šonedēļ ir sporta nedēļas nogale.
Pirms tam vēl bija izdzīvošana uz ūdens, kas bija ļoti interesanta. Ļoti forši bija, mūs apmācīja, kā siet mezglus, kā pārvarēt šķēršļus, piemēram, upes ar formu, somu un ekipējumu.
Bija jāiet ūdenī un ar ieroci jāpārvietojas. Mums bija divi dažādi varianti, uz vēdera bija jālien pāri smalkai virvei. Vēl arī bija jāuztaisa speciāls krēsliņš no virves un tad mēs pāri tai virvei pāršļūcām. Vēl viens variants – vienkārši iemet visu ekipējuma somā, paņem ieroci un ej ar kājām vai peldi. Jau slapjais variants. Ja gribam būt sausi, jālien pāri virvei.”
“Kāda bija patruļa 5×25?” “5×25 nozīmē patrulēšanu no mašīnām – vest konvojā svarīgas personas vai kādus vērtīgus materiālus. Mums bija pretinieks, bija jānosargā tas objekts, kas atradās vidū. No mašīnām lēcām ārā un rādiusā ap mašīnu pārbaudījām teritoriju.”
Pagājušajā gadā Guna pabeigusi zemessarga pamatapmācības kursu un tagad jau gandrīz gadu ir Zemessardzē.
“Esmu fizioterapeite, mācos par ārsta palīgu, esmu arī uzņēmēja, man ir uzņēmums “Vegan milk”. Ražojam augu dzērienus, taisām arī dažādus našķus un piedāvājam tos vietējām kafejnīcām, veikaliem Liepājā, bet drīz izpletīsimies arī pa visu Latviju.
Jūnija beigās braukšu uz Ameriku, kur notiks “Medic combat” kurss. Tie būs karavīra glābējam līdzīgi kursi sešu mēnešu garumā Sanantonio, Teksasas štatā. Ļoti interesantas apmācības.
Esmu izturējusi visus iespējamos testus – bija jānokārto angļu valoda ļoti augstā līmenī, bija arī fiziskā sagatavotība, visa dokumentācija medicīnā, ko ir ļoti grūti nokārtot, lielākajai daļai bija grūti nokārtot arī potēšanas testu.”
“Kādēļ izvēlējāties kļūt par karavīru glābēju?” “Tā nav, ka es izvēlējos, jo bataljonā esmu strēlnieks, bet mani ļoti kopš dzimšanas interesē medicīna.
Ne velti esmu fizioterapeite, mācos par ārsta palīgu, man ir tāda mūžīgā medicīnas apmācība, ļoti interesē arī kara medicīna.
Kas var būt labāks kā karavīram glābējam sniegt pirmo palīdzību! Lielākoties viss ir atkarīgs tieši no karavīru glābēja, kā viņš pilda savus pienākumus, jo tikai no pareizas pienākumu izpildes pēc tam arī medicīnas personāls var glābt karavīra dzīvību.
Uzskatu, ka karavīram glābējam ir jābūt mediķim, jo nereti ir tādas situācijas, kad nepieciešamas daudz plašākas zināšanas, ne tikai pirmā palīdzība.
Karavīram glābējam jāzina dažādi asins apturēšanas paņēmieni, jāzina, kā pārvietot cietušo, tas ir ļoti labi jāprot, lai jau vēlāk dakterim būtu ko darīt – ar ko darīt. Lai cilvēks drošā patvērumā tiek nogādāts dzīvs.”
“Kā tiekat galā ar strēlnieka pienākumiem, kas arī nemaz nav tik viegli?” “Man ļoti patīk, esmu fizioterapeite, ļoti patīk šādas aktivitātes, es pati arī esmu sportiska, regulāri sportoju.
Riktīgi forši ir skriet, un tas nav tik grūti, kā izklausās. Varbūt tas tiek pārspīlēts, ka mācības Zemessardzē ir supergrūtas. Es negribētu teikt, ka tas ir grūts pienākums būt strēlniekam. Viss ir motivācijā. Es iepriekš nodarbojos ar volejbolu, pabeidzu sporta spēļu skolu Liepājā, tad Rīgā trenējos regbijā, studējot vairākus gadus. Vēl pirms tam dejoju.”
“Kā izvēlējāties iestāties Zemessardzē?” “Visa mana ģimene lielākoties nāk no militārās jomas. Es kopš bērnības esmu to redzējusi un uzaugusi tādā sabiedrībā, pabeidzot medicīnas apmācības, mana paziņa ļoti uzstājīgi teica, lai es eju uz Zemessardzi.
Es neko nezināju par to, lai gan visu laiku esmu bijusi starp militāriem cilvēkiem. Un es nezināju, ka zemessargiem ir iespējas apgūt zināšanas tikai brīvdienās, domāju, ka tās ir piecas dienas nedēļā. Un, kad es uzzināju, ka tas ir tikai brīvdienās, mani pierunāja, aiz rokas aizvilka.
Tad es pieteicos, sāku iziet apmācības un man ļoti, ļoti iepatikās. Ieraudzīju, ka nemaz nav tik grūti, kā man šķita, jo tomēr tā ir Zemessardze, nevis profesionāli karavīri.
Tur ir cilvēki, kam katram ir savs darbiņš un ne visiem fiziskā sagatavotība augstā līmenī. Tāpēc bija daudz mierīgāk, un man ir pozitīvs priekšstats. Brīvdienās varu izrauties no ikdienas, aizbraukt uz Zemessardzes apmācībām – pilnīgi citu pasauli, atslēgties no ikdienas rutīnas.”
“Vēl jau arī ir gandarījums, ka darāt kaut ko pozitīvu Latvijai?” “Protams, tas jau ir visam pamatā – būt mediķim ir tikpat liels gods kā karavīram. Glābt otram dzīvību un zināt, ka tas, kam tu glābsi dzīvību, ir Latvijas karavīrs. Tas ir milzīgs gods būt zem Latvijas vārda un kur nu vēl braukt uz Ameriku pārstāvēt savu Latviju, savu dzimteni, savu tēvu zemi!”
