Alvids Šlepiks, “Mans vārds ir Marīte” 1
No lietuviešu valodas tulkojusi Daina Avotiņa, māksliniece Māra Rikmane. “Lauku Avīze”, 203 lpp.
Dārzā burtiski ņudzēs ērces – no kāda populāra košumkrūma labāk atteikties?
Kardiologs nosaucis dzērienu, no kura vajadzētu atteikties ikvienam – tas var nopietni kaitēt sirdij
Kadirovs ievelk asti starp kājām un pamatīgi nodod krievus
Ir Otrā pasaules kara nobeigums. Vācu armija atkāpjas, un Sarkanā armija arvien dziļāk iespiežas Rietumeiropā. Prūsija cieš badu un pazemojumu, bet jaunās sievietes un meitenes dzīvo pastāvīgās vardarbības bailēs. Arī mazās Renātes ģimenē viss kļuvis gluži aplam. Teju vienīgo pārtiku sagādā vecākais brālis, kurš dodas darbos un arī ubagot uz kaimiņos esošo Lietuvu. Un tad gluži vai nejauši Lietuvā nokļūst arī Renāte – mazs, lielajā pasaulē pazudis cilvēkbērns, kurš lietuviski zina tikai vienu teikumu: “Mans vārds ir Marīte…”
