Politologs par jauno valdību: “Ideoloģiski tur ir pamatīga “zivju zupa”” 2
Latvijas Universitātes asociētais profesors, politologs DAUNIS AUERS par jauno Latvijas valdību, gaidāmajām Eiroparlamenta vēlēšanām, britu politikas krīzi un to, kāpēc 30. martā uz Londonu labāk nelidot.
Jūsu universitātes kolēģis Ivars Ijabs tikko paziņojis, ka kandidēs Eiropas Parlamenta vēlēšanās no apvienības “Attīstībai/Par!”. Vai jums tas bija pārsteigums, un kā vērtējat šādu soli – no politologa par politiķi?
D. Auers: Jā, man tas bija pārsteigums… Lai gan, ja paskatās vēsturē, ir ne mazums gadījumu, kad cilvēki no zinātnes pievēršas politikai. Ziemeļvalstīs tas ir izplatīti – Zviedrijā, Norvēģijā un Dānijā varētu minēt daudzus piemērus. Arī Latvijā! No sociālajām zinātnēm es uzreiz atceros Nilu Muižnieku, Arti Pabriku…
No eksaktajām zinātnēm, piemēram, Vjačeslavs Kaščejevs un Andris Ambainis, kuri paziņoja par iesaistīšanos partijā “Kustība Par” – viņi gan uz politiskiem amatiem pagaidām nepretendē. Protams, universitātei Ijaba iešana politikā būs zaudējums, jo viņš ne tikai lasa lekcijas un komentē politiskos notikumus, bet arī publicējas starptautiskos zinātniskos izdevumos, palīdzot celt LU citējamības indeksu.
Bet, ja politologs aiziet politikā, vai viņš kādreiz nākotnē vēl varēs uzstāties kā neatkarīgs politikas eksperts? Tagad vienmēr varēs teikt, ka viņš ir “politiski angažēts”.
Uzreiz nevarēs. Bet mēs taču zinām, cik dzīvotspējīgas ir politiskās partijas Latvijā. Gandrīz neviena no tām, kas bija spēcīgas 90. gados, šodien vairs nepastāv.
Es nezinu, vai pēc gadiem 10–15 būs tāda apvienība “Attīstībai/Par!”, tas ir zem lielas jautājuma zīmes.
Bet, ja runā par ideoloģisko pozīciju, varbūt nav slikti, ka mēs zinām eksperta politiskos uzskatus, tad ir skaidrs, no kāda skatu punkta viņš uz vienu vai otru jautājumu lūkojas.
Ko vispār var ietekmēt politikā, kļūstot par Eiroparlamenta deputātu? Agrāk eksperti diezgan ironiski izteicās par šo institūciju, kur lielās Eiropas partijas bieži deleģējot pārstāvjus, kas nacionālajā politikā vairs nav vēlējušās aktīvi darboties. Tā teikt, viens no variantiem, kur sagaidīt pensiju.
Te jāpiebilst, ka partijas sūta ne vien tos, kas jau gatavojas iet pensijā, bet arī jaunos, kuri EP var iegūt pieredzi. Es gan teiktu, ka pēdējos 15 gados EP ir mainījies, kopš 2004. gadā Eiropas Savienībā iestājās jaunas valstis, tajā skaitā Latvija. Šajās jaunajās valstīs attieksme pret EP ir nopietnāka, tāpēc bieži no tām tiek ievēlēti diezgan ievērojami politiķi.
Var jau teikt, ka EP ir vieglāk “paslēpties”, jo vēlētājiem nav tik viegli izsekot deputātu darbam un nav arī tādas intereses kā par nacionālajiem parlamentiem. Taču, ja EP deputāts ir aktīvs, ja viņam ir zināšanas un interese, viņš var atrast savu īsto vietu. Piemēram, Krišjānis Kariņš, kurš nupat kļuva par Latvijas premjeru, stabili ir starp 25 ietekmīgākajiem eiroparlamentāriešiem.
Tā bieži tiek atzīmēts, bet te uzreiz ir jautājums – un kas mums no tā? Vai Latvijas vēlētāji to var novērtēt?
Pēc būtības EP deputāti netiek ievēlēti, lai pārstāvētu valsti, bet gan ideoloģisko grupējumu. Taču caur savu politisko grupu viņi var virzīt iniciatīvas, kas ir nozīmīgas arī Latvijai. Kas tās varētu būt? Nu, piemēram, pašlaik ir aktuālas sankcijas pret Krieviju. Un te Latvijas deputātu balsis varētu būt svarīgas, skaidrojot sankciju nepieciešamību.
Līdzdalība EP vēlēšanās Latvijā ierasti ir ļoti zema. Saeimas un pašvaldību vēlēšanās ir vieglāk pamatot, kāpēc tomēr būtu jāiet un jābalso. Bet kāpēc jādodas uz EP vēlēšanām? Kāpēc jāsūta Ijabs uz Briseli? Lai paliek universitātē!
Par Ijabu lai vēlētāji paši lemj. Bet kopumā EP vēlēšanas ir vēl viena iespēja parādīt savu attieksmi pret partijām un polisko sistēmu. Tā notiek arī citur Eiropā. Tagad Latvijā ir izveidota jauna valdība. EP vēlēšanas ir maijā, tātad vēlētājiem būs iespēja izteikt savu vērtējumu par pirmajiem četriem valdības darba mēnešiem.
EP vēlēšanas kā politiskā noskaņojuma mērījums… Vai tas nozīmē, ka arī kopumā nākamais Eiroparlaments varētu stipri atšķirties no līdzšinējā, ņemot vērā tās politiskās pārmaiņas, kas pēdējos gados skārušas daudzas Eiropas valstis?
Tā tas izskatās. Mēs zinām, cik sarežģīts bija valdības veidošanas process Latvijā, bet tas pats tikko bija arī Zviedrijā, pirms tam Nīderlandē, Vācijā un vēl citās valstīs. Britu parlamentā ir divas lielās partijas, bet ir milzīgas ideoloģiskās atšķirības to iekšienē.
Politika kļūst sarežģītāka. Ir grūtāk izveidot koalīciju, kas ir par kaut ko, bet viegli izveidot koalīciju, kas ir pret kaut ko.
Pēc 13. Saeimas vēlēšanām Rietumu medijos parādījās ne mazums komentāru, ka “populisma vilnis sasniedzis arī Latviju”. Vai tā var teikt?
Žurnālisti un analītiķi apzīmējumu “populisti” bieži izmanto, runājot par kādām jaunām neskaidrām tendencēm. Akadēmiskajā literatūrā populisms ir vairāk kā pretnostatīšana – “mēs un viņi”, “tauta un elite”. Ja ņem šo akadēmisko pieeju, tad populisms Latvijā ir bijis gandrīz visās vēlēšanās kopš 1995. gada, kad vēlēšanās piedalījās Zīgerista partija.
Arī “Jaunais laiks” pēc definīcijas bija populistiska partija, kas solīja īstenot tautas intereses, ja nokļūs pie varas. Šajā ziņā 13. Saeimas vēlēšanu rezultāti nav nekas jauns. Tomēr “KPV LV” kā partija ir interesanta, pat unikāla Eiropā, jo tā ir “tīri” populistiska. Visās valstīs, kur tiek runāts par populistiskām partijām, tām tomēr var pievienot arī citu ideoloģiju.
Tur var būt konservatīvisms, nacionālisms, sociālisms – atkarībā no lozungiem. “KPV LV” to nevar identificēt. Varbūt vēl viena tāda ir “Piecu zvaigžņu kustība” Itālijā, kas ir izveidojusies par diezgan stabilu partiju un ir valdošajā koalīcijā.
Lai gan “KPV LV” šobrīd izskatās trausla, tomēr populisms var izrādīties laba platforma, jo to vajadzības gadījumā var virzīt gan pa labi, gan pa kreisi atkarībā no situācijas.
Viņiem nav sasaistītas rokas kā ideoloģiski stingrāk iezīmētiem politiskajiem spēkiem.
Vai to, ka valdības izveidošanai bija vajadzīgi vairāk nekā trīs mēneši, var uzskatīt par politisko krīzi?
Es to nesauktu par krīzi. Ja nevarētu izveidot valdību un sekotu ārkārtas vēlēšanas, tad būtu krīze. Skatoties uz spēku samēru, bija skaidrs, ka būs grūti izveidot koalīciju. Varbūt nav pārsteigums, ka premjers ir tieši no “Vienotības”, jo pieredze šādā situācijā ir ļoti svarīga.
Oponenti gan iebilst – tas esot nepieņemami, ka mazākā parlamenta partija tiek pie valdības vadīšanas. Vai kādā citā valstī tā varētu notikt?
No otras puses – lielākajai koalīcijas partijai ir 16 vietas parlamentā. “Jaunajai Vienotībai” ir astoņas. Tā starpība nav tik liela. No koalīcijas neviena partija nevar atļauties uzvesties kā līderis. Arī ideoloģiski tur šobrīd ir tāda pamatīga “zivju zupa”.
“Saskaņai” bija 24 vietas, taču te nu visi uzreiz pateica, ka tai nav vietas valdībā. Šķiet, šī pozīcija bija pat stingrāka nekā visas iepriekšējās reizes. Arī Rietumu medijos šoreiz “Saskaņa” tika apzīmēta kā “prokremliska”. Nevis sociāldemokrātiska, kā viņi paši uzstājīgi cenšas pasniegt.
“Saskaņa” vēl arvien ir partija, kas pārstāv krievvalodīgo intereses.
Ne tikai krievvalodīgo, šoreiz bija tā nianse, ka “Saskaņa” tika raksturota arī kā Krievijas intereses pārstāvošs spēks!
“Saskaņa” pēdējos gados ir ļoti uzkrītoši mēģinājusi iekļauties Eiropas sociāldemokrātu pulkā. Tur viņi ir gaidīti, jo Eiropas sociāldemokrātiskās partijas šobrīd piedzīvo grūtus laikus – gandrīz visās valstīs to ietekme ir sarukusi. Taču par pilnvērtīgu sociāldemokrātisku partiju “Saskaņa” varētu mēģināt kļūt tikai tad, ja paplašinātu savu vēlētāju loku un panāktu, ka par to balso arī latvieši. Tāpēc pirms vēlēšanām tika piesaistītas daudzas jaunas sejas, kas bija ar pirmajiem numuriem sarakstos, taču šī taktika nenostrādāja.
Starp piesaistītajiem bija arī jūsu bijušais kolēģis no domnīcas “Certus” Vjačeslavs Dombrovskis. Tomēr nedaudz pārsteidza, cik ātri viņi visi pārņēma veco “Saskaņas” retoriku, pat nemēģinot tajā ienest kādas jaunas vēsmas. Arī Vjačeslavs Dombrovskis, kurš agrāk bija zināms kā liberāls ekonomists, pirms vēlēšanām vienkārši atkārtoja vecos “Saskaņas” lozungus.
“Saskaņa” ir spēcīga partija, tai ir savas tradīcijas un līderi, acīmredzot arī disciplīna, un jaunajiem biedriem tas ir jāņem vērā. Ja partija ir vāja, tad to var mēģināt pagriezt citā virzienā, bet “Saskaņa” ir jau izveidojies politiskais spēks.
Jūs secinājāt, ka Latvijā nav politiskās krīzes. Bet kā ar Lielbritāniju, kuras politikai jūs cieši sekojat? Vai tur šobrīd ir krīze?
Jā, viennozīmīgi! Mēs jau apmēram varam prognozēt Latvijas nākotni – mērena ekonomiskā attīstība, ne pārāk izlēmīga valdība, ņemot vērā dažādās partiju intereses, tomēr nekādas būtiskas atkāpes no līdzšinējā politiskā kursa nav gaidāmas.
Latvija paliks Eiropas Savienībā un NATO, turpinās izmantot Eiropas fondus, kas veicinās attīstību – pārsvarā Rīgā, bet daļēji arī attīstības centros citviet Latvijā, algas augs, un cerams, ka mazāk cilvēku brauks prom. Tas viss ir prognozējams. Par Lielbritānijas nākotni mēs pašlaik īsti neko nezinām. Neviena valsts nekad nav izstājusies no Eiropas Savienības, un mēs joprojām nezinām, kā tas izskatīsies.
Vai 29. marts kā izstāšanās datums ir “akmenī iecirsts”?
To var mainīt, ja briti atceļ lēmumu par izstāšanos, Eiropas Tiesa ir pateikusi, ka tā var darīt.
Bet iesaldēt lēmumu?
Tad ir vajadzīga abpusēja – Eiropas Savienības un Lielbritānijas – vienošanās. ES to ir gatava darīt tikai tad, ja britiem ir konkrēts plāns. Piemēram, ja tiek rīkots atkārtots breksita referendums. Bet tikai tāpēc, ka briti nav spējīgi tikt galā ar savām iekšējām problēmām – tā nevarēs. Izskatās, ka šobrīd lēnām tuvojamies tā sauktajam “No deal Brexit” – izstāšanās bez vienošanās.
Vai otrs referendums kā variants ir izslēgts? Atceros, ka 2017. gada vasarā jūs intervijā “Latvijas Avīzei” to raksturojāt kā nereālu variantu un kā vienu no iemesliem minējāt arī sabiedrības noskaņojumu: “Šobrīd sabiedrībā nav liela spiediena pārskatīt šo lēmumu. Briti to ir pieņēmuši.” Bet vai šobrīd ir tāpat?
Politikas analītiķis Metjū Gudvins ir daudz pētījis aptauju datus, un viņa secinājumi no decembrī publicētā pētījuma ir tādi, ka divarpus gadu laikā britu sabiedrībā nekas īsti nav mainījies – tie, kas atbalstīja breksitu, turpina to atbalstīt, un tie, kas bija pret, tāpat palikuši šajā pozīcijā. Te joprojām ir puse uz pusi.
Varbūt 2017. gadā, kad mēs runājām, bija vairāk izstāšanās atbalstītāju, tagad tas svārsts nedaudz pavirzījies uz otru pusi. Tomēr ir vairāki iemesli, kāpēc otra referenduma iespēja ir maz ticama. Pirmkārt, premjere Terēza Meja ir pateikusi stingru “nē” otram referendumam, un neizskatās, ka viņa tuvākajā laikā zaudēs amatu.
Otrkārt, tā ir loģika – ja jau balsojums ir noticis, tad tauta tā ir lēmusi. Var likt balsot otrreiz, bet tad kāpēc ne trešo, ceturto un piekto reizi? Kurš tad būs tas īstais balsojums?
Parlamentārieši labi zina, ka tās ir bīstamas spēles – ja vēlētāji ir lēmuši, tad politiķu pienākums ir to izpildīt.
Tomēr te ir būtiski uzsvērt, ka mēs nevaram izslēgt nevienu variantu, jo tas, kas notiek, ir pilnīgs bardaks. Nevienam nav zināšanu, nevienam nav plāna, visas idejas ir spontānas un haotiskas.
Kāpēc politiķi nespēj tikt galā ar šo uzdevumu?
Pirmkārt, ne politiķi, ne ierēdņi to nebija plānojuši. Tur ir tūkstošiem nianšu, to nevar izdarīt divos gados. Otrkārt, šis uzdevums bija jāveic cilvēkiem, kas paši īsti negribēja izstāties no ES. Tas ir zināms, ka britu ierēdņi lielākoties ir par dalību ES, jo viņi labi redz un izjūt dalības labumus.
Domāju, ka arī Latvijā un citās dalībvalstīs ierēdniecība ir proeiropeiski noskaņota. Arī ar politiķiem ir līdzīgi – Terēza Meja bija pret izstāšanos. Ja būtu stipra valdība, ar lielāku rīcībspēju, būtu vieglāk. Taču šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad nevienai partijai parlamentā nav vairākuma. Meja ir pilnīgi atkarīga no Ziemeļīrijas Olsteras Unionistu partijas desmit balsīm, bet šī partija neatbalsta piedāvāto vienošanos ar ES, jo nepiekrīt Īrijas robežas jautājumā.
Kā jau iepriekš teicu, daudzās Eiropas valstīs politika ir ļoti sašķelta, un tas raksturo arī Lielbritāniju. Konservatīvā partija ir sašķelta, jo tajā ir gan breksita atbalstītāji, gan pretinieki.
Leiboristiem ir vēl lielākas pretrunas, jo parlamenta deputāti neatbalsta līderi Džeremiju Korbinu un vēlas viņu nomainīt, bet ierindas biedru vairākums ar lielu urā viņu turpina pārvēlēt amatā. Tad ir skotu nacionālisti, kas, no vienas puses, ir ļoti eiropeiski, bet, no otras puses, rēķina, kādu labumu viņiem varētu dot Lielbritānijas izstāšanās no ES.
Mejas piedāvātais izstāšanās variants parlamentā tika noraidīts ar milzīgu pārsvaru.
Tas tiešām bija pamatīgs. Stingrie breksita piekritēji nevarēja atbalstīt šādu vienošanos, jo pēc tās britiem bija vēl jāmaksā Eiropas Savienībai apmēram 39 miljardi mārciņu, lai gan viņi bija solījuši, ka nekas vairs netiks maksāts. Un tāpat viņi bija neapmierināti, ka robeža starp Īriju un Ziemeļīriju faktiski paliek atvērta – preces un cilvēki pa to turpina plūst tāpat, kā atrodoties ES.
Arī tie parlamentārieši, kas ir pret breksitu, nevarēja balsot par Mejas variantu, jo viņi neatbalsta izstāšanos kā tādu. Pa vidu vēl dažādi oportūnisti, kas grib iegriezt Mejai kā valdības vadītājai. Tagad viņa sola plānu “B”, lai gan nekas īpaši atšķirīgs jau tur nevar būt, jo ES tam nepiekritīs.
Bet nākamajā dienā pēc Terēzas Mejas pazemošanas, izgāžot viņas piedāvāto izstāšanās plānu, parlaments tomēr nobalsoja par uzticību viņas valdībai. Kā tas iet kopā?
Konservatīvajiem nav variantu. Viņi neatbalsta Mejas plānu, taču vēl mazāk viņi vēlētos, ka kāda cita partija vada šo procesu.
Viņiem ir milzīgas bailes no leiboristu līdera Džeremija Korbina, kurš ir īsts marksists. Viņš ir solījis sākt nacionalizāciju un ieviest valsts uzņēmumos izteikti sociālistisku politiku.
Ja kāds šogad ir paredzējis lidot uz Londonu 30. martā – nākamajā dienā pēc plānotā breksita, kas viņu tur sagaida?
Un tā atbilde ir, ka mēs nezinām. Britu mediji jau šobrīd uzdod šos jautājumus. Katrā ziņā tiem, kam tas nav neatliekami, es ieteiktu nogaidīt, jo ieceļošanas/izceļošanas procedūrā noteikti būs pārmaiņas un ne visi darbinieki tam uzreiz būs gatavi.
