Ielūkošanās Brāmsa pasaulē 0
Tā, piemēram, neatkarīgi no slaveno komponistu jubilejām Šostakoviču savulaik nomainījis Čaikovskis, Mocartu – Rihards Štrauss; tagad nu jau vairākus mēnešus iestājies Bēthovena periods, kas daļēji pārklājies ar Brāmsa periodu.
Man personiski nebūtu nekādu iebildumu, ja šādas uzmanības centrā kādreiz nonāktu kāds perifērijā mītošs 19. gadsimta meistars – teiksim, Aleksandrs Boro-dins, Mihals Gļinka vai Bedržihs Smetana –, taču arī pašreizējai situācijai ir savas pievilcīgās puses. Bēthovena un Brāmsa simfonisko partitūru un kameropusu lasījumi mijas ar latviešu mūzikas atskaņojumiem, atgādinājumi par klasiķu darbu vērtībām bijuši vienā laika posmā ar kārtējiem nozīmīgajiem panākumiem Jēkaba Jančevska vai Santas Ratnieces jaunradē, tādējādi nepieciešamais līdzsvars joprojām pastāv.
Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” trīspadsmitās sezonas noslēguma koncerts Lielajā ģildē 2019. gada 17. maijā pilnībā veltīts Johannesa Brāmsa mūzikai. Un tas tomēr ir nedaudz pārsteidzoši, jo orķestra mākslinieciskais vadītājs Normunds Šnē savu reputāciju nodrošinājis galvenokārt ar vēlāku vai agrāku laikmetu simfonisko opusu interpretācijām, bet par “Sinfonietta Rīga” programmu gandrīz neatņemamu sastāvdaļu kļuvuši stilistiski kontrasti.
Šoreiz to vietā stājies dialogs ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sezonas noslēguma koncertu nedēļu iepriekš, kur skanēja Johannesa Brāmsa Pirmā simfonija, turpretī tagad klausītāji varēja atsaukt atmiņā vācu klasiķa Otro simfoniju. Abi orķestri bija nodrošinājušies arī ar slavenu pianistu klātbūtni – Andra Pogas vadītais orķestris uzstājās kopā ar Nikolasu Angeliču, savukārt “Sinfonietta Rīga” un Normunds Šnē uz Rīgu bija atsaucis Argentīnā dzimušo un Šveicē dzīvojošo Nelsonu Gerneru, kurš sniedza savu versiju par Brāmsa Otrā klavierkoncerta monumentālajām dimensijām.
Turpinot abu orķestru salīdzinājumu, uzreiz jāteic, ka arī 17. maija koncerts laikam gan nebūs saucams par augstāko virsotni kopumā izcili veiksmīgajā “Sinfonietta Rīga” sezonā, taču šāda programma deva dziļāku ieskatu Brāmsa mūzikas pasaulē, palīdzot formulēt atbildi uz jautājumu, kādēļ viņa daiļradi aktualizē aizvien no jauna.
Normunda Šnē vadītās Otrās simfonijas interpretācijas spēcīgākie rakursi bija spēja iedzīvināt šo tik labi zināmo partitūru bez lieka smaguma un pretstatīt tās muzikālo vēstījumu nupat dzirdētās Pirmās simfonijas piesātinātajam dramatismam, gaišu un lirisku nokrāsu un noskaņu valdzinoša atklāsme un pārliecinoši veiktā tēlu diferenciācija visā dramaturģiskajā kopainā.
Taču turpat iezīmējās arī problemātiskāki aspekti – citkārt tik noslīpētajā sadarbībā starp diriģentu un orķestri šoreiz ielauzās disonanse, kur grūti bija izšķirt, kas veselos mūzikas posmos skanējuma temporitmu un raksturu zīmējumu vairāk vilka uz leju – diriģents vai orķestra pūtēji un stīdzinieki; un, ja simfonijas vidējo daļu lasījums vairākkārt izklausījās pārāk gauss un nedrošs, tad ansambļa intonatīvi šaubīgā spēle šādu iespaidu, protams, nepavisam nelaboja.
Brāmsa Otrā klavierkoncerta interpretācija neapšaubāmi bija gan aizraujošāka, gan stabilāka – pirmkārt, konceptuālā līmenī, otrkārt, profesionālās meistarības pakāpē. Orķestris šeit deva iespēju brīvi muzicēt pianistam, turpretī pianista radošais skatījums brīnišķīgi sasaucās ar Normunda Šnē un “Sinfonietta Rīga” māksliniecisko pieeju, izteiksmīgumu un jūtīgumu, līdz ar to klavierkoncerta iedzīvinājums bija uztverams kā saliedēts un iekšēji daudzslāņains interpretācijas paraugs.
To klausoties, uzreiz kļuva skaidrs pamatojums Nelsona Gernera izcilībai – reti kad iespējams dzirdēt tik izsmalcinātu nianšu gammu, kas vienlaikus atklājas tik izkoptā un dzīvīgā klavieru tonī un piesitienā, kur nu vēl Lielās ģildes akustikā. Nelsonam Gerneram tas izdevās spoži, taču par vēl būtiskāku aspektu viņa un latviešu mūziķu sadarbībā jānosauc neparasti gudrā un vērīgā iedziļināšanās Brāmsa opusa saturā un kompleksitātēs.
Un šie interpretācijas slāņi savukārt izskaidroja, kādēļ Brāmsa mūzika viņa laikabiedriem šķita tik nopietna, enigmātiska un neatšķetināma – 17. maija koncertā klausītājiem tika piedāvāta intraverta drāma, kuras psiholoģiskais trauslums tikai pastiprināja notiekošā mērogu. No vienas puses, te bija dzirdams romantiski domājošas un jūtošas personības muzikālais atveids, no otras puses – klavierkoncerta četrdaļu cikla simfonizētais vēriens ar tajā esošajām radošās domas labirintu ķēdēm nekādi neiekļāvās tradicionālajā priekšstatā par romantisma laikmeta mākslas semantiku un struktūru.
Nelsons Gerners, Normunds Šnē un “Sinfonietta Rīga” uz Brāmsa mūziku paraudzījās no jauna un aicināja to pašu darīt arī klausītājus – tas tad arī bija koncerta galvenais ieguvums. Un argentīniešu pianistu Latvijā ļoti labprāt dzirdētu uzstājoties ar soloprogrammu – joprojām neesmu atmetis cerību kaut reizi dzīvē koncertatskaņojumā sastapties ar patiesi izdevušos interpretāciju Musorgska klavieru svītai “Izstādes gleznas”, bet derēs arī Aleksandrs Skrjabins, Alberto Hinastera un Volfgangs Dārziņš.
