Jānis Slaidiņš atklāj, ka Krievija nonākusi slazdā – karu izbeigt nevar, bet turpināt kļūst arvien bīstamāk 0
Krievija šobrīd atrodas sarežģītā situācijā, kurā jebkurš turpmākais solis saistīts ar nopietniem riskiem. Kā TV24 raidījumā “Aktuālais par karadarbību Ukrainā” skaidro Zemessardzes štāba virsnieks, NBS majors Jānis Slaidiņš, raugoties no Kremļa perspektīvas, ir vairāki būtiski iemesli, kāpēc Krievija negrasās apstāties, neskatoties uz pieaugošajām problēmām.
Pirmā un, iespējams, tuvākā problēma ir ekonomiskais šoks, kas neizbēgami sekotu militāro izdevumu samazināšanai. Oficiāli Krievijas militārie izdevumi veido aptuveni 7–8% no iekšzemes kopprodukta, taču reālie skaitļi, visticamāk, sasniedz 10–12%. Liela daļa šo līdzekļu ieplūst vietējās ražošanas ķēdēs, kur aizsardzības nozares kreditēšana sasniegusi nepieredzētus apmērus. Kremlis cenšas šos datus slēpt, jo ekonomiskā atkarība no kara kļūst arvien izteiktāka.
Otrs būtisks faktors ir karavīru atgriešanās sabiedrībā. Pēc dažādām aplēsēm karā jau piedalījušies aptuveni miljons cilvēku, bet vēl ap 800 tūkstoši joprojām atrodas frontē. Šie cilvēki atgriezīsies ar kaujas pieredzi, nereti – arī ar piekļuvi ieročiem.
Viņu motivācija bieži vien bijusi finansiāla – mēnešalga līdz pat 300 tūkstošiem rubļu, kas ir vairākas reizes lielāka nekā civilajā dzīvē. Tomēr pēc kara viņus sagaida realitāte bez līdzvērtīgām darba iespējām un bez sabiedrības atzinības. Tas rada spriedzi: simtiem tūkstošu apmācītu un neapmierinātu cilvēku var kļūt par destabilizējošu spēku.
Vēsture rāda līdzīgus piemērus – pēc Pirmais pasaules karš Vācijā atgriezās miljoniem vīlušos veterānu, kas vēlāk veicināja radikālu kustību rašanos.
Trešā problēma ir ideoloģiska. Krievija šodien kontrolē mazāk teritoriju nekā pirms vairākiem gadiem, un sākotnējie mērķi nav sasniegti. Ukraina ir saglabājusi neatkarību un kļuvusi militāri spēcīgāka. Tikmēr Krievijas profesionālā armija lielā mērā iznīcināta, Melnās jūras flote būtiski novājināta, bet padomju laika rezerves – izsmeltas.
Tas rada būtisku jautājumu pašā Krievijā: kāds bija kara mērķis un ko tas devis?
Ceturtā problēma ir varas elites fragmentācija. Karš radījis jaunu ietekmīgu grupu – militāros komandierus, drošības struktūru pārstāvjus, militāros blogerus un industrijas pārstāvjus, kas guvuši milzīgus ienākumus. Šie cilvēki nevēlas zaudēt savu ietekmi un resursus.
Daļa no viņiem jau veido savus bruņotos grupējumus vai privātas militārās struktūras, kas ilgtermiņā var apdraudēt centrālās varas kontroli.
Piektā problēma ir reģionālā. Karš uz laiku mazinājis ekonomisko plaisu starp nabadzīgajiem reģioniem un centru, jo karavīru algas un kompensācijas būtiski uzlabojušas iedzīvotāju ienākumus. Piemēram, kritušo karavīru ģimenes saņem vairākus miljonus rubļu, kas ļauj izkļūt no nabadzības.
Taču, karam beidzoties, šie maksājumi izzudīs, un reģioni atkal saskarsies ar ekonomiskām grūtībām – šoreiz ar vēl lielāku vilšanos.
Visas šīs problēmas attīstās vienlaikus ar sankcijām, tehnoloģisko atpalicību, demogrāfiskām problēmām un sabiedrības nogurumu no kara. Rezultātā Kremlis nonācis situācijā, kur kara turpināšana īstermiņā šķiet vienkāršāka nekā tā izbeigšana, taču ilgtermiņā tas tikai padziļina krīzi.
Galvenais secinājums ir skarbs:
Krievijai nav labas izvēles. Kara izbeigšana rada tūlītējus riskus, bet tā turpināšana – arvien lielākus draudus nākotnē.
Kā uzsver Jānis Slaidiņš, pašreizējās tendences neliecina, ka Krievija būtu gatava apstāties. Retorika par mieru pastāv, taču prasības paliek nepieņemamas Ukrainai. Tāpēc tuvākajā laikā būtiskas pārmaiņas nav gaidāmas – visticamāk, karš turpināsies vismaz tuvākajos mēnešos, un iespējamas izmaiņas varētu parādīties vien vēlāk, rudenī.
