“Jau iekāpjot sākās problēmas…” vai stopēšana joprojām ir modē, un kā veicas mūsdienu stopētājiem? 0
Pirms daudziem gadiem bija ierasts šosejas malā redzēt cilvēkus ar paceltu roku, cerot, ka kāds piestās un aizvedīs viņus līdz galamērķim. Lai arī pieredzes mēdza būt dažādas, stopētāju uzņemšana savā automašīnā nereti kļuva par iespēju dzirdēt neparastus stāstus un iepazīt atšķirīgus skatījumus uz dzīvi. Taču kā ar to ir šodien – vai stopēšanas kultūra Latvijā vēl pastāv?
Sociālo mediju platformā “Threads” Laura pievēršas šim jautājumam un raksta: “Kas notiek ar stopēšanas jeb stopētāju uzņemšanas kultūru Latvijā (Rīgas nomalē)? 30 minūtēs ap 40 mašīnām — un neviens pat nepiebremzē. Neticu, ka visas 40 bija pilnas.”
Komentāru sadaļā viedokļi ir skarbi. Kāda sieviete, Ieva, uzskata, ka stopēšanas ēra lielā mērā ir beigusies: “Izņemot acīmredzamus festivālu apmeklētājus vasarās, kad fiziski trūkst autobusu un vilcienu, stopēšana nomalēs vairs nestrādā. Tur parasti stāv tā sauktie “plenči”, tāpēc arī neviens negrib ņemt.”
Viņa dalās arī ar pieredzi ārzemēs:
“Vasarā Polijā stopēja ap 40 gadus vecs vīrietis un lūdza vietu auto. Nebija nekādas vēlmes riskēt. Ja cilvēks līdz šim vecumam nav sakārtojis savu dzīvi un dzīvo uz citu rēķina – nē. Arī pasaules apceļotāji mani vairs neuzrunā. Esmu stopējusi jaunībā, tas nav droši un arī vairs nav stilīgi.”
Arī Marijas pieredze nav patīkama. Viņa stāsta par gadījumu, kad savā automašīnā uzņēmusi vecāka gadagājuma sievieti: “Jau iekāpjot sākās problēmas – esot pārāk maza mašīna. Pēc brīža aizsvīda logs viņas pusē. Teicu, lai neaiztiek, bet viņai taču “jāskatās pa logu”. Ar speķainām rokām sacūkoja visu stiklu. Pilsētā pieprasīja izlaist vietā, kur nedrīkst apstāties. Kad atteicos, sāka bļaut, ka nelaižu ārā un ka viņai vajagot pie “vecā pasta”. Nezināju, kur tas bijis pirms 40 gadiem – mani nosauca par debīlu.”
Arī Rita atzīst, ka stopēšanas fenomenu nesaprot: “Braucot vienai, būtu bail ņemt mašīnā pilnīgi svešu cilvēku. Arī pašai sēsties pie sveša būtu neomulīgi. Ir ekstrēmi gadījumi, kad nav citas izejas, bet kā dzīvesveidu to nesaprotu – sabiedriskais transports taču kursē.”
Savukārt Māra stāsts ir īpaši šokējošs: “Diviem vai trim pazīstamiem cilvēkiem – it kā solīdiem, pat viena dāma- ir klusi pieslapinājuši auto.
Vienam draugam māsu vienkārši nodūra balsotājs, jo viņam likās, ka “buržuji ir jānogalina” un katrs ar labu auto ir buržujs.”
“Nē, paldies,” secina Māris. “Ja man vajag braukt un es varu nopirkt auto, taksi vai biļeti, tad to var arī jebkurš cits. Es nevēlos nekā kopīga ar tiem, kas to nevar vai negrib,” viņš piebilst.
Kāds vīrietis dalās pieredzē: “Sešus gadus nostāvēju uz ceļa ar smaidu sejā un pirkstu gaisā. Zinu, ka nebūtu to darījis, ja tajā laikā būtu bijis “Ryanair”, “Wizzair” un citi ekonomiskie pārvadātāji. Nebija arī telefons ar internetu. Tad stopēt bija lētāk. Šodien… Neredzu jēgu šim pasākumam. Kāds teiks: Tu satiec cilvēkus… Divdesmit nepatīkamus un tikai vienu patīkamu.”
Kas par šo ieradumu sakāms citiem lietotājiem?
