– Lieliski! Es gribētu tādā nākotnē dzīvot! 1
– Es domāju, ka mēs uz to arī ejam. Nesen biju ASV, kur cilvēki nāk kopā it kā uz ballītēm, taču ne tikai dejo viens ar otru, bet auž savstarpējo attiecību tīmekli, uzzina, vai kādam vajadzīgas viņa specifiskās prasmes, vai arī mēģina atrast sev kādu citu pielietojumu. Jā, agrāk pratām visu – slēdzi salabot, izlietni nomainīt… Šķiet, ka prasme pašiem paveikt elementāras lietas nepazudīs, tas ir mūsu kultūras jautājums, ko pārņemam no paaudzes paaudzē. Domāju, ka šobrīd izglītības sistēma sniedz plašāku skatījumu uz visu, kas ir apkārt. Tu tomēr kaut ko saproti no mājsaimniecības, no mūzikas, tev nav tikai sava šaurā specializācija.
– Jā, pievēršamies mūsu izglītības sistēmai!
– Tā ir pietiekami laba, jo tā strādā. Lai bērns būtu spējīgs radīt ko jaunu, viņam galvā jābūt informācijas apjomam, un to skola sniedz. Mūsu skolēni gūst panākumus pasaules informātikas, fizikas un ķīmijas olimpiādēs. Tomēr daudz vairāk vajadzētu novērtēt skolotāju darbu. Pirms pāris gadiem pētīju Korejas izglītības sistēmu, kas ir viena no pasaules līderiem izglītības kvalitātes ziņā. Tur skolotājs ir prestiža profesija. Šāds priekšstats sabiedrībā ir izveidots un pastāv ļoti liela konkurence, lai kļūtu par skolotāju. Pirmkārt, ir pietiekami stabils atalgojums, skolotājam nav jāpārstrādājas, lai sevi nodrošinātu, var dzīvot kvalitatīvu dzīvi un darīt to, kam viņš tic un kas viņam patīk. Otrs, Korejā izceļ labākos skolotājus un skolas. Rīko sacensības starp skolotājiem skolā, rajonā, valstī. Par viņiem raksta, veido raidījumus. Skolotājam atzinība ir svarīga. Domāju, ka Latvijas izglītības sistēmā radikālas pārmaiņas nav vajadzīgas, lai sistēma nostabilizējas. Ir jādomā par to, kā skolām piesaistīt jaunus skolotājus, jārūpējas par skolotāju apmaksu un skolu finansējumu.
– Stipendiju konkursā talantīgiem jauniešiem “Latvijas maksimālists” jūs rosinājāt: neslēp savu talantu, notici sev un par savu talantu runā skaļi! Vai latviešu bērni vispār to var izdarīt?
– Tas nav tikai latviešu bērnam, jebkuram jāprot runāt, nevajag baidīties sevi parādīt, arī kļūdīties un atkal mēģināt. Ja cilvēki apzināsies savus talantus, būs mazāk likumpārkāpēju. Bija interesants pētījums, kurā noskaidrots, ka daudzi slepkavas būtu varējuši kļūt par labiem ķirurgiem. Bet viņi bērnībā baidījās atklāt, ka patīk griezt gaļu. Kas tur slikts? Vienkārši izdomājam, kur to gaļu var griezt pozitīvi un mērķtiecīgi.
– Skaidrs, ka baidījās atklāt savas spējas, mūs taču audzināja ar bailēm, aizliegumiem…
– Nevienam nav ideālu vecāku, katram ir savi mazie tarakāni, savas bailes, ko neapzināti nododam bērniem. Ņemot vērā mūsu tautas vēsturi, tas ir neizbēgami. Tādi mēs esam. Tas nenozīmē, ka tas ir tikai slikti. Cilvēks bez bailēm ir pašnāvnieks vai slepkava. Baiļu klātbūtne mūsu nācijai nodrošina piesardzību, mēs neskrienam, mēs padomājam.
– Esat konsultējis uzņēmējus daudzās pasaules valstīs. Vai citur cilvēki ir uzņēmīgāki?
– Uzņēmība nav saistīta ar tautas vēsturi, kultūru, tradīcijām, bet gan ar izglītības sistēmu. Labs piemērs bija Somijā. Videospēles “Angry Birds” dibinātājs pirms pieciem gadiem augstskolā jautāja – cik no jums grib būt uzņēmēji? Lielajā auditorijā pacēlās dažas rokas. Viņš saprata – ir problēma. Ja nebūs uzņēmēju, ekonomika pamazām stagnēs un ies bojā. Kopā ar izglītības un ekonomikas ministriju viņš sāka domāt, kā darīt. Un pāris gadu laikā viņi rosināja studentu vēlmi darboties biznesā, tika izveidota infrastruktūra. Uzņēmība nav iedzimta, to var mērķtiecīgi veidot. Dzīvoju Cēsīs un redzu – daudziem ir biznesa ideja un viņi grib darboties. Taču ideju attīstības modelis ir ļoti novecojis – tu nāc un biznesa inkubatorā sēdi. Bet pasaule straujiem soļiem ir gājusi uz priekšu un atstrādājusi mehānismu, kā ātri vari pārbaudīt, vai tava ideja ir dzīvotspējīga. Igaunijā un Somijā ir padomāts, kā idejai ātri piesaistīt komandu, pirmos klientus un kā strauji attīstīties. Jo mūsdienās vēlmi darīt vajag ļoti ātri attīstīt, lai pusgada laikā tu varētu sākt pelnīt. Savā pamatdarbā Rīgā Zaļo tehnoloģiju inkubatorā sastopos ar ļoti daudziem, kam ir tehnoloģiski labas idejas, bet pietrūkst komandas, finansējuma, lai viņi varētu atsperties. Viņiem nevajag neskaitāmas apmācības. Jāiedod nauda, lai pamēģina. ASV un Somijā neuzskata par neveiksmi, ja tavs tehnoloģiskais projekts neizdodas, jo tu esi iemācījies, kā nevajag. Un patiesībā ieguvis ļoti labu tehnisko bagāžu. Kļūdīties ir normāli, tev nav jābrauc uz Angliju tāpēc, ka nesanāca bizness Latvijā. Labi, ka nesanāca un ka tu to saprati ātri, nevis aizņēmies kredītus, ieķīlāji māju, zemi…
– Nav jau nemaz tik viegli visu saprast. Dzirdēju, ka jūs pirmais augstskolās izveidojāt kursu par radošu domāšanu…
– Šādu kursu Ventspils Augstskolā aizsāka profesors Juris Kalniņš, mēs ar viņu cieši sadarbojāmies. Tad piedāvāju RISEBA arī izveidot radošās domāšanas kursu. Bija interesanti. Strādāju ar astoņpadsmit, deviņpadsmitgadīgiem jauniešiem, kuri tehniskos uzdevumus pildīja bez motivācijas. Jautāju, ko viņi patiesi gribētu darīt, ja nebūtu jāuztraucas par naudu. Un tad viņi aptvēra, kā izmantot ideju attīstības metodikas. Ļoti daudzi vēlāk strādāja mākslas, aviācijas, deju jomā, nevis ekonomikā, ko bija studējuši. Iekšējais dzinulis ir tas, kas tev liek atrast jaunas idejas.
– Jūsu ideja doties uz Marsu bija lieliska! Tas bija tāds lepnuma brīdis – mūsu džeks lidos kosmosā!
– Kad domāju darīt vai nedarīt, tad “nē” bija saistībā ar ģimeni, ar veselības un nāves briesmām un “jā” – lai iedvesmotu jauniešus uz trakām lietām. Ja palūkojamies, mums, latviešiem, ir zināšanas un kultūra, lai kā maza nācija varētu sasniegt lielus mērķus.
– Ko teicāt sava pieteikuma 60 sekundēs?
– Neteicu, bet rādīju, ko pats esmu darījis kosmosa lietā, kā palaidām pirmo Latvijas kosmisko zondi “Zin00–1”.
– Gribējāt lidot kosmosā kopš bērnības. Kādi ir jūsu mērķi tagad, kad lidojuma rīkotāji izvēlējušies citus kandidātus? Starp citu, kas viņiem nepatika?
– Viņi teica, ka ir ļoti daudz labu kandidātu ar labiem rādītājiem un vajadzēja izvēlēties labākos. Vērtētāji bija kosmosa jomas zinātāji, ir jāuzticas profesionāļiem. Bet mans mērķis nav zudis, joprojām gribu lidot kosmosā. Domāju, ka 25 gadu laikā tas ir reāli. Zinātnieki prognozē, ka tuvākos desmit gados tehnoloģijas attīstīsies tikpat strauji, kā pēdējos simt gados. Pirms simt gadiem iemācījāmies būvēt mašīnas un lidmašīnas, kas notiks pēc divdesmit gadiem, nezinām.
– Ko jums deva piedalīšanās projektā “Mars One”?
– Pārliecību, ka viss ir iespējams. Lidojumam uz Marsu pieteicās 202 000 dalībnieki no 102 valstīm. Tas nozīmē, ka pasaulē ir daudz cilvēku, kas ir gatavi iet un darīt idejas vārdā. Latvijas sabiedrībā tā pietrūkst, esam ļoti orientēti uz materiālām lietām. Taču palēnām cilvēkiem rodas vēlme darīt kaut ko jēdzīgu, nevis vienkārši sēdēt bankā vai birojā. Otrs – ieguvu publicitāti un varēju stāstīt par mūsu zinātnes centriem, taisīt televīzijas raidījumu. Trešais – ieguvu idejas, ko vēl varētu darīt. Kopā ar “Rīga TV24” taisīsim lielu sociālo eksperimentu. Realitātes šova veidā sešus cilvēkus ieliksim slēgtā kosmosa kuģī, kur viņi simulēs sešu nedēļu lidojumu līdz Marsam. Tas būs eksperiments, lai saprastu, kas vajadzīgs cilvēkam, kurš nākotnē lidos kosmosā, dzīvos slēgtās telpās, komūnās, lai viņš nesajuktu prātā, bet gan varētu attīstīties, justies labi, komfortabli. Tās ir stratēģiski tālas lietas, mēs Latvijā būsim pirmie, kas to darīs pasaules mērogā.
– Klausos un domāju – kā vecāki jūs audzināja?
– Man ir paveicies, audzināšana bija pietiekami atvērta. Mani vecāki ir pēckara bērni, grūti auguši, bet, kad mēs ar māsu piedzimām, viņi lasīja gudras grāmatas par bērnu audzināšanu. Viņi bija inženieri un visu laiku lika mums domāt. Ar humoru atceras – braucot uz bērnudārzu garām Ļeņina piemineklim, es esot skaļi nobļāvies: “Rekur Ļeņins, mūžam dzīvais!” Skaidrs, ka tas bija padomju izglītības sistēmas auglis. Mājās bija sarunas, ka neviens mūžīgi nedzīvo. Uzaugu Valmierā, tuvu pie Gaujas, varēju iet, skriet, darīt. Kaimiņos dzīvoja labi, interesanti bērni, kopā taisījām eksperimentus – spridzinājām, dedzinājām. Skola arī bija ļoti laba. Un skolotāji tādi, kas nebija orientēti uz dogmām, bet domāšanu.
– Vai savus dēlus audzināt par kosmonautiem? Kādi esat vecāki?
– Arī sieva darbojas bērnu zinātkāres centros, daudz laika pavadām darbā, īpaši es. Kad esam mājās, kopā ar puikām liekam lego, taisām lidmašīnas, raķetes. Tomēr baidāmies viņus ietekmēt kļūt par inženieriem vai kosmonautiem. Ja tu uzspied domāšanas veidu, kas ar viņu nerezonē, bērns jutīsies nelaimīgs, jo varbūt viņam vairāk interesē dzīvnieki vai māksla. Tāpēc mēs tā uzmanīgi. Mēs, daži vecāki, paši uztaisījām savu privātu Cēsu sākumskoliņu, kur izveidojām vēl atvērtāku un progresīvāku mācību sistēmu. Mazā skolā vari daudz ko labu izdarīt un bērniem ir prieks mācīties. Dēli jau vaicā – kad iesim uz skolu?
– Kāpēc dzīvojat Cēsīs?
– Izbraukāju pasaules valstis, novērtēju visas lielās megapoles un sapratu – dzīvot pie meža vai upes, tā ir ļoti liela vērtība. Gan tāpēc, ka jūties brīvāk, vari būt tāds, kāds esi. Tev ir mazāk kompleksu, ko uzspiež pilsēta, ka tev jābūt tādam un tādam. Vari viens pats staigāt pa mežu, tas dod lielāku drosmi kaut ko uzņemties, darīt. Laukos stundām vari mest akmeņus ūdenī un neviens neaizrādīs, ka tā nedrīkst. Tas atraisa zinātkāri. Lauki ir vajadzīgi, no turienes nāks tie, kas pilsētā kaut ko radīs. Tas ir līdzsvars. Laukos nevarēsi radīt “Nokia”, bet pie dabas radīsies domāšanas veids, kas varbūt palīdzēs atrast nestandarta risinājumu. Pilsētā arhitektūra, cilvēku uzvedība, viss notiek strukturēti, kubiciņos. Lai varētu radīt ko jaunu, tev jābūt ārpus kubiciņa domāšanas.
– Kā pareizi jāraksta jūsu uzvārds – Irbiņš vai Irbins?
– Pasē rakstīts – Irbins. Mans vecvectēvs Ernests Irbiņš Krievijas impērijas laikā bija spēcīgs aviācijas inženieris, Sibīrijā izveidoja rūpnīcas un tur strādāja. Vēlāk aizbrauca uz Ameriku. Bostonā latviešu komunistu šūniņā satika manu vecvecmāti, apprecējās, atbrauca uz Maskavu un kļuva par Irbinu. Vectēvs un tēvs jau bija Irbini. Tomēr pēc saknēm esam Irbiņi no Dundagas, esam izpētījuši astoņas paaudzes.
– Tad jau būsiet no līviem…
– Drīzāk kuršiem, jo par irbiņiem Kurzemē sauca adāmadatas. Mans vecvecvectēvs Jānis Irbiņš Dundagā izveidoja pirmās krājaizdevu sabiedrības – pirmos latviešu finanšu kooperatīvus Krievijas impērijā. Zemnieki lika kopā savus brīvos līdzekļus un deva citiem zemniekiem, lai viņi varētu atsperties. Krājaizdevu sabiedrības sekmēja strauju latviešu zemniecības attīstību. Daudzi varēja atļauties bērnus sūtīt skolās, un veidojās inteliģence.
– Skat, jūsu senči jau jūs ir saveidojuši!
– Protams, mēs visi esam savu senču produkts.
