Modinot tautas “dzīvo spēku” 3
Līdz ar Kārļa Ulmaņa nākšanu pie varas 1934. gadā “tautas dzīvā spēka veicināšana” kļuva par nacionālās ideoloģijas sastāvdaļu ar noteiktu rīcības programmu. Tiecoties pēc “psiholoģiska lūzuma” latviešu attieksmē pret daudziem bērniem ģimenē, vispirms centās ar nodokļiem panākt, lai ģimenēm radīt bērnus būtu izdevīgi. Izskanēja, ka, veicinot dzimstību, būtu vērts ieviest, piemēram, pabalstus jaunlaulātajiem pēc Vācijas parauga. 30. gadu beigās Rīgas pilsētas galva R. Liepiņš izteicās, ka pilsēta varētu uzbūvēt dažus īres namus īpaši daudzbērnu ģimenēm. Šī iecere, protams, vārdos bija skaista, taču, kā 1936. gada 14. maijā uzsvēra laikraksts “Rīts”, “Rīgas godam daudz vairāk atņem priekšzīmīgas un visiem pieejamas sieviešu klīnikas trūkums, jo pilsētas slimnīcas dzemdēšanas nodaļā nedēļniecēm jāierāda vietas koridoros un arī apiešanās un tīrības ziņā slimnieces daudz varētu vēl vēlēties”.
1939. gada martā pie Tautas labklājības ministrijas nodibināja Tautas dzīvā spēka fondu, kam darbu vajadzēja sākt ar jauno budžeta gadu. Fonda līdzekļiem būtu jāveidojas no paaugstinātā ienākumu nodokļa daļas, ko nu bija jāmaksā neprecētajiem, arī no tāpat paaugstinātā mantojuma nodokļa daļas, kā arī no budžeta naudas. Fondam bija jāveicina ģimeņu kults, izsniedzot priekšzīmīgajiem laulātajiem naudas balvas dažādos svētkos, zīdaiņu pūriņus u. c.
Pēc Finanšu ministrijas Nodokļu departamenta ziņām, daudzbērnu ģimenēm toties bija paredzētas nodokļa atlaides – ar ceturto bērnu – par 5%, piekto – 10%, bet sešu un vairāk bērnu ģimenei – 15% no likmes (Latvijā tolaik bija spēkā progresīvā šā nodokļa aprēķināšanas sistēma). Ģimenes ar vienu un diviem bērniem joprojām varēja saņemt valsts piemaksas, taču nodoklī bija jāmaksā vairāk – attiecīgi par 5 un 10%. Savukārt bezbērnu pāriem paaugstinājums bija paredzēts 25%, bet neprecētajiem – 40%. Ņemot vērā visai sarežģīto nodokļa aprēķināšanas sistēmu, realitātē tas nozīmēja kāpumu apmēram 29% apjomā.
Turpmāk, izsniedzot pabalstus, bija paredzēts ievākt ziņas arī par vecāku krietnumu un eigēnisko vērtību. Daudzbērnu ģimenes paredzēja iedalīt trijās grupās: pirmajā – pilnvērtīgie, kuriem pienāktos vislielākais atbalsts; otrajā – alkoholiķi, kas iztikas nopelnīšanai būtu ievietojami darba namā (ģimenes uzturēšanu tad daļēji uzņemtos valsts); trešajā – vecāki, kas cieš no garīgiem defektiem un kurus aicinātu brīvprātīgi sterilizēties. Tautas labklājības ministrijai arī drīzumā vajadzēja izstrādāt likumu par tautas dzīvā spēka sargāšanu un vairošanu.
Sava “dzīvā spēka” glābšanā bija sasparojusies arī Igaunija, 30. gadu beigās paredzot daudzus atvieglojumus daudzbērnu ģimenēm. Tie attiecās, piemēram, uz skolas naudu, īres maksu (ja ģimenē pieci bērni, valsts apmaksāja pusi no īres), transporta izmaksām, medicīnas pakalpojumiem utt. Igauņi arī gatavojās izveidot sevišķu bērnu aizsardzības fondu pie Tautas labklājības ministrijas.
“Vai latvju sievas un vīri būtu neauglīgi? Nē! Par to liecina daudzie kriminālie aborti mūsu zemē,” avīzē “Rīts” toties pauda augsts Tautas labklājības ministrijas ierēdnis Oskars Alks. Īstenība tomēr negribēja tik viegli pielāgoties jaunajām prasībām – nereti gadījās, ka pat valsts iestādēs, pieņemot darbā, priekšroku deva neprecētām personām. Tāpat daudzbērnu ģimenes bieži nepatika namsaimniekiem, kas centās tām ātrāk uzteikt dzīvokļus.
Valsts līmenī kuplākās ģimenes toties centās īpaši izcelt un godināt – 1939. gadā bērniem svētītākā ģimene – ar 15 atvasēm – dzīvoja Abrenes apriņķa Augšpils pagasta Ozolkalnu jaunsaimniecībā. Ar lozungu “ģimene – tautas spēks un lepnums” no 1938. gada 8. maijā Latvijā arī svinēja ģimeņu dienu, kurā ar vismaz ar četriem bērniem apveltītiem vecākiem pasniedza īpašas goda kartes.
Rīgas pilsētas statistiķis Ernests Bulmerinks 30. gados bija aprēķinājis, ka, “tautas dzīvajam spēkam” turpinot sarukt, 1950. gadā Latvijā vajadzētu dzīvot ap 1 958 000 iedzīvotāju. Taču jau 2000. gadā šis skaitlis samazināšoties līdz 1 550 000, kuru vidū būšot daudz vecāku ļaužu. Mēs zinām, cik traģiskas pārmaiņas Latvijas iedzīvotāju sastāvā un demogrāfiskajā situācijā ieviesa padomju okupācija 1940. gadā, abas izsūtīšanas un Otrajam pasaules karam sekojošie 50 padomju okupācijas gadi. Tagad, vairāk nekā 20 gadu pēc neatkarības atjaunošanas, latviešu nācijas “dzīvais spēks” atkal atrodas kritiskā situācijā. Vai spēsim to atmodināt?
