Imants Frederiks Ozols
Imants Frederiks Ozols
Foto: Zigmunds Bekmanis

Imants Frederiks Ozols: Kā neizsalt krīzē un nonākt siltā amatā? 0

Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Artuss Kaimiņš savā raidījumā pamatīgi nokaitina LTV leģendu Andreju Volmāru, kurš pamet sarunu pusratā
VIDEO. “Sēžu ceļmalā un netieku mājās!” Latviete ar asarām acīs stāsta par nedienām ar elektroauto
Policija aicina atpazīt attēlā redzamās sievietes, kuras nokārtoja dabiskās vajadzības Rīgas skolas sporta kompleksā 15
Lasīt citas ziņas

Kādam lielam un svarīgam teātrim Latvijā bija pienācis laiks mainīt direktoru. Lai beidzot viss notiktu pa jaunam, augstā mākslinieciskā līmenī un, kā tagad saka, paverot plašu telpu jaunām idejām, jau savlaicīgi sākās apspriedes to vidū, kam būs teikšana jaunā direktora izvēlē. Ar interesi uzklausīja arī no malas pieaicinātus viedokļu līderus, pat nosprieda ņemt vērā dažu labu ieteikumu par to, kā labāk veikt pretendentu atlasi un kas būtu sarunas vērti kandidāti.

Likās, ka sekos ilga atlase ar plašiem izklāstiem presē, taču beigu galā direktoru atrada neticami ātrā veidā. Neatlika laika pat sarunai ar labāko no iespējamajiem kandidātiem, kurš pats nemaz nebija pieteicies. Kā tas pēdējā laikā pierasts, jauno vadītāju cēla gaismā, kā burvis uz skatuves no savas tukšās cepures izvelk trusi. Izklausījās viss loģiski – jaunajam direktoram esot ārvalstu izglītība – apguvis, kā runā, prestižas aktiermākslas un teātra vadības prasmes Vācijā. Taču galīgo lēmumu pieņēma tik strauji, ka arī žurnālistiem nebija iespēju bāzt savus degunus pretendentu atlasē, iztirzāt un pat līdz riebumam apžļembāt potenciālos kandidātus.

CITI ŠOBRĪD LASA

Komisija paziņoja, ka izvēlēts labākais no reālajiem kandidātiem. Daži cilvēki gan zinājās stāstīt, ka jaunais direktors patiesībā Minhenē strādājis visparastākajā bārā. Cik labas zināšanas gūtas, grūti pateikt, jo iespēju daudz, toties patiesais iemesls gan sākotnējai aizbraukšanai uz Vāciju darba gaitās, gan beigās iemesls viņa uzmeklēšanai, aicināšanai atpakaļ un iecelšanai labi apmaksātajā darbā – nemaz nav saistīts ar ārzemju pieredzi, izglītību un svaigām idejām. Jaunais direktors savulaik palicis parādā ietekmīgiem ļaudīm neveiksmīga biznesa dēļ. Tādējādi tagad stratēģiski svarīgajā amatā būs savs cilvēks, kurš pateicību parādā par iecelšanu, un vienlaikus viņam tagad būs labi ikmēneša ienākumi agrāko parādu pakāpeniskai izmaksāšanai.

Nepūlieties, pārliekot prātā, par kura teātra direktoru runa. Tieši šī teātra vairs nav, un augstāk aprakstītais noticis pirms vairāk nekā 100 gadiem. Tā Augusts Deglavs apraksta Rīgas Latviešu biedrības teātra direktora Pētera Ozoliņa iecelšanu amatā. Cik šie notikumi atbilst īstenībai, jānoskaidro vēsturniekiem, teātra un literatūras zinātniekiem u.c., kas pēta, kas un kā vēsturiski veidojis mūsdienu Latvijas sabiedrību. Tomēr satraucoši, ka šī pagātnes ieskice triloģijas “Rīga” lappusēs ir pārsteidzoši mūsdienīga un viegli atpazīstama.

Slēptā nabadzība

Nekas no minētā nesagādātu pārsteigumu, izlasot par to ziņu portālā, avīzē vai svētdienas vakara analītiskā raidījumā. Sarunāti konkursi, nepotisms jeb radu un draugu būšana, amata pilnvaru ļaunprātīga izmantošana un kukuļošana nekur nav pazuduši.

Patiesībā tieši otrādi. It sevišķi sabiedrībās ar plaši izplatītu korupciju ekonomisko grūtību laikos šādas ligas iet plašumā. Un mēs esam tieši šādā laikā. Starptautiskā valūtas fonda (SVF) vadītāja Kristalina Georgieva brīdina, ka pasaules ekonomika piedzīvo lielāko pārbaudījumu kopš Otrā pasaules kara. Intervijā britu raidsabiedrībai BBC par savām zināšanām, lielo starptautisko pieredzi un plašo tvērumu cienītā bulgāru ekonomiste Georgieva labi zina dzīvi gan pārtikušajās Rietumu lielvalstīs, gan trūcīgajā Austrumeiropā; viņa lieliski redz, ar kādiem praktiski neizsmeļamiem līdzekļiem operē nelielais superbagāto slānis un kāds problēmu kalns turpina milzt uz pasaules nabadzīgo pleciem. “Šādā situācijā ir divas prioritātes. Pirmā ir nabadzīgie ļaudis un tie sabiedrības segmenti, kas jau cieš no augstajām pārtikas un enerģijas cenām. Otrā – uzņēmumi, kuru darbu vissmagāk skar karš Ukrainā,” saka SVF vadītāja, uzsverot, ka valdībām ļoti rūpīgi jādomā, cik naudas tērē un kādiem mērķiem.

Reklāma
Reklāma

Realitātē tas nozīmētu atteikties no visa, no kā vien var atteikties, lai vēl vairāk nepasliktinātos nabadzīgākās sabiedrības daļas uzturs, veselības aprūpe, piekļuve izglītības iespējām, jo tam visam būs ilgas sekas pat tad, kad krīze būs pagājusi. Šobrīd galīgi neder Latvijas ilggadējā tradīcija nabadzību uzskatīt par slinku, neizglītotu cilvēku, pensionāru, invalīdu vai pat dzērāju un narkomānu problēmām. Bet tieši tā konsekventi amatpersonas savos paziņojumos runā par nabadzību. Aizmirstot, ka pat vidējas algas saņēmējam zobārsta apmeklējums vai cita pēkšņa veselības problēma rada milzīgu slogu, ja vien to vismaz daļēji nesedz veselības apdrošināšana darba vietā. Ignorējot, ka slēptā nabadzība ir daudz lielāka problēma par dzīvošanu uz vai zem minimālo ienākumu sliekšņa. Daudzi izvēlas nemeklēt palīdzību. Ne velti sadzīvē itin bieži dzirdam – “neies jau nabadzības dēļ godu zaudēt!”. Un vēl liela daļa tāpat nekvalificētos atbalstam.

Deviņus eiro vērta mēnešbiļete

Bet, lūk, kādus pasākumus nupat ieviesa Vācija. Lai samazinātu izdevumu slogu augsto transporta un degvielas izmaksu dēļ, uz trim mēnešiem tiek ieviesta 9 EUR vērta mēnešbiļete ceļošanai visā Vācijā. Tie ir 27 EUR par trim mēnešiem – krietni lētāk, nekā iepriekš maksāja mēnešbiļete transportam Berlīnē vien. Tas ne tikai paaugstina iedzīvotāju mobilitāti, ļauj ietaupīt izdevumus personiskajam transportam, bet vienlaikus samazina degvielas patēriņu. Papildus būs vienreizēja piemaksa algu saņēmējiem 300 EUR apmērā, kā arī degvielas nodokļa samazinājums uz trim mēnešiem. Savukārt tie, kuru ikmēneša ienākumu veido izmaksas no sociālā budžeta (bezdarbnieku pabalsts, invaliditāte u.tml.), saņems vienreizēju piemaksu 100 EUR apmērā.

Vienlaikus valstis radikāli pārskata, kādus finansiāli ietilpīgus projektus īstenot, bet no kuriem atteikties. Tieši tādos laikos vissāpīgāk izpaužas korupcijas, nepotisma un arī vienkārši nesaimnieciskums un netālredzība lēmumu pieņemšanā pašvaldību un valsts līmenī. Protams, ka savējie prasīs naudu, algos labus PR speciālistus, kas piedāvās arvien jaunus un jaunus argumentus, kādēļ to vai citu ēku nedrīkst nebūvēt, to vai šito nedrīkst nepirkt un no skaļiem projektiem nedrīkst atteikties; iesaldēšana maksās vēl dārgāk u. tml. Kā agrāk mēdza teikt par īpaši prasmīgiem pārliecinātājiem – vai pašu nelabo no elles izmelos ārā.

Krīze var arī nekļūt par iespēju

Īpaši žēl, ka ekonomiskajā krīzē ieejam ar ļoti nepārliecinošu sniegumu korupcijas apkarošanas jomā. Tas jau ilgstoši ir kluss process fonā, kura skaļākās lietas skar opozīcijas politiķus vai ar tiem saistītos iepirkumus. Ja piepeši “Konservatīvo” partija nebūtu sarosījusies, tā arī paliktu pie iepriekš ziņās atskaņotā deputātu secinājuma: nepietiekami aktīvs gan Jēkabs Straume šķiet, bet tomēr mīļā miera, stabilitātes un nepārtrauktības vārdā apstiprinās viņu nākamajam termiņam. Taču arī “Konservatīvo” pēdējā brīža iebildumi izraisa grūtsirdīgas pārdomas par savu aprēķinu, jo kādēļ gan tie neizskanēja agrāk?!

Vairāk nekā simts gadus pēc Deglava aprakstītajiem notikumiem mūsu sabiedriski politiskajā kultūrā pirmajā vietā arvien paliek rūpes par savējiem un savu kabatu, nevis lielākiem mērķiem un labumu visai valstij un sabiedrībai. Un, ja tā turpināsies – bet pašreizējiem politiķiem nav bijusi ne griba, ne spēja to mainīt –, tad nepiepildīsies amatpersonu un banku ekspertu zvaigznēs lasītie solījumi, ka katra krīze ir iespēja un mēs no tās iziesim vēl spēcīgāki un augsim vēl ātrāk nekā līdz šim.

SAISTĪTIE RAKSTI