Uldis Pīlēns iet politikā: “Vai šobrīd Latvijas politiskajā ainavā ir kāds reāli konservatīvs spēks?” 0
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Uzņēmējs Uldis Pīlēns aktivizējies. Dibina biedrību “Apvienotais Latvijas saraksts”, kurā kopā ar Zaļo partiju, Latvijas Reģionu apvienību un Liepājas partiju politikā tikšot ievirzīti bezpartijiski profesionāļi no dažādām nozarēm. Jaunais saraksts ir atvērts, gaida citu politisko spēku pieteikumus, lai kopā startētu 14. Saeimas vēlēšanās. Kāds ir Pīlēna redzējums par notiekošo valstī un ko, viņaprāt, vajadzētu mainīt Latvijas politikā – par to šajā sarunā.
Sāksim iztālēm. Ko, būdams uzņēmējs, teiksiet par neseno ekonomikas ministra Jāņa Vitenberga atbrīvošanu no darba – it kā “līdzsvarojuma dēļ”?
U. Pīlēns: Nesapratu argumentāciju. Esam diezgan lielā vētrā – enerģijas nepietiekamības tēmas, materiālu cenu kāpuma, Ukrainas kara dēļ. Ja esam cieši nostājušies vienā frontes pusē, mums priekšā ir strauja tautsaimniecības pārstrukturēšanas nepieciešamība, jaunas importa–eksporta politikas veidošana. Tādā brīdī ar lēmumu ieviest kaut kādu “līdzsvaru” situācijā, kad tiek noņemta vāja ministre, kas nav tikusi galā ar uzdevumiem, un tāpēc jānoņem vēl viens ministrs? Es to nevērtēju labi. Vērtēju kā panisku reakciju, lai parādītu, kurš ir saimnieks uz kuģa, bet tam nav ne īstais laiks, ne īstā vieta.
Tomēr valdība Krišjāņa Kariņa vadībā strādā visilgāk Latvijas vēsturē. Vai kāds ministrs nav pelnījis uzslavu, vai Kariņš ir godam pildījis premjera pienākumus?
Ja palasiet manis sniegtās intervijas pēdējos trīs gados, daudz labu vārdu man nav atradies, ko teikt par valdību. Tieši tāpēc, ka Ministru prezidentam ir jābūt ne jau moderatoram starp ministriem, ko deleģējušas koalīcijas partijas. Viņam nav jābūt kā tādam ziņu nesējam no feodālām saimniecībām, bet jābūt līderim! Līderība nozīmē vajadzīgā brīdī pateikt arī skarbāku vārdu, bet neradīt papildu stresu sabiedrībai ar relatīvi neadekvātiem gājieniem.
Kas pamodinājis Pīlēnu aktivizēt savu iesaisti politikā?
Vienā vārdā atbildot – karš. Ir diezgan sašaurināts spriedums par politiku – ja neesi partiju sarakstos, ja nebalotējies uz Saeimu, tad neesi politikā. Tā nav. Visa uzņēmējdarbības vide saistīta ar politiku valstīs, kur šo vidi realizējam. Politika ir daudz kompleksāka nekā vēlēšanas vai personālijas. No tāda viedokļa skatot, Uldis Pīlēns visu savu apzinīgo dzīvi bijis politikā – jau no studiju laika.
Taču pagrieziens, kas notika 24. februārī, lika pārskatīt savu līdzdalības aktivitāti un pozicionēties no viedokļa paudēja, kas ar teikto bagātina vai izraisa pretēju reakciju, it kā trešās personas skatpunkta, uz citu skatpunktu. Pirms 24. februāra, raugoties uz bilanci, ko vājā koalīcija nodrošinājusi, pūloties tikt galā ar pandēmijas risinājumiem, kas nav milzīga krīze, nav nekas pārdabisks un neuzveicams, ir skaidrs, ka šobrīd Krievijas izraisītais karš Ukrainā pārsteigs mūs pilnīgi nesagatavotus.
Gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski. Esam Baltijas vājākais posms visādos jautājumos. Un esam NATO valstu ārējā Austrumu flangā. Būt par vājāko posmu ekonomikā, sociālajos procesos, sabiedrības noskaņojumā un attieksmē pret Ukrainu nozīmē būt ievainojamākai vietai. Militārā terminoloģijā – uzbrukums vienmēr nāk vājākajās vietās. Un, ja tādi esam, tad jārēķinās ar Putina visu resursu izmantošanu šajā NATO ārējā flanga posmā.
Otrs punkts – menedžmenta kvalitāte ne tikai valdības, bet visa valsts sektora līmenī ir viena no visvājākajām pozīcijām visu laiku. Pienākusi nopietna krīze, kuru būs jāpārvar, un, ja nemainās situācija ar krīzes menedžmenta savlaicīgu, kvalitatīvu formēšanu, var nonākt neapskaužamā stāvoklī. To redzu Ukrainas variantā. Tev nāk palīgā, ja pats esi spējīgs mobilizēties un aizstāvēties. Tur neder garas runas ar plašiem izklāstiem – krīzē jāmobilizējas, darot visu iespējamo savu spēku robežās un pāri tiem.
Ukraiņi cēlušies aizstāvēt savas vērtības, valsti, teritoriju – būtībā civilizētās pasaules normas, standartus un ierasto kārtību.
Kas mani dara bažīgu? Karam sākoties, kā daudziem, arī man bija nedēļu ilgs apjukums. Līdz šim Eiropā būvētās attiecības ar Krieviju, arī Latvijā daudzās biznesa saiknes, mūsu izpratne par esošo politiku starp Austrumiem un Rietumiem, uzturēšanās atļauju politika, kas transformējās ekonomiski ne pārāk labvēlīgā virzienā, – šajā emocionālajā nedēļā man lika vērsties videouzrunā pie maniem darbiniekiem ar skaidrām definīcijām. Par Eiropas un neatkarīgas valsts pašpietiekamas pastāvēšanas vērtībām, nostājoties stabili Ukrainas pusē.
Agresors pratis ievilināt slazdos daudzus rietumvalstu vadītājus un paļāvās, ka, lai nezaudētu labklājību, Eiropa būs gatava atdot, vismaz daļēji atdot, Ukrainu, ļaujot izplesties “krievu pasaulei”. Latvijai tas nozīmē, ka pēc ne pārāk veiksmīga pandēmijas krīzes risinājuma virsū brāžas daudz augstāks devītais vilnis, impērisku, revanšistisku iekarojumu vilnis. Tas nāk ar spēku, kas prasa augstāku gatavības līmeni, un te ir viena izvēle. Vai nu nostājies malā, mūc no konflikta zonas miesiski vai garīgi, vai pieņem savā dzīvē negaidītu izaicinājumu.
Mana paaudze nebija domājusi, ka būs jāpiedzīvo karš, kādu piedzīvojuši mūsu vecāki, vecvecāki, vismaz ar kara ēnu blakus kaimiņos. Mums ir ko zaudēt. Esmu 35 gadus dzīvojis Padomju Savienības telpā. Zinu, ko nozīmē impēriskās ambīcijas gan tālaika PSRS, gan šībrīža Krievijas izpausmēs. Zinu, kāda ir mūsu nācijas vieta impērisko lietu kārtībā. Otrā ešelonā, apkalpošanas sektorā pie uzturēšanās atļauju saņēmējiem.
Tad nevar palikt malā. Moljēram ir skaists teiciens – ka atbildi ne vien par lietām, ko dari, bet arī tām, ko nedari. Mana dzīves pieredze un pārliecība liek domāt, ka ir jau slikti un var būt vēl sliktāk, tāpēc nevar palikt pie lietām, ko daru uzņēmējdarbībā, eksportā. Jāmēģina paveikt vairāk, lai tuvojošos krīzi sagaidītu ar spēcīgāku krīzes menedžmentu, lai stratēģiski svarīgos Latvijas tautsaimniecības posteņos ir stratēģiski spējīgākie, taktiski gudrākie, stresa izturīgākie mūsu cilvēki. Lai partiju rezervistu soliņu īsuma dēļ amatos neiekļūtu otrās, trešās šķiras vadītāji bez pieredzes un zināšanām. Tāpēc man bija vēlēšanās aicināt partijas izskatīt iespēju apkopot spēkus.
Esam aizgājuši sadrumstalotībā, demokrātiju degradējošā sīkpartiju procesā. Koalīcija, kas sastāvēja no pieciem spēkiem, pat ja tur bija cilvēki, ar kuriem labprāt aprunājos, tomēr kā konstrukcija ir nederīga krīzei. Vajadzīgi apvienoti spēki, kas kopā spētu uzrunāt ap 30% vēlētāju. Ar programmu, kas sabalansē reģionus ar galvaspilsētu, laukus ar pilsētām, darba devējus ar ņēmējiem.
Šis ir bezpartijisko profesionāļu, ekspertu iesaukuma laiks politikā. Demokrātija 30 atjaunotas valsts gados ir deģenerējusies uz sīkpartiju dominanci, kas, piedaloties vēlēšanās, cenšoties pievarēt 5% barjeru, meklē pārspīlētu savu atšķirību izcelšanu. Tā veidojas arī dziļa asimetriska valsts politika kā lupatu deķis, kuru katra sīkpartija velk uz savu pusi. Tā neveido Latvijas nākotnes uzdevumus, nekonsolidē spēkus, tos šķērdējot sarežģītajos koalīcijas balansēšanas cīniņos.
Ilgākās valdības laikā iezīmējusies vēl straujāka Latvijas atpalicība visos parametros. Tāpēc viena no pirmajām lietām ir bezpartijisku profesionāļu piesaiste, partiju apvienošana lielākā jaudā.
Šīs Saeimas vēlēšanas būs īpašas, jo notiek uz kara fona. Tāpēc ir nopietni uzdevumi, ieskaitot aizsardzības spēju palielināšanu, civilās aizsardzības tēmas likšanu ļoti augstā vietā.
Vai bezpartijiskie cilvēki ir atsaucīgi iesaistīties vēlēšanu sarakstos, vēlāk – valsts pārvaldē?
Vēlēšanu saraksts ir atvērts, procesā uz pievienošanos ir gan personības, gan partijas, gan organizācijas. Paralēli veidojam biedrību bezpartijiskajiem vai tiem, kas nav mierā ar vadību līdzšinējās partijās, un meklē veidu, kā sekmīgāk piedalīties politikā. Vienīgais noteikums ir, ka viņi ir profesionāļi, ar labu reputāciju un skaidru nostāju Ukrainas pusē, un viņi tiks laipni gaidīti biedrībā “Latvijas Apvienotais saraksts”. Drīzumā būs dibināšanas sēde. Mērķis ir pievienot bezpartijiskos valsts likteņa veidošanā Eiropai grūtajā laikā.
Mani ļoti uzrunāja kadri no Ukrainas konflikta sākuma, kad puiši un meitas, vīri, sievas stāv rindā iesaukšanas punktos. To viņi dara brīvprātīgi, jo tēvzemei grūtā brīdī katram jāiet palīgā. Tāpēc ir mēģinājums konsolidēt Latvijas sabiedrību – darba devēji un ņēmēji, inženieri, ārsti, juristi, vadītāji, ierēdņi aicināti talkā biedrībā kā kustībā, kas papildina politisko vidi ar augstāku menedžmenta kapacitāti. Būvniecības nozarē, piemēram, betons ir saprotams lielums ar savu stiprību. Bet, ja betonam pievieno metāla armatūru, tas iegūst dzelzsbetona parametrus ar daudz iespaidīgāku izturības pakāpi. Pieliekot Latvijas politikā ļoti iztrūkstoša menedžmenta kapacitāti, uzlabojam spēju atbildēt jauno apstākļu izaicinājumiem.
Kurš būs jūsu apvienības premjera kandidāts? Māris Kučinskis?
Norunāts, ka katrs apvienībā iesaistītais spēks izvirza savu premjera kandidātu. Viņi veic debates par Latvijā svarīgiem jautājumiem. Tehnoloģiski diskusiju var padarīt publiski pieejamu jebkuram interesentam.
Pats nebalotēsieties uz Saeimu?
Pilnīgi droši – nē. Likumdošanas darbs ir specifisks un prasa daudz vairāk juridiski sagatavotus cilvēkus, protams, ar plašu konteksta izpratni. Es nāku no uzņēmējdarbības vides ar lielu atbildību par uzņēmumu grupu, kam arī krīzē jāuztur Latvijas eksportspēja, vēl vairāk jāpiedalās tās attīstībā. Šie uzdevumi nav savietojami ar deputāta darbu.
Jūs piedalāties arī apvienības programmas rakstīšanā. Esat vienmēr bijis kritisks, ka valstī nav reģionālās politikas, tagad liekat valdībai nesekmīgu atzīmi par pandēmijas pārvarēšanu. Kādi uzsvari būs jūsu programmā?
Šobrīd ir izdevies, iespējams, agrāk konkurējošas partijas nosēdināt pie viena galda, tām apzinoties, ka pienākuši tiešām sarežģīti laiki. Tad izvirzās prioritātes, un partijas saprot, ka šis laiks ir īpašs, Ukrainas okupācijas un impēriska revanšisma iezīmēts, tāpēc nemēģina sev līdz šim partijas īpašo profilu raksturojošās lietas – zaļo politiku vai reģionālo komponenti asimetriski izcelt –, bet vienojas par kopīga plecu pie pleca pozīciju, kad apdraudētas Latvijas kā neatkarīgas valsts pastāvēšanas tiesības Eiropas Savienības telpā, jo pie robežām ir agresors, kurš izvērsis savu politisko iespaidu ne tikai no ārpuses.
Priekšā ir sankciju izraisītie tautsaimniecības pārkārtošanas jautājumi, visas sociālās problēmas, kas saistās ne vien ar enerģijas cenu kāpumu, bet ar tās pieejamību ziemai, pats par sevi – inflācija. Tie ir neiedomājami dinamiski jauni apstākļi, kas liek tiekties uz politisku kopdarbību. Zaļajiem nav jāatsakās no zaļās politikas, Reģionu apvienībai nepārtrauks rūpēt reģionu intereses, bet mūs vieno viena lieta – četros gados ne tikai jāizved Latvija no krīzes, bet jāpārstrukturē sociāli ekonomiskie procesi, valsts institūcijas, lai mēs no vājākā posma Baltijā celtos vismaz līdz kaimiņu līmenim, lai uz ilgu laiku atteiktos no Krievijas ietekmes ekonomikā, sociālajos procesos.
Kurš vēl politisks spēks grib nākt, draudzēties ar jums? Vai, teiksim, Zemnieku savienība nav pieteikusies?
Ja virknei patriotisku Latvijas Zemnieku savienības biedru nav pa ceļam ar vadības politiku, gaidām pie mums. Tas pats sakāms par citām partijām. Mēs negribam piektās kolonnas un Kremļa aģentūras līdzdalību Latvijas nākotnes veidošanā. Tāpēc ļoti precīzi jāvelk sarkanās līnijas Ukrainas jautājumā. Tur nevar būt kompromisu ar “citādi domājošiem”, kas saka – ukraiņi paši vainīgi, abas puses vainīgas. Šie cilvēki neatzīst konflikta dziļumu ar impēriskā režīma ārkārtējo izaicinājumu civilizētajai pasaulei.
Socioloģiskās aptaujas, kurās vēlētājiem vaicā, par ko viņi balsotu šodien, liecina, ka vadībā ir “Vienotība”, Nacionālā apvienība. Jāsecina, tie paši vēži vien būs nākamajā valdībā. Vai būsiet iespējamie partneri, aizvietojot koalīcijā, piemēram, “Konservatīvos”, kam vēlētāju atbalsts jūtami mazinājies?
Man ir pretjautājums. Vai šobrīd Latvijas politiskajā ainavā ir kāds reāli konservatīvs spēks? Jebkuras konservatīvas politikas pamattēma ir nacionālas valsts maksimāli laba funkcionētspēja. Vēl viena lieta – no vēstures zinām, ka nopietnas krīzes nekad nav atrisinātas ar kreisās politikas metodēm, ar kreisi liberāliem instrumentiem. Šis ir tas interesantais sajūgums, kad krīžu laiki ir konservatīvo politiķu laiki. Manā izpratnē šobrīd koalīcijā, neraugoties, ka viena no partijām izmanto “konservatīvo” vārdu, nav konservatīvas politikas. Tai nozīmē, ka tā ir uz valsts ilgtspēju orientēta, uz pašapziņas, izaugsmes, valsts aizstāvēšanas spējām balstīta politika.
Tas ir jūsu pieteikums – nostāties konservatīvās politikas priekšgalā?
Citādi nemaz nevar būt! Apvienības dalībpartijas ir reģionos bāzētas, arī Latvijas Zaļā partija ir ar plašu reģionālo izklājumu.
Kāda ir jūsu attieksme pret Civilās savienības likumu?
Mēs visi esam šai pasaulei piederīgi, līdz ar to man nevar būt agresīvas attieksmes pret citādi domājošiem, citādi orientētiem cilvēkiem. Laiki mainās, vairs nav 18.–19. gadsimts. Ir 21. gadsimts ar daudz augstākām cilvēka tiesību definīcijām, tāpēc arī citādi orientētiem pāriem būtu juridiski sakārtojamas attiecības, kas risina sociālās, mantojuma lietas. Taču sabiedrības ilgtermiņa attīstība, modernas valsts pastāvēšana balstās vērtībās, kas sakņojas ģimeniskumā tās tradicionālā kristīgā izpratnē.
“Latvijas Apvienotā saraksta” piedāvājums liek vēlētājiem apdomāties, varbūt vērts nobalsot. Līdzšinējie opozīcijas pārstāvji Šlesers ar Gobzemu bija kā rūgtas zāles – par šiem gan nevēlēt.
Ja ilgtermiņā gribam saglabāt funkcionētspējīgu, jaudīgu demokrātijas modeli, nevar nedomāt par problēmām, kas laika gaitā valstī notikušas. Par tā modeļa mutāciju, veidojot aizvien vairāk sīkpartiju, aizvien asimetriskāku uznācienu pirms vēlēšanām bez ideoloģiskām vērtībām, kad vērtību vietā ir tikai kopu grupas, kas realizē vienu vai otru projektu. Tas novedis demokrātiju līdz līmenim, kad pēdējās vēlēšanās partijas, kas uz tām nāca ar populistiskiem saukļiem, ieradās Saeimā atbaidoši lielas.
Latvija zaudēja ilgtspēju tieši pēc pēdējo vēlēšanu rezultāta, kad valdībā bija spiesti ņemt populistus. Tas parāda, ka kļūstam sev, sabiedrībai, mūsu partneriem par nebaudāmu demokrātijas modeli.
Mana vīzija par bezpartijisko piedalīšanās modeli ir sava veida antibiotika tai demokrātijai, kura no iekšpuses neveselīgu procesu rezultātā pati vairs nespēj atgūties. Iespējams, bezpartijisko klātbūtne ļaus mums kā sabiedrībai atteikties no populistisko strāvojumu atbalstīšanas. Ka turpmāk atbildīgāk jāattiecas pret Saeimas darbībām, ka tās tribīne nevar būt klaunu uznāciena vieta, kur var mētāties ar kurpi, lai dabūtu kādu popularitāti.
Demokrātijai ir divi atbildības nogriežņi. Viens – politiķiem par savu valsti, tās izaugsmi, lai tā būtu par labu dzīvesvietu mūsu bērniem, mazbērniem. Otra atbildība ir sabiedrībai, katram balsstiesīgajam par to, ko iebalso deputātos.
Gribu atzīmēt, ka esam vienīgie pie Krievijas robežām, kuriem nav obligātā militārā dienesta, nav pienākuma visiem vīriešiem piedalīties teritoriālajā aizsardzībā ar visām apmācībām. Ja gribam dzīvot demokrātiskā telpā, ir pienākums aizsargāties pret apdraudējumu. Var uzlikt to darīt profesionālai armijai, tā savu izpildīs, bet katram jāpiedalās arī totālās aizsardzības sistēmā, skaidri zinot, kas viņam darāms X stundā, ko un kā aizstāvēt. Tie ir jautājumi, kas arī uzliek atbildību vēlētāja pusē.
Piedāvājat atjaunot obligāto iesaukumu?
Neesmu speciālists, bet noteikti atbalstu visu vīriešu iesaisti individuālo prasmju uzlabošanā, lai mums ir militāras personas, kuras konflikta gadījumā maksimāli var izmantot valsts aizsardzībā.
Ir vīrieši, kas plēš ukraiņu karogu, lauž automašīnas ar ukraiņu numurzīmēm.
Tas nozīmē, ka cīņa nav sagaidāma tikai uz ārējām robežām. Jābūt gataviem nostāties aizsardzībā arī valsts iekšienē. Ja Šlesers grib apvienot visu sabiedrību – kā var apvienot sabiedrības lielāko daļu, kas ir par neatkarīgu valsti, Eiropas vērtībām, ar impēriskas domāšanas revanšistiskiem cilvēkiem, kuri arī ne mazā skaitā šeit dzīvo?
Vai ar likumu izmaiņām nebūtu jāpiešķir bezpartijiskiem cilvēkiem veidot neatkarīgus sarakstus, kas ļauj startēt vēlēšanās? Citādi partijām pieder varas monopols.
Cik atlicis līdz vēlēšanām – četri mēneši. Ja mūsu apvienībai būs labi rezultāti, startējot uz Saeimu, varam runāt par citu modeli, kas ļauj kandidēt bezpartijiskajiem, par vēlēšanu sistēmas maiņu uz mažoritāro, par attieksmi pret prezidenta vēlēšanu kārtību. Es pieļauju, ka jāļauj balsot tautai. Ja kaimiņos līdzīgas mentalitātes lietuviešiem ir tieši vēlēts valsts galva, kura stingro nostāju nevar nepamanīt starptautiskajā arēnā, kāpēc lai Latvijas pilsoņiem nebūtu tiesību balsot.
Arī Ukrainā tautas vēlēta prezidenta institūcija parāda spēju apvienot reģionu, pašvaldību, kara administrāciju līderus ap vienu asi. Dziļā cieņā noliecu galvu ukraiņu tautas, nobriedušas nācijas priekšā, kura krīzē spēja mobilizēties un dot pretī agresoram, bet dziļā cieņā noliecu galvu arī prezidenta Volodimira Zelenska priekšā par lomu valsts aizstāvībā un nācijas saliedēšanā.
